Viņas strādāja vienā kantorī un arī dzīvoja vienā mājā, pašā parka malā - trīs vientuļas sievietes Emerita, Hedviga un Melita.
Apaļīgā grāmatvede Emerita savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā no kolēģiem saņēma dāvanu - mazītiņu sunīti kopā ar aploksni, kurā bija gari Amīša ciltsraksti. Viņa allažiņ mēdza nostalģiski nopūsties, stāstīdama, kādi mīļi dzīvnieki mīt vecāku lauku mājās, un izteica nožēlu, ka pilsētā ap viņu vakaros tikai mēmas dzīvokļa sienas.
Kad pavasaris bija pašā plaukumā un Amītis mazlietiņ paaudzies, Emerita kādu rītu sajūsmināta klāstīja iepriekšējā vakara piedzīvojumu - pie viņas parkā, kur izvedusi Amīti izskraidīties, pienācis glīts vīrietis, kurš vēl nebija aizsniedzis pašus labākos gadus, un sācis runāties par suņu sugām un dresēšanu. Viņš teicis, ka Amītis izskatoties ļoti amizants. Diemžēl suņuks sācis tik histēriski riet, ka bijis jāņem klēpī, un saruna pārtrūkusi. Nekas, nākamreiz ņemšot līdzi cepumus, ar tiem varot Amītim rīklīti viegli aizbāzt.
Hedvigas acis, to klausoties, spīvi iezibējās. Palūgusi, lai Emerita ar pļāpāšanu netraucē strādāt, viņa noliecās pār papīriem. Taču domas aizklīda uz parku, pa kura celiņiem vakaros staigā vīrieši - dzīvnieku mīļotāji. Ja tik korpulentu sievieti kā Emeritu varēja uzrunāt, tad viņai, slaidajai, izskatīgajai Hedvigai bija daudz lielākas izredzes. Tikai suns vajadzīgs, un ne tāds maziņš tievkājains ķē- menis.
Nepagāja ilgs laiks, un Hedviga kādu rītu kolēģiem vienaldzīgi izmeta:
- Kad vakar Diniņu vedu autobusā no Rīgas, visi pasažieri apbrīnoja, viņa izskatās gluži kā melns plīša spēļu sunītis. Jā, es iegādājos melnā terjera kucēnu, tas nav kaut kāds smieklīgs toiterjers, kam ziemu vestīte jāvelk mugurā.
Tas bija pārsteigums visam kantorim. Līdz šim Hedviga nekādu interesi par dzīvniekiem nebija izrādījusi. Tas trakākais - viņas Dinai bija vēl garāki un sarežģītāki radu raksti nekā Emeritas Arnim.
Nu arī Hedviga pievakarēs staigāja pa parku. Bērni, ieraudzījuši Dinu, ņēmās to saukt un labināt klāt, katrs gribēja apmīļot, un Hedviga jau baidījās, ka sunim sabojās raksturu. Taču tā ir veca patiesība - katrs suns pārņem sava saimnieka īpašības, un Dina, jo auga lielāka, jo kļuva atturīgāka. Nekādus kārumus no svešām rokām viņa nepieņēma.
Kaut arī viņas dzīvoja vienā mājā, tomēr Hedviga un Emerita nekad savus mīluļus reizē neveda izskraidīties. Hedviga vispirms caur logu noskatījās, uz kuru pusi aiziet Emerita ar savu vaukšķi tievā saitītē, tad uzlika Dinai uzpurni un devās laukā. Dina bija sākusi pārāk skaļi un draudīgi rūkt uz garāmgājējiem, it sevišķi, ja kāds gribēja apstāties un parunāties ar suņa īpašnieci. Bet glītais pajaunais cilvēks, kurš pavasarī bija uzrunājis Emeritu, nekad vairs neapstājās, kaut redzams bija it bieži, caur parku viņš laikam vakaros atgriezās no darba.
Laiks ritēja, Dina jau bija izaugusi tik liela, ka tai vajadzēja mācīties suņu gudrības, un Hedviga pierakstījās par biedru suņu audzētāju klubā. Tur būs izdevība satikties ar cilvēkiem, kuriem tādas pašas intereses, un kas zina…
Dresūras laukumā Dinai bija lieliski panākumi, viņa ātri iemācījās sēsties, gulties, iet blakus, pēc komandas "aport!" pienesa aizsviestus priekšmetus, nobeidzot pirmo apmācības kursu, varēja piedalīties sacensībās un izpelnījās medaļu. Instruktors mudināja darboties tālāk, mācīt šķēršļu pārvarēšanu, "noziedznieka" aizturēšanu, taču Hedvigas uzņēmība bija apsīkusi. Ar suņu dresēšanu noņēmās pusaudži, pensionāri un vientuļas sievietes. Bija izkūpējis sapnis par iepazīšanos ar interesantu kungu, dzīvnieku mīļotāju. Dinai bija jāsamierinās ar pastaigām parkā.
