»
Tas debesu tētiņš, kas katru dienu izgāza melnus lietus padebešus pāri mūsu galvām, galīgi izmaitāja manu ģimenes dzīvi. Amilda bez apstājas grauza mani niknāk nekā Kolorādo vabole kartupeļu lakstus, - kam neuzsācis siena pļauju pirms Jāņiem, kad vēl spīdēja saulīte! Lopiņi ziemā bez ēdmaņas palikšot. Es turējos pretī, ro, kaimiņu Žanis nogāza savas pļavas, tagad zāle pūst un skalojas, bet mūsējā vēl garāka paaugsies un kuplāka piebriedis. Bet vai sievišķim ko iestāstīsi? Tikai džinkst kā lapsene apkārt. Beigās jutu, ka nervi neizturēs un pārtrūks kā saspringtas stīgas. Ņēmu un aizbraucu pie brāļa Andreja. Viņa mājām visapkārt lielie piejūras sili, gaileņu un beku pilni; nervus pūtinādams, dzīvošu pa sēnēm.
Taču svainiene Irma, kad pēc krietnām brokastīm, plaš- ķi uzvilcis, prasīju kādu prāvāku ķoci, sāka brēkt nelabā balsī, - vai man dzīvot apnicis, tīšu prātu gribot nāvei zobos skriet? Mežs esot traku zvēru pilns. Arī Andrejs piebalsoja, ka bez kārtīga stroķa tagad nevarot mežā rādīties. Šim bise gan esot, bet patronas nevienas, ja akurāt traka lapsa sētā ieskriešot, kā pirms dažām dienām Saslaukās, ņemšot un gāzīšot ar laidi.
Bija svētdiena. Kad nu mani nelaida mežā, īsinājām laiku, kā mācēdami. Andrejs atnesa no pagraba aizpērno jāņogu vīnu, ieklunkšķinājām pa lāsītei, spriedām par trakiem zvēriem. Kad Irma piesēda galda malā, uzspēlējām kārtis. Piepeši Sarģis sāka nikni riet.
- Ka tikai nav kāda lapsa ieskrējusi sētā, - bažījās Irma.
Andrejs tūlīt metās otrā istabā pēc bises un tad drāza
laukā. Mēs ar Irmu pieplakām logam. Nebija lapsas, bet tievs, sīks sievišķītis gaišbrūnu vējjaku mugurā un zilām biksēm kājā. Ietipināja pagalmā un atkrita sēdus uz soliņa pie akas. Raibais lakats viņai bija uztupināts uz galvas kā austrumzemju turbāns, pie rokas liels ķocis, plecā pakārta liela, brūna soma.
- Diezin, kas tā tāda varētu būt? - minēja Irma, un arī mēs devāmies laukā. Lietus bija norimis, pašlaik uzpūta dzestrs vējiņš. Atnācēja raudzījās uz mums brūnām acīm un plātīja muti kā sausumā izmesta zivs. Spriežot pēc krunciņām bālajā sejā, viņa bija jau pensijas gados. Pēc brīža paklusā balsī pajautāja, kas šīs par mājām. Izdzir- dusi, ka Cunčiņas, izdvesa garu nopūtu. Viņai jātiekot uz Dūčiem, vai tie tālu?
- Vismaz kilometri astoņi, - teica Andrejs.
- Ak, kungu māte, kā esmu apmaldījusies! Kā tikšu turp? Kājas gluži piekusušas, - atnācēja žēlojās.
- Pēcpusdienā atbrauks dēls, sarunāsim, lai aizved, - Irma ātri izlēma. - Nāciet pie mums uz istabu!
Kad svešā cēla somu plecā, tajā kaut kas ieņerkstējās, un Irma satrūkusies iesaucās.
Meža zvēru iekšā nenesiet. Atstājiet tepat!
- Nav meža zvērs, nav, tur mana Bučiņa, mans šnau- cerītis.
