Bibliotekāri Annu Kangrotkāju Cusnakciema ļaudis sauca vienkārši un mīlīgi par Anniņu. Vēlīgi smaidīdama un laipnā balsī aprunādamās, Anniņa no lasītājiem saņēma grāmatas un plauktos sameklēja citas, vēl interesantākas un aizraujošākas.
Darbs Anniņai bija patīkams, ne pārāk grūts, tikai viena vaina - pārāk niecīgu naudiņu viņa saņēma algas dienās. To pašu mazumiņu kā rijīgs zvērs apēda komunālie maksājumi, jo Anniņa dzīvoja centrā, lielas mājas otrajā stāvā ar visādām labierīcībām.
Smadzenes cilvēkam dotas tādēļ, lai tās kustinātu un meklētu izeju no šķietamas bezizejas. Anniņai iekrita prātā no vecmāmiņas dzirdētais, - kā viņa kara laikā piepelnījusies ar kāršu likšanu. Līdz šim Anniņa to neuztvēra pārāk nopietni, taču tagad visādi zīlnieki saradušies, un viņiem klientu netrūkst. Varbūt arī viņa, Anniņa, no savas vecāsmātes mantojusi pareģa spējas?
Anniņa daudz neprātoja, bet sāka rīkoties. Saņēmusi algu, piepirka pilnu somu našķu, šoreiz latiņus nežēlodama, un sestdienas rītā sēdās autobusā, jo vecā Kangrotkāju Lizete dzīvoja rajona otrā malā pie sava jaunākā dēla. Viņa varen nopriecājās gan par skaisto zīda lakatu, teica, būs ko siet galvā, uz baznīcu braucot, gan par konfektēm un citiem saldumiem. Tikai jauno kāršu kavu negribēja ņemt pretī, teica, viņa ar tādām lietām vairs nenoņemoties. Bet, ja Anniņa tik ļoti gribot, ka pat kārtis nopirkusi, izmetīšot viņai.
Krunkainie, drebošie pirksti jauca kārtis, rindoja tās uz galda. Tad vecāmāte sāka runāt: "Tevi, meitiņ, gaida ceļojums, ne garš un tāls, bet ar šķēršļiem. Tā ceļa galā tevi gaidīs kroņa kungs. Jā, pēdējais laiks tev savas sirds kungu atrast".
To viņa varēja arī nepiebilst, Anniņa pati zināja, ka mazliet par ilgu meitās padzīvojusi. Visas skolas gadu draudzenes sen kāzas nosvinējušas. Bet kad negadās kārtīgs cilvēks? Kaut kādu plenci viņa neņems. Vienīgais nedzērājs viņu mājā bija elektriķis Viesturs, bet tas uz meitām pat neskatījās.
Ar kārtīm un zīlēšanu darbojoties, Anniņai bija vieglāk izteikt savu lūgumu - lai arī viņai iemāca kāršu nozīmes un sakritības. Vecā Lizete, priecīga par Anniņas vēlēšanos, ņēmās rādīt un stāstīt. Pati vēl paskubināja, lai pieraksta, galvā viss tik lēti neturēšoties.
Atgriezusies mājās, Anniņa vingrinādamās pāris reizes izlika kārtis sev pašai, un aizvien bija tas pats - ceļš ar šķēršļiem un kroņa kungs ar mīlestības kārti. Atlika vienīgi gaidīt.
Bija jāsāk darboties pa īstam. Laiks gāja uz rudens pusi, bibliotēkā iegriezās arvien vairāk apmeklētāju. Anniņa vēroja cilvēkus, līdz beidzot izvēlējās pastnieci Veltu. Laukā lija, un viņas bija divas vien. Kā lielu noslēpumu Anniņa pačukstēja - šās vecāmāte, laikam tuvu galu jauzdama, esot nodevusi savu pareģes māku. Tagad arī viņa varot ar kārtīm izzīlēt cilvēka likteni. Velta tūlīt sāka lūgties, lai izliekot šai. Anniņa bija ar mieru, tikai piebilda, ka par velti to nevarot, tad nepiepildās, tā vecāmāte brīdinājusi: "Pazeltī rociņu, kā čigāniete saka!" Zelta Veltai neesot, tā viņa nopūtās, bet Anniņa tūlīt mierināja, ka tas nav jāsaprot burtiski, var atlīdzināt kā naudā, tā arī graudā. Velta tūlīt pasolīja groziņu olu, viņai vistu vesels bars.
Izvilkusi no kabatas kārtis un izklājusi tās uz galda, Anniņa sāka stāstīt: "Tavas domas ir pie gaiša kārava kunga", labi zinādama, ka tas ir maizes ceptuves Andris. "Taču tās ir veltīgas, viņam blakus stāv viltīga pīķa dāma. Bet nebēdā, tava laime nāks caur tumšu kungu, ko satiksi ceļā, un viņam blakus stāv gan naudas, gan mīlestības kārtis".