Tā pagāja gads, atkal smaržoja plaukstoši krūmi un koki, ziedēja narcises. Bija pievakare, un Melita, no darba atnākusi, pārlapoja rajona avīzi. Piepeši acis apstājās pie kāda paziņojuma: "Sakarā ar to, ka rajonā bijuši trakumsērgas gadījumi, suņus un kaķus turēt piesietus. Pastaigāties izvest atļauts tikai ar pavadu." Šajā brīdī Melita izdzirda skrāpēšanos un ņaudēšanu pie durvīm. Skaidrs, viņas runcis Princis, kurš visu dienu bija nogulējis uz mīkstā krēsla, tagad grib tikt laukā savās kaķa gaitās, no kurām parasti atgriezās otrā rītā ap brokastu laiku, lai tad visu dienu snauduļotu un sapņotu par treknu peļu bariem. Melita jau piecēlās, bet viņas skatiens apstājās pie avīzes. Vai die', ja notiek nelaime, Princim uzbrūk kāda ar trakumsērgu inficēta žurka? Vai vēl trakāk - sētnieks viņu nosūdz municipāliem? Princi te visi pazīst, tāds liels melns kaķis baltām krūtīm un garām, kuplām ūsām pieder tikai viņai.
Melita žigli pakravājās pa rokdarbu kastīti, sameklēja divas zilas lentītes. Platāko apsēja Princim ap kaklu, šaurākā būs pavadiņa. Tad viņa pasita kaķi padusē, aizslēdza durvis un laidās uz parku.
Princis ņurdēja un skrāpējās, un, vaļā palaists, tūlīt izraka puķu dobē bedrīti un attupās. Pēc brīža Melita ar kaķi saitītē sēdēja uz soliņa un pārdomāja, kur ņemt kastīti smiltiņām, kaķītis kādu laiku būs jāpatur iekšā, kamēr tā trakumsērga pāriet. Viņa taču nestaigās ar kaķi saitē kā kaimiņienes ar saviem suņiem.
Piepeši Princis sabozās un pieplaka zemei, un tad arī Melita ieraudzīja - pa celīti šurp nāk Hedviga ar Dinu, kas bija izaugusi prāvas aitas lielumā un pēc aitas arī izskatījās - melnu, sprogainu vilnu, strupu ļipu. Tikai aitas lēnprātības gan viņai nebija. Pamanījusi runci, ar tādu spēku rāvās uz priekšu, ka Hedviga nespēja noturēt pavadu un tā izšļuka no rokām. Prinča lentīte plīsa švirkstot, ar pāris lēcieniem viņš bija zālājam pāri un kokā augšā. Dina,
Pietvīkusi, murminādama pateicības vārdus, Melita aicināja nākt līdzi, pacienāšot ar kafiju un kārtīgi ar birsti iztīrīšot
apģērbu.
pielēkšojusi un dobji riedama, ar nagiem plosīja koka mizu. Nez kur radies, pieskrēja arī Amis un viņai piebalsoja.
Beidzot Hedviga, gandrīz raudādama no dusmām, savāca Dinu, Emerita noķēra Amīti, un Melita uzdrošinājās pieiet bērzam, kura galotnē sēdēja Princis. Bet kā to dabūt lejā? Nelīdzēja ne saukšana, ne labināšana, runcis tikai noskatījās. Tad viņš žēli ieņaudējās, un Melita juta, ka sirds sāpīgi sažņaudzas. Ko iesākt? Zvanīt ugunsdzēsējiem, saukt palīgā?
- Tas gan bija tīrais cirks, - vīrieša balss ierunājās blakus. - Nenosmieties.
Pagriezusies Melita redzēja glītu pajaunu vīrieti. Arī viņš sāka saukt: "Kis, kaķīt, kāp zemē!", bet, kad Princis izlikās to nedzirdam, vēl aizvien smaidīdams noteica, ka bērnībā bijis čempions kokos kāpšanā, un veikli rāpās augšā. Pēc brīža Princis sēdēja Melitai padusē, bet svešais ar roku pūlējās notraust drēbēm pieķērušos gružus un putekļus. Pietvīkusi, murminādama pateicības vārdus, Melita aicināja nākt līdzi, pacienāšot ar kafiju un kārtīgi ar birsti iztīrīšot apģērbu.
Rudenī kantora darbinieki vāca naudu Melitas kāzu dāvanai. Vismazāk iedeva Hedviga, viņa teica, puse algas aizejot Dinas uzturēšanai, laikam tai kucei jāmeklē jauns saimnieks. Emerita nežēlojās, ka Amis daudz apēd, viņai esot citādā ķibele - klausoties to mūžīgo ķiukstēšanu, tā sabojājusi nervu sistēmu, ka tagad jāpērk dārgas zāles. Abas vienprātīgi nosprieda, ka vientuļai sievietei vislabāk tomēr turēt kaķi…