Gandrīz katram cilvēkam ir savs ideāls. Jaunajam inženierim Visvarim Aplociņam tā bija slaida, gara meitene tumšiem, viļņainiem matiem un biezu skropstu aizēnotām tumšbrūnām, samtainām acīm. Viņš bija gandrīz zaudējis cerību tādu sastapt, kad lietainā vasaras pievakarē kinoteātrī blakus apsēdās būtne, kuru ieraugot, sirds iepuk- stējās straujāk. Viņa bija tik šmauga, ka ar vienas rokas plaukstu varētu apņemt viduklīti. Mitrie, tumšbrūnie mati viļņojās pāri pleciem.
Filmas pirmos kadrus Visvaris neievēroja. Viņa prātu nodarbināja doma, kā uzsākt sarunu. Te uz ekrāna parādījās mežs, un zem augstiem kokiem vesels bars jātnieku senlaicīgos apģērbos, stalti kungi un daiļa dāma. Viņš pieliecās meitenei tuvāk un čukstus pavaicāja:
- Atvainojiet manu ziņkāri, vai jūs še neesat nofilmēta? Apbrīnojama līdzība.
- Nē, - viņa klusiņām atteica. - Nekad neesmu filmēta, bet ar jāšanas sportu tiešām nodarbojos. Vai arī jums tas patīk?
- O, es dievinu zirgus, - viņš izdvesa.
Līdz filmas beigām viņi vēl apmainījās dažām replikām, tad reizē izgāja uz ielas. Lietus bija pārgājis, gaiss vasarīgi smaržoja, un meitene ļāva sevi pavadīt. Sarunu uzturēdams, Visvaris stāstīja, ka kādreiz trenējies jāšanā, bet tagad neesot tādu iespēju. Meitene teica, ka tēvocis Kārlis audzējot zirgus, viņa gandrīz katru sestdienu braucot ciemos.
Kas Visvarim cits atlika, kā lūgt, lai paņem līdzi? Tik ilgi meklēto ideālu taču nedrīkstēja pazaudēt. Brīdi padomājusi, meitene piekrita. Lai atnākot sestdienas rītā uz staciju. Arī savu vārdu pateica: Izolde. Tas skanēja tik brīnišķīgi.
Kas par to, ka zirgus brīvā dabā Visvaris redzējis tikai iztālēm! Paņems no bibliotēkas grāmatas par zirgiem un pastudēs teoriju. Tā viņš uzzināja, ka zirgi ir maigi, gudri un paklausīgi dzīvnieki, un tiem ļoti garšo cukurgraudiņi. Visvaris nočiepa mātei no bufetes tūtu graudu cukura un iebāza to jakas kabatā. Viņš bija gatavs braucienam kopā ar Izoldi.
Sarunas vilcienā sākumā neveicās, viņi vēl bija pārāk sveši. Pēkšņi garām aizzibēja pārbrauktuve, kur aiz barjeras stāvēja ratos iejūgts brūns zirgs. Visvaris juta, beidzot notverts sarunas pavediens un sajūsmināts iesaucās:
- Vai redzējāt, Izoldiņ, kādi tam zirgam bija gari mati un kā tie vējā plīvoja?
- Mati? - Izolde pabrīnījās. - No kura laika krēpes sauc par matiem?
Visvaris nezināja, ko atbildēt, zirga ķermeņa daļu nosaukumus viņš nebija ielāgojis, vienīgi izstomīja, ka zirgam, ar ko jājis, bijuši īsi, gaiši matiņi. Bet kā viņš lēca pāri šķēršļiem!
- Kā to zirgu sauca? - Izolde noprasīja.
Visvaris atkal saminstinājās. Kādi ir zirgu vārdi? Ienāca prātā tautasdziesma un viņš teica:
- Par Bērīti.
