Es jums teikšu, mīļie draugi,
Tiešām glābiņa vairs nav!
Šorīt atnāku uz darbu —
Trīs ar hronometriem stāv.
— Viena minūte par vēlu! —
Un uz mani baigi lūr.
Es šiem saku: — Vai tad šeitan
Starta laukums Baikonūrs?
Vai tad raķeti jau laidīs,
Sekundes jau skaitīt sāk?
Varbūt man kā kosmonautam
Skafandrā ir jāatnāk? —
Kādas gvaltes, kāda kņada,
Mani sodīšot, ak dies!
— Bet, kas bija Piektā gadā,
Tas jums, biedri, piemirsies?
Naudas sodi, strostēšana,
Tā kā tagad akurāt,
Un pēc kāda laika, raugi,
Revolūcija bij klāt! —
Skatos, kontrolieri čukstas,
Kaut ko pārbijušies spriež,
Nāk man klāt, lai mierinātu,
Atvainojas, roku spiež…
Sāku strādāt. Te pēc brīža
Sirēna un bremzes kauc.
Pametu pa logu aci —
Atrā palīdzība brauc.
Ienāk dakters, ne jau sīciņš,
Tāds kā boksā trenējies.
Strenčos šodien būšot mītiņš,
Lai es braucot uzstāties.
— Nē, — es saku, — darba laikā
Apkārt blandās tikai slaists.
Vediet tos, ar hronometriem,
Kas to raķeti grib laist!
Drīz pie mazmājiņas valdēs
Cilvēkus, kam vēders švaks. —
Dakters nopūšas un saka:
— Nevar saprast, kurš te traks!
1983