Togad augusts bija karsts, un diena, kad pulksten sešpadsmitos nulle nulle bija atļauts uzsākt pīļu medības, gadījās īpaši tveicīga. Mednieki, paslēpušies piekrastes krūmos, no visām pusēm bija ielenkuši Dūņezeru, kurš atradās liela meža pašā viducī. Sviedri koda acīs, taču viņi neuzdrošinājās pacelt rokas un tos noslaucīt, jo baidījās, ka alkšņu zari varētu sakustēties un iešvīkstēties, un pīles, kuras tik bezrūpīgi slīdēja pa zilo ūdeni, to sadzirdētu un priekšlaicīgi manītu draudošās briesmas. Pulksteņu rādītāji, lai cik gausi virzījās, tomēr pamazām tuvojās ciparam "4".
Piepeši vīri satrūkās kā uzsēdušies skudru pūznim un tikai ar grūtībām novaldījās - no meža pa šauro taciņu šurp joņoja divritenis, uz kura sēdēja pusaugu zēns zilās treniņbiksēs, rūtainā kreklā un baltu naga cepuri galvā. Par laimi, savu braucamo viņš atslēja pret resnas priedes stumbru un tālāk devās kājām. Kaut nu nesāktu svilpot vai citādi trokšņot, kaut klusiņām paietu garām.
Mednieku kolektīvs, kuru vadīja iesirmais, bet vēl itin žirgtais Laimdots Kazkājevs, bija no rajona pilsētas. Šurp viņus atvadīja un vietu ierādīja vietējais mežsargs jeb, kā tagad šo amatu nosaukuši, meža meistars Jānis
Bērzlapltis, vīrs ap gadiem četrdesmit. Mežsargs bija ieņēmis vietu krastā tieši pretī laipām, kuras tālu iesniedzās ezeriņā, kur aiz niedrēm viļņoja brīvs ūdens. Laipu viņā galā viegli zvalstījās piesieta laiva, un ap to peldēja prāvs bars pīļu. Uz zēnu paskatījies, mežsargs gribēja tam uzsaukt tāpat kā tas pilsētas kundziņš vecajos barona laikos, pirmoreiz mūžā medībās uz masta stāvot, bija uzkliedzis zaķim: "Pabēdz, mazais, nost, te tiks šauts!" Taču klaigāt nedrīkstēja. Atlika vienīgi cerēt, ka nācējs aizies savu ceļu un pīles neiztraucēs. Bet kas to deva!
Puišelis apstājās tieši pretī laipai, noāva kedas, novilka garās bikses. Kad viņš noņēma cepuri, zem tās paslēptie brūnie mati izklīda pāri pleciem. "Ar žagariem tādu vajadzētu pie friziera aizdzīt," pukojās Kazkājevs, turēdams bisi rokās. Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm četri. Kaut nu puika vēl dažas minūtes pakavētos krastā! Bet nekā! Žigli paskatījies visapkārt, bet, redzēdams vienīgi rāmu ezeru un pīles, puika norāva kreklu, izlēca no īsajām biksītēm un skriešus metās pa laipu. Tai mirklī vīri tikko neizmeta bises no rokām - tā bija jauna šmauga meitene. Nākamajā mirklī gaisā pazibēja meitenes augums, no- plunkšķēja ūdens un pīļu bars cēlās spārnos. Un tūlīt no visām pusēm sāka sprakšķēt šāviņi. Brūnā galviņa pazuda zem ūdens, un Bērzlapītis novaidējās vien. Tā taču bija vietējā kolhoza jaunā biteniece Vaira, kurai viņš pirms divām nedēļām bija ierādījis bišu ganības sila izcirtuma viršos. Kad Vaira vaicāja, vai tuvumā būs ūdens, kur bitēm nodzerties, viņš pats to atveda uz Dūņezeru. Kāds nelabais viņu tieši šodien atnesis šurp! Būtu apkopusi savas bites un lasījusies mājās. Peldēties sadomājusi, bezkaunīgā skuķe! Un, ja tagad sarijusies ūdeni un pagalam? Uztraukumā drebošām kājām viņš tenterēja pa krastu lejup. Bet Vaira jau bija iznirusi virspusē. Žigli piepeldējusi laipām, viņa uzrāpās tām, tad metās projām, pa ceļam sagrābusi savas drēbes un kedas. Tikusi pie divriteņa, viņa uzlēca tam un pazuda meža dziļumā tāda kā bija - slapja, kaila. Mednieki pārskaitušies, niknumā kliegdami, bija izskrējuši no saviem slēpņiem, taču viņiem cits neatlika, kā vienīgi noskatīties uz aizbēgošo meiteni. Nīgros vārdus, kurus viņai nopakaļ sauca mednieki, viņa vairs saklausīt nevarēja. Drusku nomierinājušies, bet joprojām pukodamies, vīri devās meklēt pīles, uz kurām bija mērķējuši, taču tikai dažus putnus izdevās atrast krastmalā. Ar laivu izbraukājuši ezeriņu krustām šķērsām, katru niedru puduri izčamdījuši, viņi tomēr malā atgriezās tukšām rokām.
Laimdots Kazkājevs bija drūms un sapīcis. Būdams ļoti akurāts cilvēks, pirmoreiz mūžā viņš bija spiests pārkāpt noteikumus un atklāt medību sezonu piecas minūtes pirms laika. Tas viņu kremta ne mazāk kā priekšlaicīgi izbiedētais pīļu bars, kurš bija pamanījies aizlaisties. Savas dusmas viņš izgāza uz Bērzlapīti, kam tas atvedis tādā vietā, kur gaišā dienas laikā nāras nāk plunčoties, mežsargam vajadzējis zināt, kas šā iecirknī mītot.
Norātais Bērzlapītis neteica pretī ne vārda, bet pie sevis nodomāja, ka nākamajā vasarā bitēm ganības ierādīs otrā meža malā aiz lielā purva.