Redzēdama izbrīnu mūsu sejās, viņa atvēra somu, un no tās izvēlās mazs šunelītis - sirmu, pinkainu spalvu un strupu ļipiņu. Smalkā balstiņā mūs aprējis, viņš pēkšņi metās sāņus, jo bija pamanījis Irmas runci, kas, asti augstu uzcēlis, nāca no malkas šķūnīša puses. Šunelis klupa tam virsū, bet, dabūjis pamatīgu pļauku, vaimanādams dieba atpakaļ pie savas saimnieces. Tā pacēla sunīti rokās, un mēs atgriezāmies istabā. Savu bisi Andrejs jau bija paspējis nolikt.
Irma tūlīt novāca kārtis un devās uz virtuvi uzvārīt kafiju, kaut ko ēdamu paraudzīt. Ja cilvēks ilgi maldījies, tad taču ne tikai piekusis, bet arī izsalcis.
Apsēdusies svešā vispirms no jakas iekškabatas izņēma mazu spogulīti, ilgi tajā lūkojās, tad pagriezās pret mums ar Andreju un teica:
- Mani sauc Ella. Esmu Dūču Marijas māsīca. Dzīvoju Rīgā, bet te braucu ik vasaru ogas un sēnes lasīt, tas mans vaļasprieks. Es vēroju, jūs tādi padzīvojuši, prātīgi vīri, sakiet, vai tiešām es izskatos pēc vecenes?
Viņa bija noraisījusi savu turbānveida lakatu; galvu sedza plāni, čirkaini mati koši dzeltenā krāsā, sniegdamies līdz ausu ļipiņām, kurās varēja manīt caurumiņus. Tātad ikdienā viņa nēsā auskarus. Šaurās uzacis un skropstas krāsotas spilgti melnas, bet zem acīm vesels krunciņu tīkls… Mēs ar Andreju saskatījāmies.
- Nē, nē, ko jūs, Ellas kundze! - abi vienā balsī iesaucāmies. - Nekādā gadījumā jūs neizskatāties pēc vecenes. - Taču domās piebildu: "Pēc saņurcīta papagaiļa ar dzeltenu cekulu gan…"
Irma ienesa kafijas kannu un sasmērētas sviestmaizītes. Ella no savas šķēlītes noņēma desas ripiņu un padeva šunelim.
- Mana Bučiņa, manas dzīvības glābēja, - viņa teica.
Mēs bijām galīgā nesaprašanā. Avīzē bijām lasījuši, kā
viens vīrs pieveicis traku vilku, bet viņa suņi arī bija pagalam. Kādu varoņdarbu nostrādājis šis knauzeris? Arī viņš cietis no traka zvēra? Nē, nē, Ella sacīja, ar trakiem zvēriem viņa nav sastapusies, bet mežos esot arī citas briesmas. Krietni ieturējusies un šuneli pabarojusi, viņa mums izstāstīja savus piedzīvojumus.
- Šorīt piecēlos vēl tumsiņā. Līdz Anniņmežam no Dūčiem prāvs gabals ejams, taču nekur citur tādas sēņu bagātības nezinu. Bet šogad tur ieraudzīju īstu postažu. Tie badakāši, kas, santīmus dzenādami, priekš sagādes lasa, izplēsuši sēnītes ar visām saknēm, izrakņājuši mežu kā cūkas. Ko nu darīt? Atpakaļ tak negriezīšos. Gāju tik uz priekšu, pāris sila beciņas dabūju, tas arī viss.
- Jā, uz gailenēm tagad ļautiņi krīt trakāk nekā sēņu tārpi uz rudmiesēm, - iestarpināja Irma. Ella piekrizdama palocīja galvu un turpināja savu stāstu.
- Eju un klausos, tā kā smagsvara vilciens bez mitas brauc, bet es pāreju vienam grantētam lielceļam un soļoju tik uz priekšu, šiliņam cauri un ārā pie pašas jūras. Izrādās, tā bija tā trokšņotāja. Sāku raudzīties apkārt, kas tajos uzkalniņos starp virsājiem aug. Ak, to prieku - gailenes! Smukas, koši dzeltenas. Nu tikai apsēsties, drusku kājas atpūtināt un - pie darba! Sēžu uz celma, ēdu savu brokast- maizīti, baroju Bučiņu. Lietus norimis, pūš vējiņš, knaušu nav, gaiss drusciņ sāļš un tik svaigs, un spirgts, ka sāku gudrot, vai to nevarētu maisos savākt un uz Rīgu aizvest, varbūt labs bizness sanāktu. Re, kādas domas bij prātā! Un tad piepeši…
Ella mazliet pieklusa, ievilka elpu. Mēs pacietīgi gaidījām turpinājumu. Tikai Andrejs nezin kādēļ nejauki pasmīnēja.