Izoldei nezin kādēļ noraustījās lūpu kaktiņi, un viņa paslēpa acis aiz garajām skropstām. Pašlaik vilciens, pārdār- dējis tiltam pār nelielu upīti, ieslīdēja mežā, un Visvaris sāka stāstīt, ka pērnajā rudenī tur braucis sēņot. Pamazām arī Izolde kļuva runīgāka, bet zirgus viņi vairs nepieminēja.
Izoldes tēvocis Kārlis bija dūšīgs, iesirms vīrs. Viņš neuzticīgi nopētīja Visvari, tad teica, ka došot viņam Mīci, viņa tāda rāma, mierīga.
- Nē, onkul, - iebilda Izolde. - Visvaris esot pieredzējis jātnieks. Dod viņam Viesuli un uzliec armijas seglus.
Jau izdzirdis Viesuļa vārdu, Visvaris juta, ka mugurai pārskrien sīkas drebuļu skudriņas. Prasīt to pašu Mīci? Bet ko Izolde nodomās. Nekas, gan viņš iemanīsies. Kā tie jātnieki filmā tik cēli sēdēja zirgam mugurā?
- Nu, Zvaigznīt, izlocīsim kājiņas, - Izolde laipni sacīja lielam, rudam zirgam un pastiepa tam pie purna plaukstu, uz kuras baltoja cukurgraudiņš. Zirgs maigi ar lūpām to saņēma. Tad Izolde veikli ielika kāju seglu kāpslī un otru pārmeta zirga mugurai.
Viesulis bija vēl augstāks par Zvaigzni. Kamēr Kārlis to turēja aiz pavadas, zirgs draudīgi šķielēja uz Visvari un ar priekšējo kāju kārpīja zemi. Te nu bija maigais dzīvnieks! Viesturs neuzdrošinājās tādam zvēram roku pie mutes bāzt, nokodīs pirkstus. Cukurgraudu tūtiņu pat nevilka laukā no kabatas. Lielu līkumu mezdams, viņš apgāja Viesulim un tuvojās tā labajam sānam. Veltīgi Kārlis iebilda, ka šī nav pareizā puse. Visvaris pūlējās kāju iecelt kāpslī, bet tas atradās nesasniedzamā augstumā. Prātā pazibēja televizorā vairākkārt redzētie kamieļi, kuri vispirms apgūlās, lai jātnieks varētu ērti apsēsties. Kādēļ zirgus neapmāca šādā gudrībā?
Beidzot viņš uzsvempās Viesulim mugurā un iekārtojās seglos. Kārlis padeva pavadu, un nākamajā mirklī pamats zem Visvara sakustējās. Tā bija baiga sajūta. Viņš izmisīgi ieķērās zirgam krēpēs, tikai pēc laba brīža nomierinājās, iztaisnoja muguru, stingri satvēra rokās pavadu un pavērās apkārt. Izoldes zirgs soļoja tepat blakus. Abās pusēs ceļam auga kupli, lieli koki, gaiss bija pilns patīkamās liepziedu smaržas. Kad pierod, nemaz tik traki nav, Visvaris nodomāja un uzsmaidīja Izoldei. Šajā mirklī viņa iesaucās:
- Aidā! Pietiek soļot, zirgi iesildīti. Laižam rikšos!
Zvaigzne, asti savicinājusi, metās uz priekšu un Viesulis
drāzās nopakaļ. Bērnībā Visvaris bija dzirdējis vecmāmiņu pieminam Ēģiptes mocības. Tās nevarēja būt briesmīgākas par to, ko viņš tagad izjuta. Augšā - lejā, augšā - lejā, tā viņš lēkāja un kratījās seglos, un sirds, plaušas, pat aknas lēkāja līdzi. Aleja bija palikusi aizmugurē, zirgi joņoja pa plašu, zālainu klajumu uz priekšu un atpakaļ, bezgalīgi ilgi. Cik ilgi turpinājās šīs ciešanas, Visvaris pat aptvert nevarēja. Beidzot Zvaigzne pierima, un arī Viesulis sāka mierīgi soļot.
