Šī jaukā decembra diena pat neliecināja par ziemu, laiciņš silts kā atvasarā, pat zaļa zālīte no jauna izaugusi. Izdzinu gotiņas aplokā, lai pašas sev pielasa pilnu vēderu, un abi ar Amildu ķērāmies pie vakardienas avīzēm. Reizē ar tām pastniece bija atvedusi Anttilas preču katalogu. Kamēr es cītīgi Ventiņā lasīju ziņas no tuvākām un tālākām vietām, sieva šķirstīja krāsainām bildēm pildītās lapas. Piepeši viņa metās man klāt un pabāza tieši zem deguna katalogu, iesaukdamās:
- Ro, cik feins deķis un ķisens! Tik viegli un silti izskatās. Kad tāds ķisens zem pakauša būtu, tavu neganto krākšanu nedzirdētu.
Bilde bija smuka, bet, kad aplūkoju cenu, atlika tikai nopūsties. Tāds robs budžetā nebija paredzēts.
Tajā brīdī pie ārdurvīm kāds sparīgi pieklaudzināja. Gāju lūkot, kas atnācis un pārsteigts ieraudzīju Friča Vējzaķa vareno stāvu un sarkanīgo ģīmi. Kāds vējš šo atpūtis? Nekādi draugi nebijām, tak pieklājība lika aicināt tālāk.
- Miķel, tu tāds prātīgs vīrs, avīzes lai lasi, - Fricis teica, kad, virsjaku novilcis, ienāca istabā. - Gribu ar tevi apspriest vienu svarīgu lietu, - viņš uzmeta savādu skatienu Amildai un šī, sapratusi, ka nav jāklausās vīru sarunās, devās uz ķēķa durvīm, bet Fricis viņu aizturēja, lai vispirms iedodot mums pāris glāzes alum. Ar sausu muti runāšana neveicas. Kad Amilda nolika galdā prasīto, Fricis no maisiņa izvilka divlitrīgo alus pudeli un kādu biezu žurnālu, tad novietoja visu uz galda.
- Neskaties uz šilti, Miķel! Tajā traukā nav bodes susla, bet mans paša brūvējums. Šogad mieži labi padevās.
Alus glāzē putoja baltām šūmām, bija varen gards un vēss. Ar baudu izsūcu glāzi, tad uzkodu šķēli Amildas uzliktā siera.
- Klausies, ko tev teikšu, - Fricis iesāka gandrīz svinīgi, pabīdīdams man klāt žurnālu. - Vai tu šitādu esi lasījis?
Paskatījies uz krāsaino vāku, atteicu, ka Rīgas Laiku nevaru atļauties ne pirkt, ne abonēt, man pietiek ar pāris avīzēm. Ja ko gaišāk gribu zināt, paklausos radio, paskatos televīziju. Informācijas visapkārt daudz, spēj tikai galva visu ņemt pretī.
- Tad par tiem pedofiļu skandāliem zini? Un par tiem zilajiem, kā viņus sauc, homoseksuāļiem?
- Līdz riebumam esmu dzirdējis. Varbūt kādā zaņķī Rīgā tādas lietas notiek, tak uz mums tas neattiecas.
- Attiecas arī uz mums, - Fricis noskaldīja. - Ro, izlasi, kas šite rakstīts, - un viņš izpleta žurnāla lapu man priekšā. - Desmit procenti no valsts iedzīvotājiem ir netradicionāli seksuāli orientēti. Desmit procenti, vai tu apjēdz? Es parēķināju, mūsu Cusnakciemā dzīvo kādi astoņi simti. Bērnus nerēķināsim, bet lielo tak būs seši simti. Un desmit procenti no viņiem tādi! Mēle mežģās, tos vārdus izrunājot.
Televīzijā dzirdēju, augstām amatpersonām arī tādas perversas noslieces. Kas pie mums augstākā amatpersona? Tak pagastvecis Jukumsons. Tas izvirtulis jāatmasko! Pie mums tak tāpat kā visā Latvijā. Tāpat savi bezdarbnieki un lauksaimniecībā ražošana uz leju gājusi. Ja citur tie desmit procenti, arī pie mums. Tikai glumiķi tādi, māk maskēties. Tāpēc nācu pie tevis. Tu ar to fotografēšanu ņemies, smukas bildes taisi. Noķer šos nozieguma vietā un uzknipsē. Ja būs Jukumsons pats vai cita, viņam tuvu stāvoša persona, labi tev samaksāšu. Es zināšu, kam tās bildes iesniegt.
To pateicis, viņš vēlreiz piepildīja glāzes. Izdzēru savējo un sāku iebilst, ka par homoseksuālismu pie mums vairs nesoda. Cita lieta ar pedofiļiem, tur bargs likuma pants paredzēts.
- Cietumā zilos vairs neliek, tas tiesa. Bet blamāža ir liela, kad tas nāk gaismā, - Fricis iebilda.
Man piepeši galvā iešāvās laba doma. Pēc trešās glāzes, kad jutu kaulos patīkamu siltumu, solījos atmaskot tos netikļus, ja viņš dos man simts lašus. Vējzaķis gan sākumā solīja tikai piecdesmit, bet es neatlaidos:
- Laba informācija arī labi maksā. Ja ne, staigā tālāk, glūni krūmos vai mēģini pats fotografēt caur atslēgas caurumu.