- Te uzreiz Bučiņa dusmīgi ierūcās. Viņa man modra. Lai arī pati maziņa, bet dūša kā lauvai. Turpat tuvumā bija kadiķu puduris, Bučiņa riedama drāzās turp. Es cēlos, gāju skatīties, vai nav kādu ezi atradusi. Pašķīru kadiķus - vai die! - pašā viducī tupēja četri, raibi ģērbušies, bruņoti vīri. Visiem cepures apspraudītas ar kadiķu zariem. Viens man uzšņāca kā nikna čūska: "Vecen, savāc šuneli! Ja ne, nospiedīšu kā uti!" Man kājas saļodzījās, pakampu Bučiņu, savu grozu un drāzu prom. Kāda vairs gaileņu lasīšana! Šito apvainojumu, mani nosaukt par veceni! Savam vēderam kādu kārumu atraušu, bet frizētavai nauda man vienmēr būs. Būtu teicis: "Kundze, paejiet tālāk!" es nekurnēdama paklausītu. Bet ko jauni cilvēki tagad zina no pieklājības? Nez, ko šie dara, tā nomaskējušies? Varbūt kādu bandītu tvarsta? Man tā neomulīgi palika ap dūšu, laidos žigli tālāk. Te uzreiz ieraugu zaļām sūnām klātu pauguriņu, un uz tā spīd gailenītes. Kā tādām garām paiesi? Atvāzu dunčeli un gāju griezt, bet Bučiņa bija žiglāka, tā pirmā aizskrēja un sāka kārpīt zemi blakus sēnītēm. Jau gribēju saukt, lai neizkašā, te uzreiz paceļas sūnas, parādās tumšs ģīmis, acu baltumi vien spīd, un dzirdu nočērkstam: "Vecen, savāc suni! Nožmiegšu jūs abus!"
No pārbīļa kājas trīc, tikko varu pavilkties tālāk. Uzreiz šauj! Kārtu kārtām. Visās malās. Kur mukt? Redzu, priekšā tāds prāvs caurums, līdīšu iekšā. Varbūt lāča ala, bet vasarās tie alās nedzīvo. Nebija ala, bet īsts bunkurs, iekšā soliņi lai un sānā plaukstas platuma lodziņš bez rūts. Apsēdos un gudroju, kā no šīm briesmām izkulties. Kas te noticis? Vakar televizoru skatījāmies, neteica, ka karš būtu sācies. Te uzreiz viens līdz zobiem bruņots vīrs lien iekšā. Bučiņa šim pretī un riedama ieķeras biksēs. Šis sunīti nopurināja un spruka laukā. Ak, Dievs, kas būtu noticis, ja ne mana Bučiņa! Man tak miesiņas vēl pavisam frišas!.. Šāva atkal, te uzreiz tas vīrs pielien pie lodziņa un bļauj: "Stulbā vecene, tevis dēļ esmu nošauts!". "Ja nošauts, tad uzvedies, kā līķim klājas, un nevirini muti!" es šim atbrēcu. Tad tikai sākās jezga! Bunkurs drebēja, likās, ka ziloņu bars auļo pāri, labi, ka izturēja un nesagāzās man virsū. Beidzot viss noklusa, es vispirms palūrēju, tad līdu laukā, iebāzu Bučiņu somā un skrēju prom. Sajuka debespuses, pazaudēju visus orientierus. Tikai tālāk no šīm briesmām! Šitās bailes, ko es pārcietu! Un šitos briesmīgos apvainojumus! Savu mūžu mani par veceni neviens nav apsaukājis! Diezin, kas tie bandīti bija un kāpēc viņi tik traki šāvās?
- Tie bija mūsu zemessargi, viņiem poligonā pie jūras pašlaik mācības. Par to bija rakstīts rajona avīzē, - pasmējās Andrejs.
- Nu, jā, Dūčos nevienas avīzes nav, - nopūtās Ella.