Bija jauks pavasara sestdienas rīts. Smaržoja plaukstošie koki, virs zaļām cintiņām lirināja cīruļi. Abiem brāļiem Tedim un Ludim bija pacilāts garastāvoklis, kad viņi, rokas ratiņus stumdami, naskā solī kājoja uz tuvējā mežiņa pusi. Cusnakciemā tikko bija noslēdzies spodrības mēnesis, ļautiņi bija čakli posuši savus mājokļus un visu nederīgo veduši uz izgāztuvi. Bet, ko viens sviež prom, tas otram derīga manta. Brāļus visvairāk interesēja pudeles. To vākšana diez ko daudz neienesa, taču smēķiem un kādai lāsei grādīgā sanāca.
Nolikuši ratiņus, viņi staigāja šurpu turpu, kur vien manīja drazu kaudzēs kādu pudeli paspīdam. Ieplīsušās pasvieda sānis, veselās bāza maisā. Piepeši Tedis, pagājies tuvāk, iesaucās:
- Ludi, nāc šurp! Ko es ieraudzīju!
Zemē spīdēja kaut kas balts. Tas bija klozetpods ar visu vāku, un blakus, uz mutes apgāzta, gulēja liela, melna čuguna vanna. Brāļi pieķērās tai klāt, atgāza atpakaļ. Vannas baltā iekšpuse nedaudz apdzeltējusi, bet nevienas spraugas nemanīja. Caurums, pa kuru ūdenim notecēt, bija pamatīgi aizblīvēts ar cementu.
- Taisni kā priekš mums! - Tedis priecīgs iesaucās.
- Mūsu būdā tak kanalizācijas nav. Ko iesāktu ar vannu, kam caurums apakšā? Tikai pēc vella smaga. Parunāšu ar Brūni. Viņa fāčukam traktors, tas aizvilks. Podu gan savāksim tūlīt.
- Ko ar to iesāksim? - Ludis brīnījās. - Neliksim tak sirsniņmājā uz brilles. Pārāk augstu būs jākāpj.
- Sitīsim gaisā. Tu tak zini, Dīriķu Rūdis jahtu taisa, tā būšot glauna, ar visām labierīcībām. Laidīšot lejā pa Čusnaku upīti līdz lieliem ūdeņiem. Uz galvošanu, viņš podu atpirks.
- Tas gan forši! Rūdim pods, mums vanna, ir gan šorīt cūcene! Pudeļu arī krietns lērums, - Ludis bija sajūsmā. - Kaut biežāk tādi spodrības mēneši būtu!
Brāļi pilnos maisus iekrāva ratiņos, balto podu uzlika pašā virsū un ceļoja atpakaļ. Saulīte bija pakāpusies krietni augstāk, spīdēja silti un mīlīgi. Pa Čusnakciema galveno ielu, kas patiesībā bija vienīgā, tekalēja ļaudis. Veikalā "Čusnaks" bija atvests svaigs alus, un visus pārņēma trakas slāpes. Uz sola pretī veikalam apsēdās daži vīri, lai lēniņām, ar baudu izsūktu savu pudelīti.
Cienīgā gaitā staigāja policists Andris un modri vēroja, lai valdītu kārtība. Kad tuvojās abi brāļi, viņš tiem uzsauca:
- Eu, bračkas, kas jums tajā vezumā? Kurai tantiņai pieliekamo kambari esat aptīrījuši?
- Nekur un neko neesam zaguši! - brāļi nikni atcirta.
- Sabiedrībai derīgu darbu darām. Mežmalu no pudelēm un nederīgiem hlamiem atbrīvojām.
Andris pienāca klāt, parāva vaļā maisu. Redzēdams vienīgi pudeles, noteica: - Staigājiet vien tālāk. Patiesībā jums prēmija no pagastveča par labu darbu pienākas.
Izdzirdis pieminam vārdu "pagastvecis", no soliņa pietrūkās Vējzaķu Fricis un indīgi nošņāca:
- Prēmiju šis dos! Gaidi ar maisu! Kaltētu utes ādu no šā neizplēsīsi. Būtu mani ievēlējuši… Vai šito podu arī atradāt? - viņa acis pielipa baltajam vākam.