Nebija Anniņa vēl paspējusi visas Veltas nestās olas notiesāt, kad viņa bija klāt ar prāvu plūmju grozu un jaunu, priecīgu ziņu: iepazinusies ar autoveikala īpašnieku. Tas patiešām noticis uz ceļa, kur pie Miezīšiem stāvēja pulciņš ļaužu, kas iepirkušies. Braukusi viņa ar divriteni garām, apstājusies, nopirkusi cepumu paciņu un tā sākuši runāties… Traki simpātisks cilvēks, norunājuši tikšanos.
Velta par Anniņas pareģes spējām pastāstīja arī citiem. Tagad vakaros, kad skaļie skolas bērni un pensionāri, kas te nāca jaunākās avīzes lasīt, bija prom, un Anniņa, ārdurvis aizbultējusi, uz slaucīja piebradāto grīdu, kāds dažkārt pieklaudzināja pie bibliotēkas loga. Tie, kuri nāca savu nākotni uzzināt, nebija tukšām rokām. Anniņa centās nolasīt no kārtīm, kas viņus gaida tuvākā nākotnē un deva dažu derīgu padomu. Liene atnesa lielu šampūna pudeli, kad Anniņa viņai bija pateikusi: "Manas kārtis rāda, ka tu ar to bullēnu audzēšanu izputēsi. Raug', blakus naudas kārtij stāv kreņķi un asaras! Dod tos prom desās un liecies uz dzērvenēm! No tām nāks nauda. Tev pie mājas tāds smuks purvelis, apstādi ar dzērvenēm. Tagad pasaule dižlopu gaļu pat redzēt negrib, katrs gudro, vai pirms piecpadsmit gadiem nav apēdis kādu inficētu hamburgeru."
- Nu, mums tādas briesmas nedraud, mēs, bijušie padomju cilvēki, par tādu ēdmaņu pat dzirdējuši nebijām, - atteica Liene, bet tūlīt piekrita Anniņai, ka tiešām jāmetas uz dzērvenēm.
Vienā vakarā ieslīdēja bijusī skolas apkopēja Vizma, vai nevarot šai kārtis izmest. Šās vecais sācis greizus ceļus staigāt, arī to gribot zināt, vai no kroņa mājas briesmas nedraud. Anniņa viņu nomierināja. Kaut ercena kungam blakus redzama kārava dāma, tā drīz atstāsies, un Ernests atgriezīsies pie savas mājas pavarda. Kas attiecas uz kroņa māju, kādas briesmas varētu draudēt? Viņa tak valsts darbā vairs nestrādā. Lai neraizējas, ceļš priekšā gaišs un skaidrs. Bet pie sevis Anniņa nodomāja, ka taisnība tām mēlēm, kuras runā, ka Vizma ar stučīšanu noņēmusies, skolotājus izšpionējusi. Tā gribējās pateikt, ka čekas maisus žurkas saskrubinājušas un neviens tos vaļā nevērs, taču novaldījās. Nedrīkstēja klientu aizvainot - Vizma bija atnesusi prāvu sviesta kluci un krējuma burciņu. Pēc divām nedēļām Vizma bija atkal klāt, nē, zīlēt vairs nevajagot. Ernests nožēlojis grēkus, nolūdzies. Vakar viņi kāvuši cūku, atnesusi Anniņai gabaliņu karbonādes…
Lopu dakterim Uldim Anniņa pareģoja jaunu darbu un stabilus ienākumus, un raug' - Cusnakciemā uztaisīja kautuvi, un Uldis tur kļuva par štata darbinieku. Par to Anniņai tika trekns broilers.
Grāmatas mainot, ar lasītājiem aprunājoties un vakaros pa reizei kārtis kādam izmetot, aizritēja garais rudens. Tikai dažreiz iešāvās prātā - kur viņai tas ceļojums ar šķēršļiem un kroņa kungs?
Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem iegriezās Velta. Viņa vairs pastā nestrādāja, braukāja vīram līdz ar autoveikalu un rosīgi tirgojās, taču pie bijušajām darbabiedrenēm dažkārt iegriezās, tādēļ zināja visādus jaunumus.
- Vai vari iedomāties? - viņa stāstīja. - Tas vecpuisis Viesturs ielicis avīzē precību sludinājumu! Nu viņam nākot vēstules kaudzēm vien. Ērms tāds! Vai Cusnakciemā meitu trūkst? Nē, mūsējās par prastām, meklē importa. Gan kādu raganu dabūs.
Viesturs Anniņai bija viens no tuvākajiem kaimiņiem, viņa dzīvoklis pirmajā stāvā, tieši zem Anniņas. Kad sastapās kāpņu telpā, viņš aizvien pieklājīgi pasveicināja un pagāja garām nodurtām acīm. Pa retai reizei iegriezās bibliotēkā, ātri izvēlējās lasīšanai kādu krimiķi un taisījās prom. Lieku vārdu no viņa nedzirdēja. Nu sadomājis sev sievu meklēt caur avīzi. Veltai taisnība, gatavais ērms! Redzēs, kādu ērmeni sev salūkos…
Nezin kādēļ, bet Anniņa jutās aizvainota. Tā vien nagi niezēja viņam ko nelabu izzīlēt. Bet vai viņš gribēs, lai izliek kārtis?
