Reiz kādā dzērienveikalā,
Kad vienpadsmit jau sita,
Pie letes vīri pulcējās
Un stājās cits aiz cita.
Bij traktorists tur ienācis,
Kas dzīvē krietni tempis,
Kāds santehniķis — vecītis,
Kāds vidusskolnieks — lempis
Un daži citi vīri ar,
Kam ir tāds darbs, ko pamest var.
Bet pārdevējs, kā izgāja,
Tā pazuda kā rasa.
Un tad nu sāka traktorists
To vīru svētīt basā:
— Ne apziņas, ne goda nav,
Pats laikam polšu tukšo!
Bet man uz ielas traktors stāv,
Deg soļarka pa tukšo
Un sazin cik vēl ilgi degs …
Kas valstij zaudējumus segs?
— Kur bodnieks? — sauca tehniķis
Kā gailis balsī skaļā.
— Man bedres vāks ir palicis
Uz trotuāra vaļā!
Ja kāds tur žausies — beigas klāt,
Tā sakot, sveikas tāles!
Un valstij nāksies apmaksāt
Gan slimnīcu, gan zāles.
— Jā, — visi piekrita, — paties,
Par mums tam tipam nospļauties! —
Bet lempīgajam pusaudzim
Pat asaras bij acis.
Pēc «Prīmas» atcilpoja viņš,
Un tagad sprieda nabadziņš,
Ko skolotājai sacīs.
Var būt, ka nav tas pārdevējs
Ne simulants, ne blēdis,
Var būt, ka bija zirņus viņš
Ar rūgušpienu ēdis.
Bet te ir cita lieta, raug,
Šais vārdu maiņās asās:
Cik strauji apziņa mums aug,
Kad nav ko dzert, bet prasās!