- Jā. Tur ir arī vanna, to mēs savāksim vēlāk. Mums tā ļoti vajadzīga. - Ludis bikli iečiepstējās. Viņam bija bail, ka Vējzaķis vannu var iekārot. Podu viņš bija izcēlis no ratiņiem un nolicis zemē.
- Pods un vanna. Kur tāds bagātnieks gadījies, kas labas mantas met laukā? - Vējzaķis brīnījās.
- To izdarīja Jukumsons, - Lejasmeijeru Liene, kā parasti, visu zināja. Uz bodi iepirkties nākdama, viņa bija piestājusi paskatīties un paklausīties, kas te notiek. - Viņdien pašā rīta agrumā aizveda. Autiņam bija piekabe pakaļā. Es pa logu redzēju.
Vējzaķis brīdi stāvēja, kaut ko intensīvi domādams, tad ieblieza sev pa pieri un iesaucās:
- Beidzot man viss klārs. Pagājušā nedēļā pie viņa mājas bija smagā mašīna. Divi vīri izcēla milzīgu kasti un elsdami, pūzdami stiepa iekšā. Mīlīši, viņš ir nopircis bur- buļvannu! Un jaunu podu. Tādu, kam kompjūters klāt. Kad celsies, saņems izdruku, kur viss, kā uz delnas - miesas svars pirms un pēc sēdēšanas, visas analīzes ar', nebūs vairs pašam pudelīte uz laboratoriju jānes, kad pūslis apsāpas. Vai šim naudas trūkst? Tas grāfs kā slaucama govs. Kas zin, cik no tās pils jumta naudiņas ieslīdēja Jukumsona kabatā? Gan es tevi no tā troņa gāzīšu, - viņš nikni ar kāju iespēra baltajam podam pa sāniem.
Satrūcies, ka tādu apdauzītu Rūdis negribēs pirkt, Tedis paķēra podu, ielika ratiņos, un brāļi ātri attālinājās. Arī viņiem slāpa, bet makā ne santīma. Vienīgā cerība bija Rūdis.
Ļaudis bija sastājušies pulciņā un atplestām mutēm klausījās Vējzaķa vārdos. Viņš par savu politisko pretinieku aizvien zināja kaut ko interesantu pastāstīt.
- Andri! - Vējzaķis uzsauca policistam. - Iesim un izkratīsim to odzes midzeni. Tu redzēsi, ne tikai burbuļvannu un glaunu podu atradīsim, tur būs visādi zili brīnumi.
- Nē, to nedrīkst darīt! Tā ir nelikumīga rīcība, - Andris iebilda. - Vajadzīga prokurora sankcija. Uz kāda pamata kratīs?
- Pamatus vēl meklēs! - Vējzaķis atcirta. - Ejam, draugi! - viņš pārlaida skatienu savam piekritēju pulciņam, kam bija piebiedrojušies daži ziņkārīgie, starp tiem Liene. Uz Jukumsonu viņai bija nīgrs prāts. Viņš nesen uzlika administratīvo sodu par kazas ganīšanu muižas parkā. Vai Liene vainīga, ja lopiņš tikko sadīgušās tulpes un narcises bija nograuzis līdz melnai zemei? Lai soda to kazu!
Andris nesaprata, ko darīt, kā aizturēt to baru, kas sekoja Vējzaķim. Cerams, līdz logu dauzīšanai un asins izliešanai nenonāks. Ja tā… sauks zemessargus palīgā un ar visu likuma bardzību. No acīm izlaist nevarēja un viņš soļoja nopakaļ.
Jukumsonu pāris pašlaik rosījās virtuvē, kad Reksis sāka nikni riet. Pie durvīm atskanēja skaļa klaudzināšana. Jukumsons gāja atvērt un tūlīt koridorā iebruka cilvēki nikniem ģīmjiem.