Izgadījās tā, ka Viesturs bibliotēkā ieradās vakarā īsi pirms durvju slēgšanas. Neviena cita nebija, tikai viņi divi vien. Anniņa vērīgi nopētīja Viesturu, it kā pirmo reizi redzētu. Tīri glīts cilvēks, ap gadiem trīsdesmit. Kad viņš jau posās prom, viņa ievaicājās, vai šis negribot drusciņ nākotnē ielūkoties? Drīz Jaunais gads, un tad katrs vēlas uzzināt, kas viņu gaida. Viņas kārtis nekad nemelo.
Pirmajā mirklī Viesturs gribēja atteikties, bet laikam ziņkārība bija stipra diezgan, un viņš sēdās pie galda Anniņai pretī.
- Ak, Viestur, kas tev visriņķī dāmu! - Anniņa iesaucās kā brīnīdamās. - Jaunas un drusciņ vecākas, smukas un nesmukas, gaišas un tumšas. Tu domā ar viņām tikties, bet ceļi būs tāli, un, skat, tās dāmas visas atiet nost, paliks tikai viena, no tās būs dāvana, bet varbūt viņa pati tā dāvana, grūti saprast, tikai to varu teikt, tā dāma tev sagādās negaidītu pārsteigumu, un beigās tava sirds būs pie viņas.
Viesturs par zīlēšanu teica paldies, bet Anniņa pasmējās, ka no plika paldies kaķi sprāgst, vajag kaut ko taustāmu.
Viesturs aizgāja, un Anniņai uzmācās drūmas domas. Pašai negribot, viņa bija Viesturam laimi izzīlējusi. Bet kur viņas laime? Kādēļ tā vēl kavējas?
Ziemassvētkos Anniņa aizbrauca ciemos pie radiem. Dedzināja eglīti, dalīja un saņēma dāvanas, mīļi tencināja vecmāmiņai par viņas doto gudrību. Tā bija līdzējusi vieglāk izdzīvot.
Jauno gadu viņa nolēma sagaidīt ballē Cusnakciema klubā. Varbūt tur, šķēršļus pārvarēdams, ierodas ilgi gaidītais kroņa kungs?
Vecgada pēdējā dienā kuriķi apžēlojās par Cusnakciema netīreļiem; karstā ūdens krāni priecīgi burbuļoja. Anniņa bija krietni svīdusi virtuvē, kamēr sacepa raušus un dažādas maizītes, nu bija laiks vannā kārtīgi nomazgāties.
Lienes dotais šampūns izplatīja burvīgu smaržu, putodams Anniņas garajos, gaišajos matos. Viesturs par zīlēšanu bija atnesis tualetes ziepju komplektu - sešus gabaliņus. Anniņa izvēlējās zaļo, jo zaļš ir cerību krāsa. Rūpīgi nomazgājusies, viņa atlaidās guļus siltajā ūdenī un iedziedājās:
Anniņa vanniņā guļ,
siltais ūdentiņš tek buļ, buļ, buļ…
Cik ilgi tā gulēs, vēl patiešām uznāks snaudiens. Bija jāceļas sēdus, jākāpj laukā, un viņa spēcīgi atspērās ar papēžiem…
Viesturs nomazgājies, tīras drēbes apģērbis, sēdēja savā istabā pie galda un pārcilāja vēstules. Piecas viņš bija nolicis atsevišķi, uz tām derētu atbildēt, taču viņš joprojām vilcinājās, - prātā bija Anniņas pareģojums, ka tikai viena būs tā īstā, tā nāks ar dāvanu vai kā dāvana.
Pēkšņi no vannas istabas atskanēja briesmīgs brīkšķis un spalgs sievietes kliedziens. Sabijies Viesturs metās turp un atrāva durvis. Visapkārt pludoja ūdens, griestos rēgojās caurums, bet virs viņa vannas bija vēl viena vanna, un tajā spiedza Anniņa. Nevilcinoties viņš metās klāt, izrāva no vannas slapjo sievietes augumu, saņēma klēpī un, istabā ienesis, nolika uz dīvāna. Tikai pārklājis kailo Anniņu ar segu, viņš uztraukumā drebošu balsi spēja pajautāt, kā
Rūpīgi nomazgājusies, viņa atlaidās guļus siltajā ūdenī un
iedziedājās.
viņa jūtas, vai nav lauzta kāda kāja vai roka, varbūt jāsauc ātrie?
Mazliet atguvusies, Anniņa teica, - nekas ļauns viņai nav noticis, tikai sasistie sāni sāpot. Tad viņa iedomājās ceļojumu ar šķēršļiem, protams, griesti ir īstens šķērslis, un piepeši sāka smieties. Laikam Viestura domas gāja tai pašā virzienā, jo arī viņš iesmējās un tad noteica, - nē, tādu Jaungada dāvanu viņš nav cerējis saņemt. Žigli novācis no galda vēstules, viņš tās saburzīja un sameta papīrgrozā.