Sapratis, cik tā lieta piņķerīga, Fricis beidzot piekrita. Tad teicu, ka man ar goda vārdu un solījumu samaksāt vien nepietiek, jānoslēdz darba līgums. Par laimi, šim pase bija līdzi, es arī salūkoju savu dokumentu un balta papīra lapu. Roka mazliet drebēja, bet izdevās uzrakstīt tīri glīti. Tad aicinājām Amildu, lai šī apstiprina mūsu parakstus un piespiež mūsu saimniecības štempeli. Amilda lāgā nesaprata, kas par līgumu, bet kas sievišķim daudz jāzina!
Pudele drīz bija tukša, Fricis to savāca kopā ar žurnālu, spiedām viens otram roku, un šis smaidīgs ģeņģerēja prom. Tas alus bija makten stiprs. Es atzvēlos ērtajā klubkrēslā un tīksmi pievēru acis. Kad Amilda mani vēlāk iztraucēja no snaudiena, tikai noteicu, lai izpēta pamatīgāk to katalogu, varbūt uz Ziemassvētkiem viņai tiks vēl kāda iekārota manta. Bet pēc malkas lai aiziet pati.
Otrā rītā bija tikpat jauks laiks, spīdēja pat saulīte. Pametis Amildas ziņā saimniecību, paņēmu fotoaparātu un žigli cilpoju uz muižas pusi. Arī centra ļaudis savus kus- tonīšus veda ganos, un es ceļā satiku Lejasmeieru Lieni, kurai pie rokas bija pelēkais buks ar dižajiem ragiem un pakaļ tecēja kazu bariņš, citas lielas, citas vēl sīkas. Piestāju paspriest par dīvaino ziemu, kad grāvmalās vēl lēkā vardes, rāpo gliemeži un sunim kažokā gadās pa ērcei. Liene teica, tas uz pasaules galu, lielās vētras un citur zemes drebēšana to liecinot. Tā baisā stunda, kad viss ies bojā, esot tuvu. Es iebildu, ka viņa to pareģoja jau 11. augustā Saules aptumsuma laikā, bet nekāda gala nebija. Liene runādamās laikam pavadu bija palaidusi vaļīgāk, āzis taisīja vienu pamatīgu rāvienu un aizjoņoja kazu bariņam pakaļ. Liene ar savām vecajām kājām netika tik žigli grāvim pāri, nejaudāja paskriet, un gaisu satricināja viņas brēciens:
, - Otto, pedofīls tāds! Ko tu dari? Mazo Zetiņu izšpoko- si! - viņa klunkuroja prom uz ganībām, bet bija jau par vēlu…
Nosmējos un gāju tālāk, kur centra ļaužu lopiņiem bija iekārtotas kopīgās ganības. Neviens govis vairs ķēdēs nesēja, bet ar dzeloņstieplēm nožogotā aplokā ganījās ne tikai rāmās govis, bet spriņģoja arī pusauga bullēni. Pastāvēju kādu laiciņu pie aploka, tad devos uz centru, lai sagaidītu busiņu. Man bija darīšanas pilsētā. To naudiņu, ko cerēju no Vējzaķa iegūt, gluži bez pūlēm un izdevumiem nevarēšu dabūt.
Pēc dažām dienām vēlreiz braucu uz pilsētu, tad laidu ziņu Fricim, lai nāk pie manis ar naudu, ir divas superīgas bildes. Vienā no tām redzama persona, kas tieši saistīta ar pagasta amatvīru Jukumsonu.
Fricis atlidoja kā ar spārniem, pat virsjaku nenovilka, istabā ticis, iegāzās manā klubkrēslā un izdvesa: - Rādi šurp!
-Vispirms liec naudu galdā! - es stingri noteicu, izņēmu no kabatas paprāvu aploksni, ko man iedeva fotoateljē, kur biju iesniedzis filmiņu attīstīšanai un kopēšanai. Parādīju viņam divu krāsainu bildīšu stūrus. Fricim pirksti drebēja, laikam uztraukumā, kad viņš noguldīja uz galda naudas zīmes. Es žigli tās savācu, tikai tad atdevu aploksni.
Fricis nesaprātīgām acīm blenza bildēs, viņa seja stiepās aizvien garāka, žoklis atkārās.
- Miķel, ko tas nozīmē? Ko tu te mani cūko? - viņš uzkliedza.
- Nemaz necūkoju. Tur ir tas, ko tu gribēji redzēt. Iz- virtīgi, seksīgi skati no mūsu Cusnakciema. Pedofils Otto izvaro meitenīti Zeti un Jukumsonam piederošais bullis jāj tavu Rūsiņu. Vai redzi krotālijas viņu ausīs? Numuri labi saskatāmi. Ja netici, aizej mājās un salīdzini. Tev taisnība, pie mums ir tāpat kā visā Latvijā, savi pediņi un savi homiņi.
Vējzaķis, galvu saķēris, izstreipuļoja laukā, kaut šoreiz nebija ne lāsītes dzēris. Bet es uzsaucu Amildai, lai steigšus raksta tos pasūtījumus iekārotajām mantām, lai līdz Jaunam gadam pastniece var atgādāt.