- Jukumson, rādi mums savu burbuļvannu! - rēca Vējzaķis.
- Parādi to glauno podu! - spiedza Liene.
Marta, kas bija pavērusi virtuves durvis, pēkšņi ar kreiso roku tvēra krūtīs sirds pusē, labā ķerstījās gar sienu. Jukumsons pabīdīja viņu atpakaļ, žigli lūkoja ūdens glāzi, trīcošiem pirkstiem tajā pilināja valokardīnu. Lai tas Vējzaķis ar savu kompāniju ārdās, sievas veselība viņam bija svarīgāka par visu.
- Rādi jauno podu! - Vējzaķa balss kā pērkona grāviens atkārtoja Lienes vārdus. Viņš atrāva durtiņas koridora galā. Mazs, nobijies puisītis bija iespiedies pašā kaktiņā.
- Podiņš… te, - viņš iešņukstējās, rādīdams uz koši zilu, ar sarkanām puķītēm izrotātu plastmasas podiņu. - Onkul, lūdzu neņem! Tu liels, podiņš maziņš. Ja tev vajaga, te spainis. Omīte vakarā uz dārzu aiznesīs, uz komposta kaudzi.
Valodu piepeši zaudējis, Vējzaķis blenza tukšajā vannas istabā, kas reizē bija arī tualete. Poda vietā zem skalojamās kastes stāvēja spainis ar zaļu vāku.
Liene, pār viņa plecu lūrēdama, attapās pirmā. Tas taču Jukumsona meitas Sandras puišelis, laikam ciemoties atvests.
- Kāpēc opītis to podu un vannu uz izgāztuvi aizveda? Neraudi, tavu podiņu neaiztiksim. Tikai skaidrību gribam zināt.
- Es… man, - mazais izberza ar dūrītēm acis, tad, drošāks ticis, izstāstīja: - Opītis istabā žurku caurumus smērēja ciet. Lai mēs slimību nedabūtu. Es arī… podā no tā pulvera putriņu vārīju. Caurumu aiztaisīju… vannai arī. Lai žurkas netiek klāt. Kad mazgājas. Var dibenā iekost. Opītis briesmīgi rājās. Viņam nav naudiņas jaunai vannai. Tik smuku skapi nopirka. Daudz naudiņas atdeva. Gribi, es tev parādīšu. Lielajā istabā stāv.
- Nevajaga, nevajaga, - viņa atvairījās. - Diezgan esam redzējuši. Iesim, Frici!
Spridzeklis
Taisnākais ceļš no manām mājām uz autobusu pieturu ved gar pagastmāju. Todien laika bija diezgan, biju paagrāk izgājis, tādēļ apstājos tās priekšā pie lielā ziņojumu dēļa. Tīras ziņkārības dēļ gribēju papētīt, kas ko pērk vai pārdod, kad jāpotē suņi un kaķi. Tūlīt ieraudzīju prāvu afišu, kur trekniem, melniem burtiem bija rakstīts, ka pagastmājas zālē pīkst. 16.00 būs tikšanās ar jaunās partijas Tautas Taurētāji dibinātāju Jāni Riecienu. No avīzēm un televīzijas šā ievērojamā politiskā darboņa vārds bija labi pazīstams. Nebija ticis šajā Saeimā, tagad mērķēja uz nākamo, tas man tūlīt bija skaidrs. Kamēr lasīju, ka Rieciens izklāstīšot savas partijas programmu, man blakus bija nostājies Fricis Vējzaķis un nicīgi nokrekšķēja:
- Nekas labs te nav gaidāms. Redzi, rakstīts, ka atbalsta grupas vadītājs ir Ansis Jukumsons. Kad tādi izbijuši komunisti tiek pie varas…
- Jukumsons, cik zinu, nekad nav komunistu partijā bijis, - es iebildu, bet Vējzaķis mani pārtrauca:
- Nav svarīgi, bija vai nebija, - Vējzaķis noskaldīja. - Skolā bērnus mācīja, tiem kaitīgas idejas galvā dēstīja.
