Kā tie lauku ļaudis
Agrāk dzīvot spēja?
īstā laikā ara,
īstā laikā sēja
Un, kad raža brieda,
īstā laikā vāca.
Nebija neviena,
Kas tos gudri māca.
Tagad pļerkst bez mitas
Telefona zvani:
— Dariet tā un šitā!
— Klausiet tikai mani! —
Bet, ja visus klausa
Un ja visu maina,
Un ja viss iet grīstē, —
Darītāju vaina!
— Jāpilda ir, biedri,
Norādījums vadošs,
Bet kur jūsu galvas,
Jūsu padoms radošs? —
Ko tur daudz var domāt,
Ko tur daudz var radīt,
Ja no visām pusēm
Tevi cenšas vadīt,
Ja ar vienu vārdu,
Ja ar vienu zvanu
Jefiņš viens var izjaukt
Visiem strādāšanu.
Vai tad mūsu laukos
Debilie vien dzīvo?
Visi guļ uz krāsnīm
Un tik dzer to sīvo?
Bet tais kabinetos
Visi izredzētie,
Mūžam nemaldīgie
Pravieši un svētie?
Kā mums prakse māca,
Rāda gads pēc gada,
Mēs vistālāk tiekam,
Kad mūs mazāk vada.
Valmierā vai Valkā,
Dobelē vai Aucē
Priekšniecība laba,
Kas vismazāk traucē.
Arī raibai govij
Tikai četri pupi.
Tie, kas slauc to brūno,
Nav nemaz tik glupi!
1982