Lidermaņu Ernestu jau vairākus gadus mocīja negantas kaulu sāpes, vairs nelīdzēja nekādas rīvējamās un iekšā dzeramās zāles, viņš steberēja stīvi, uz priekšu salīcis. Pavasarī viņš sievai Lūcijai teica, ka jāsarīko pamatīga balle, godam jānosvin septiņdesmitā dzimšanas diena, jāaicina ne tikai bērni un citi radi, bet arī kaimiņi un jaunības dienu draugi. Nākamās lielās godības, savas bēres, kur tie pulcēsies, taču pats neredzēs.
Lūcija nopūtās un labprāt piekrita, nodomādama, ka Ernests kļūst aizvien vārgulīgāks, cik vairs daudz atlicis, ko dzīvot, lai tiek šis pēdējais prieks. Sūtīja visiem ielūgumus, arī Zutiņu Kārlim, ar kuru sendienās Ernests kopā mehanizācijas skolā mācījies. Ilgus gadus viņi nebija tikušies.
Atbrauca Kārlis, pats mašīnai pie stūres sēdēdams, bet visvairāk Ernests brīnījās, kā šis spējis tik gludu ģīmi un lokanu augumu saglabāt. Nedaudz iedzēris, Kārlis neatpalika no jaunajiem, ņēmās meitas un sievas pa kārtai izdancināt.
- Par to man, draudziņ, bitītēm jāpateicas, - izvaicāts Kārlis labprāt pastāstīja, Ernestam blakus apsēdies. - Bišu dzēlieni tās labākās zāles pret kaulu un locītavu kaitēm. Medus stiprina sirdi, dod enerģiju.
- Mani tie dzelži nograuza, - Ernests pažēlojās. - Ilgus gadus kolhozā par traktoristu nostrādāju.
- Es savlaicīgi pārkvalificējos par bitenieku. Bet arī tev vēl nav par vēlu. Saki dēlam, lai visā drīzumā kabina autiņam piekabi klāt, un brauciet pie manis. Pamācīšu, kā ar bitēm apieties, pāris saimītes uzdāvināšu. Būs tev gan medus, gan veselība.
Varbūt tiešām bites līdzētu? Tādiem vieglākiem darbiņiem vēl spēka kaut cik palicis. Ernests apspriedās ar dēlu un sievu, arī viņiem šī doma iepatikās, un pēc pāris nedēļām Ernesta dārzā stāvēja trīs zili krāsoti bišu stropi. Pa dzeltenajiem pieneņu ziediem dūkdama skrēja čaklā bišu tauta.
Ar sietiņu galvā un dūmu kannu rokā Ernests drīz rīkojās kā īstens bitenieks un nesūkstījās, ja dabūja kādu dzēlienu plaukstā. Nosāpēja, roka mazliet pietūka, tad pārgāja. Viņš juta, ka mugura vairs nav tik stīva, itin veikli jau varēja cilāt stropu jumtiņus, ne tikai medus kārītes.
Kad pļavās uzziedēja āboliņš, ieradās Kārlis palūkoties, kā draugam ar dravošanu veicas. Saimes aplūkojis, vispirms sarāja, ka nokavējies ar magazīnu uzlikšanu, bites, šaurībā dzīvodamas, sariktējušās uz spietošanu.
- Nekas, nav ļaunuma bez labuma, - Kārlis noteica, redzēdams, cik bēdīgu seju Ernests savelk. - Tiksi pie jaunām saimēm. Tikai uzmani spietošanas brīdi. Pašu lielāko, smukāko māšu kanniņu atstāsim, tās pārējās izgriezīsim. Skaties, tā baltā, krējumam līdzīgā masa, kur kanniņas dibenā peld cirmenītis, ir bišu māšu pieniņš. Tas satur visas bioloģiski aktīvās vielas. Es katru vasaru kādu ducīti apēdu. Viena bišu māšu kanniņa spēj cilvēka organismu atjaunot par veselu gadu. Saliec kanniņas ledusskapī un pamazām notiesā. Piemini manus vārdus, drīz dancosi kā kumeļš.
Ernests šo padomu ņēma vērā un pēc pāris nedēļām rakstīja Kārlim vēstuli: "Man iet labi. Saņēmu divus spietus. Viens bija salaidies augstu ābelē. Kā puika, tik lunkans kāpu tam pakaļ. Ir gan svētīgs tas bišu pieniņš."