Tālāk vairs nevarējām debatēt, man bija jāpasteidzas, lai nenokavētu autobusu. Rīt manai Amildai dzimšanas diena. Kaut nav nekāds apaļais skaitlis, taču pienācīgi jāatzīmē, kāda dāvana jānopērk. Ar personisko sievu pa draugam jāsadzīvo, mūsu māja nav nekāds parlaments, kur katrs var taisīt savu frakciju.
Kad pēcpusdienā ar pilnu iepirkumu somu un tortes kārbu rokās no otras puses tuvojos pagastmājai, tur durvis virinājās vienā gabalā. Ļautiņi nāca pūlīšiem vien. Dzirdēju dažādas valodas. Vējzaķis teica, viņš vairāk negribot, kā tikai paskatīties uz dzīvu tā blēdīgā šeftmaņa ģīmi. Meždangu Žanis sacīja, ka jau sen vajagot pie valsts stūres rata nolikt vīru ar stingrām rokām un taisnu mugurkaulu. Tāds nelocīsies ne pa labi, ne pa kreisi pie katra austrumu un rietumu vēja pūtiena.
Es neko daudz neklausījos, viena vajadzība bija sākusi mocīt jau pilsētā, taču bija žēl tos 10 santīmus tērēt. Laikam bija vainīgs aliņš, ko autoostas bufetē izdzēru. Noglabāju savas nešļavas patrepē un žigli spruku iekšā pa balti krāsotām durtiņām ar uzkrāsotu gailīti.
Kad pēc brītiņa nācu laukā, pie ieejas patrepē stāvēja abi brāļi - Tedis un Ludis - un kūpināja cigaretes. Viņiem redzot, negribēju ņemt savas mantas. Nodomāju - labāk lai pastāv tur, ko stiepšu zālē. Kāds vēl nodomās, ka ar to torti gribu pielabināties pašam Riecienam. Tā es devos uz zāli tukšām rokām. Zāle mums pirmajā stāvā, aiz vestibila. Tajā pa reizei kādu pāri salaulā, pensionāriem uz Ziemassvētkiem balli sarīko, kad pienāk vēlēšanas, tad uzstāda urnas, kur balstiņas iemest. Vestibilā stūrainā, brūni nolakotā koka podā aug kupls gumijkoks zaļām, spīdīgām lapām. Kad vēl lauksaimniecības skola darbojās, tas stāvēja direktora Jukumsona kabinetā. Kļuvis par pagastve- ci, viņš to atvāca šurp.
Bijām sanākuši un krēslos sasēdušies vairāk nekā pussimts cilvēku. Tad pavērās sāņdurvis, ienāca liela, slaida auguma bārdains vīrs un paklanījās pret mums. Pēc bildēm pazinām, ka tas ir Rieciens. Tūlīt viņam blakus parādījās Jukumsons, abi apsēdās aiz galda. Rieciens nolika sev priekšā dažas aprakstītas papīra lapas, jau pavēra muti, lai sāktu runāt. Pēkšņi iedrāzās sekretāre un skaļā balsī sauca Jukumsonam:
- Nupat viens vīrietis zvanīja. Pēc desmit minūtēm sprāgs bumba. Pagastmājā ir paslēpts spridzeklis.
Krēsliem nobrākšķot, visi lēca kājās. Policists Andris, kurš bija sēdējis pie pašām durvīm, izslējās visā savā garumā un nokliedza: - Mieru, mieru, bez panikas! Telpu atstājiet rāmi, bez liekas drūzmēšanās! Attālinieties no pagastmājas!
Kad es līdu patrepē, lai paņemtu savu somu un tortes kārbu, Andris mani pagrūda sāņus: - Ātrāk, ātrāk, Miķel! Laukā pa durvīm! Nekavējies, ja dzīvība dārga!
