Mums putnu vārdu nav trūcis,
Tos sievām devām un dosim.
Dažs savu dēvē par pūci,
Dažs savu saukā par zosi.
Ir sievas — pļāpīgas žagatas,
Ir dzeguzes vieglprātīgas,
Pat vārnas dziedones pagadās
(Dzied estrādes koncertos Rīgā).
Jā, putnu vārdu ir bezgala daudz,
Tie skan gan vēsi, gan silti…
Bet vienīgi mūs par ēzeļiem sauc,
Mūs — lepno vīriešu cilti!
Kad sievām ir pārpilns tas dusmu mērs,
Mēdz taisnība būt viņu pusē.
Dievs nedod, ja virs tikai muti vērs:
— Tu, ēzeli, labāk klusē! —
Kā tekulis skraidi tik apkārt arvien,
Kā seskis nāc pietempies mājās,
Kā āpsis pēc maltītes migā lien,
Kā sivēnam nobristas kājas…
Vien maiguma brīži paretam kad nāk
Un abi ir noskaņā jaukā,
Par dūjiņu dēvēt viens otru sāk,
Par kaķīti mīļi saukā.
Un skūpstoties sārti vaidziņi tvīkst,
Un liekas, ka abiem spārniņi dīgst.