- Jauka izjāde, vai ne? - Izolde skaļi smējās. Visvaris mēmi pamāja ar galvu, parunāt viņš vēl nespēja. Taču zirga mugurā viņš bija noturējies, un tas šimbrīžam pats svarīgākais.
Piepeši Viesulis pamanīja kuplu nenopļautu zāles kušķi, un Visvaris pāri zirga noliektajam kaklam nokūleņoja zemē. Nejauka sāpe iecirtās gurnā, un viņš palika guļam knūpus uz viena sāna. Izolde nolēca no sava zirga un, pieskrējusi klāt, bažīgi vaicāja:
- Kas notika? Varbūt krītot kāju samežģījāt? Vai stipri sāp?
- Drausmīgi, - viņš nokunkstēja.
- Ķerieties man pie rokas un mēģiniet piecelties. Tad redzēsim, kas lauzts vai mežģīts. Te gan mīksta vieta, pat lāgā sasisties nevarētu.
Krampjaini satvēris meitenes roku, viņš uzslējās stāvus, pasteberēja dažus soļus, tad atkal nokrita četrrāpus izdvesdams, ka gals klāt. Izolde viņā vērīgi noskatījās, tad sāka smieties:
- Līdz galam vēl tālu. Iesācējiem tā dažreiz gadās, sāp visi kauliņi, kad zirgs tā dūšīgāk pakratījis. Bet jūs taču lielījāties, ka esat varens jātnieks, šķēršļiem pāri lēcis.
Satvērusi Viesuļa pavadu, meitene pieveda to blakus Zvaigznei, uzsēdās tai mugurā, vēl uzsauca: - Cau! - un ar abiem zirgiem izgaisa tālumā.
Tas klajums bija siena zārdu pilna pļava. Visvaris ierā- poja vistuvākajā. Viņš jutās kā izmalts caur gaļas mašīnu, tikai pilnīga miera stāvoklī bija vieglāk. Sāka gribēties ēst. Viņš grauza cukuru un domāja, kāds nelga bijis, sapņodams par garām, slaidām meitenēm. Tādām tikai niķi prātā. Citas lec gaisā vai no gaisa, citas joņo mežonīgu zirgu mugurā. Viņš iedomājās mazo, apaļo rasētāju Sabīnīti. Viņa aizvien tik mīlīgi Visvarim uzsmaidīja, tikai līdz šim viņš izlicies to nemanām. Drīz viņa atgriezīsies no atvaļinājuma, un vasara vēl nav beigusies. Pēc kāda laika pieklibodams Visvaris vilkās līdz šosejai autobusu gaidīt. Vilciens tikai vakarā, un viņš nevēlējās Izoldi sastapt.
Sabīne ieradās darbā pēc nedēļas. Brūni iedegusi, .mazliet novājējusi, viņa izskatījās ļoti pievilcīga, un Visvaris
- Jauka izjāde, vai ne? - Izolde skaļi smējās. Visvaris mēmi pamāja ar galvu, parunāt viņš vēl nespēja.
nevarēja saprast, kur viņam līdz šim bijušas acis. Pusdienas pārtraukumā Sabīne kolēģiem stāstīja, cik jauki pavadījusi atvaļinājumu. Viņas tēvs tagad strādājot šķirnes zirgu fermā, katru dienu gājusi līdzi zirgus kopt, par to viņai atļāvuši jāt un pat trenēties. Kā pierādījumu izvilka no somiņas fotogrāfiju - tur bija redzams, kā mazā Sabīnīte sēž mugurā tumšam zirgam, kad tas lido pāri šķērslim.
Apkārt skanēja skaļas balsis, smiekli, kāds uzslavēja Sabīnes drosmi, tādēļ neviens nedzirdēja Visvara smago nopūtu.