Pagāja vasara, pienāca rudens. Vairāk nevienu vēstuli no Ernesta Kārlis nesaņēma, bet par to nebrīnījās. Vai lauku cilvēkam, ar darbiem raujoties, laiks pie rakstiem sēdēt. Kad būs ieziemojis savas bites, aizbrauks apskatīties, kā draugam pirmajā dravošanas sezonā veicies.
Tikko Kārlis bija izkāpis no sava vecāžigulīša, kad pretī steidzās Lūcija:
- Vai, Kārlīt, cik labi, ka atbrauci. Mēs ar dēlu no tām bitēm nezinām ne bū, ne bē, Ernests pats ar viņām visu vasaru krāmējās. Stropi medus pilni, bija tik sprauns kļuvis, ka pat uz viršiem aizveda. Mājās atvešanai gan bija jāmeklē palīgi…
- Kas Ernestam? Atkal slims? - Kārlis gluži iztrūkās.
- Ernests… - Lūcija iesāka un sastomījās. - Nē, nav slims, bet… nāc, paraugies pats.
Kārlis sekoja Lūcijai, un iedama viņa stāstīja: - Ernests šovasar apbraukāja visus pazīstamos biteniekus, pat pie svešiem bija, pirka no viņiem tās māšu kanniņas, ēda pilnām mutēm, katru dienu. Un te - rezultāts! Kā domā, vai man pietiks spēka viņu izaudzināt lielu?
Istabas vidū stāvēja zili bērna ratiņi un no tiem atskanēja priecīga lalināšana.
- Es kaut ko nesaprotu, - Kārlis raustīja plecus. - Ko viņš tev pagādāja? Puisīti vai meitiņu? Kā tik ātri?
- Tas taču Ernests, - Lūcija ieraudājās, un Kārlis vairs neattapa, ko sacīt.
Efektīva metode
Kurš tieši bija vainīgais, ka Cusnakciemā atveda prusakus, nebija iespējams izdibināt, atlika vienīgi konstatēt - klāt viņi bija un čabinājās visu namu virtuvēs. Laikam veselīgais mežu un piejūras gaiss veicināja to vaislību, jo viņi ātri vairojās. Viens indivīds pat iemitinājās pasta lielajā pulkstenī, no kura palaikam pabāza laukā garās ūsas. Apkopēja Elzastante iepūta spraugā dihlofosu, bet ar to pašu bija beigts ne tikai prūsis, bet arī pulksteņa mehānisms.
Ļaudis cīnījās ar prusakiem, kā mācēdami. Daži sasvīt- roja visu dzīvokli ar zaļo krītu, jo bija dzirdējuši, ka tam pāri prūši neejot. Bet tā laikam bija vienīgi vecos laikos. Nelīdzēja arī ar boraku sajaukti milti, prusaki ēda tos pilnām mutēm un čabinājās vēl jautrāk. Izmisušās namamātes plucināja tos ar verdošu ūdeni, nebēdādamas par samirkušajām tapetēm, citas jebkuru spraudziņu aiztepē- ja ar plastilīnu, taču panākumi bija tikai īslaicīgi.
Kad kādu rītu pagasta padomes priekšsēdētājs Ansis Jukumsons, atvērdams sava rakstāmgalda atvilktni, ieraudzīja sevišķi lielu, melnu eksemplāru, viņš sasauca ārkārtēju sēdi, kurā bija tikai viens dienas kārtības punkts: "Kā iznīcināt prusakus." Pēc ilgām un vētrainām debatēm nāca pie vienprātīga slēdziena - jāaicina palīgā zinātnieki, lai izstrādātu efektīgu metodi.
Zinātnieki bija atsaucīgi, un drīz no Rīgas ieradās Bang- pūtis Vasariņš. Viņš bija pacilātā garastāvoklī, jo beidzot bija radusies iespēja demonstrēt savu erudīciju un izstrādāt kandidāta disertāciju. Tikai - kur to darīs? Kopā ar Jukumsonu apsekodami prusaku invāzijas pārņemtās Cusnakciema mājas, viņi bija nonākuši pie staltas, gandrīz gatavas četrstāvu ēkas. Jukumsons lepni stāstīja, ka šeit būšot jaunā skola. Kopš iedzīvotāju skaits trīskāršojies, vecajā kļuvis par šauru, bērniem jāmācās divās maiņās, un tas nav veselīgi.