Ko darīt? Bija jāpaklausa. Iešāvās prātā vecs teiciens: "Rauj velns pekeli, glāb dvēseli!" Visi mani pirkumi būs pagalam. Visvairāk bija žēl tortes. Amilda man liela kā- rumniece. Taču galvenais bija pašam palikt dzīvam. Piebiedrojos citiem cilvēkiem, apstājāmies gabaliņu atstatu no pagastmājas un gaidījām, vai šī uzlidos gaisā pavisam vai arī tikai logiem stikli izbirs. Visi snaikstīja kaklus, gribēdami labāk saskatīt. Pagāja desmit minūtes, pagāja divdesmit. Viss klusu. Varbūt tā bijusi viltus trauksme? Te parādījās Andris, un viņam bija rokā… mana brūnā, krietni pieblīdusī soma.
- Kam tā pieder? - viņš bargi noprasīja, somu augstu pacēlis. Atteicu, ka mana.
- Miķel, Miķel, vai tavos gados pieklājas tik dumjus jokus taisīt? - Andris pašūpoja galvu, tad izcēla no manas somas kārbiņu, visu acu priekšā to attaisīja. Tur tikšķēja modinātājpulkstenītis. Biju to nopircis Amildai kā dāvanu, viņa aizvien pukojās, ka bez modinātāja rītos grūti uzcelties. Man pulkstenītis ļoti iepatikās un cerēju, ka arī Amildai būs prieks par vistiņu, kura ik sekundi pieliec galviņu līdz zemei, teikdama skaļu: "Kluk, kluk, kluk…" diviem dzelteniem cālīšiem, kuri uzknābā graudiņus.
Tikai ar grūtībām, ņemot palīgā visu daiļrunību, man izdevās Andri pārliecināt, ka neesmu vainīgs, ka tā tīrā sagadīšanās. Pats man pirmīt neļāva no pilsētas vestos iepirkumus paņemt. Arī pa telefonu zvanīt nevarēju, patiešām, kā tas iespējams, jo atrados zālē? Viņš beigās somu atdeva, atļāva ieiet pēc tortes, taču man bija aizdomas, ka nav noticējis. Viņš paskatījās manī tādām acīm, it kā es būtu no kapsētas kādu krustu nozadzis.
Galīgi sašļucis, vilkos prom. Vai tie jaunie partijnieki organizējās un dibinājās, vai arī sapulce galīgi izputēja, es vairs netīkoju uzzināt. Lai tie politiķi liek viens otram spridzekļus, ja viņiem tā patīk, tikai lai neiepiņķerē nevainīgu cilvēku. Piepeši dzirdēju saucienu: - Miķel, kur tu? Apstājies! Pagaidi!
Tas bija Fricis Vējzaķis, kas sēdēja uz soliņa iepretī veikalam ar atkorķētu pusstopu rokā. Nometos viņam blakus.
- Miķel, Miķel, vai tavos gados pieklājas tik dumjus jokus
taisīt? - Andris pašūpoja galvu.
Nudien, viena šļuka derētu. Fricis teica - šitās kreņķes jānoskalo. Kādas tad viņam kreņķes? Fricis pacēla pudeli pie lūpām, norija krietnu guldzienu. Man nepiedāvāja. Tikai pateica, ka esot uz mani nikns, ka bail. Es viņa labo ieceri izgāzis.
- Vai tev nav kaut kas galvā sagriezies? - arī man sanāca dusmas.
- Kas tev lika to tikšķētāju pagastmājā nobāzt? - Fricis man uzbļāva. - Es gribēju, lai viņi to spridzekli stundām ilgi meklē, visus kaktus izčamda. Varbūt pat sapierus izsauktu. Bet pa to laiku būtu tumsa klāt un Rieciens prom. Varbūt tikai pašās beigās kāds iedomātos iebāzt roku podā un parakņāties zem gumijkoka saknēm. Pusi dienas notērēju, kamēr no veca elektromotora uzmeistaroju kaut ko tādu, kas izskatījās pēc "elles mašīnas". Ludim par zvanīšanu pusstopu izmaksāju. Un tas viss - kaķim zem astes. Tava tikšķētāja dēļ. Ptū! - viņš sulīgi nospļāvās.