Bangpūtim Vasariņam acis iespīdējās kā eļļotas un viņš sacīja: - Prusaku pētīšanas problēma ir smaga un sarežģīta, nepieciešamas telpas institūtam, un te tās ir. Bērni var gadiņu pagaidīt.
Jukumsonu ļaudis ar sūdzībām par prusakiem bija tā nomocījuši, ka viņš piekrita ēku pagaidām nodot zinātnieku rīcībā, un pats rūpējās, lai vajadzīgie papīri nonāktu augstākajās instancēs. Un tā 1. septembrī durvis vēra Prusaku pētīšanas un apkarošanas institūts, kas tautā tika saukts par Pē-pē-ī.
Bērni joprojām mācījās divās maiņās, bet jaunās sievietes priecājās - beidzot viņām bija nodrošināts smalkāks darbs. Kamēr vīri kokapstrādes kombinātā zāģēja, ēvelēja, zeimerēja, nagloja un skrūvēja, viņas iekārtojās jaunajā institūtā par laborantēm, grāmatvedēm, kasierēm, garde- robistēm un apkopējām, pat bufetnieci tur vajadzēja.
Bangpūtis Vasariņš bija iecelts par direktoru. Savai disertācijai viņš izvēlējās tēmu: "Vietējie prusaki Phylo- dromia gelmanica un melnie prusaki Blatta orientalis dažādos klimatiskos apstākļos." Viņa sieva Arabella, kas nodarbojās ar valodniecību, bija uzsākusi darbu "Uzvārdu Prūsis, Prusaks un Tarakanovs izplatības biežums dažādos mūsu valsts reģionos", tā izrādīdama dzīvu līdzdalību vīra zinātniskajā darbībā. Prusakus ievietoja laboratorijā, ko nosauca par blattopteriju, pēc šīs kukaiņu ģints latīniskā vārda, tur veica dažādus mēģinājumus un novērojumus. Zinātnieki strādāja aizrautīgi, par to liecināja kafijas smarža, kas plūda no visiem kabinetiem. Jau sen zināms, ka kofeīns veicina domāšanas procesus.
Bija pienācis pats ziemas vidus. Lausks spārdīja Cus- nakciema kokus, taču namos bija silti un patīkami ne tikai prusakiem, bet arī cilvēkiem, jo jaunā katlumāja darbojās nevainojami. Bet piektdienas vakarā notika liela, stihiska nelaime.
Kurinātājs Vasilis, galvu pret sienu atspiedis, bija aizsnaudies. Viņu pamodināja neciešams troksnis kreisajā ausī, likās, tajā auļo zirgs - dipada, dipada. Pārbiedētais Vasilis tik vien atjēdza, kā noslēgt kurtuvi un mesties visam ciematam cauri uz ambulanci. Viņa izmisumam nebija robežu, uzzinot, ka ārsts aizbraucis pie slimnieka, kam sirds streikojusi. Tā stunda, ko viņš pavadīja, sēdēdams uzgaidāmajā istabā, likās pati briesmīgākā mūžā.
Kad ārsts ieradās un ar pinceti izvilka kurinātājam no auss prusaku, Vasilis jau bija tuvu nervu sabrukumam. Viņš bija tā nomocījies un apdullis, ka, mājā ticis, apgūlās un pamodās tikai nākošajā dienā, kad sāka kratīt aukstuma drebuļi.
Jau nakti Cusnakciema lielo māju iedzīvotāji meklēja biezākas segas. Pamodušies viņi jutās kā leduspagrabā. Sastingušiem pirkstiem kaut kā satuntulēja bērnus un aizsūtīja uz skolu, bet drīz tie bija atpakaļ - šodien mācības nenotiekot. Ļaudis uzzināja, ka katlumājā avārija, kurinātājs Vasilis pazudis, ūdens, kas atradies sistēmā, sasalis un pārplēsis caurules. Otrs kurinātājs Pēteris no rīta dabūjis uzlauzt durvis. Tagad katlumājā strādāja santehniķi, taču arī viņiem sala rokas un darbs neveicās.
Jaunie ļaudis, lai sasildītos, dejoja un lēkāja, bet vecākie satuntuļojušies pūta vien. Tad viņi ievēroja, ka no veco māju dūmeņiem kūp neparasti zili dūmi. Bet, kur dūmi, tur siltums, un ģimenes ar visiem bērniem devās meklēt glābiņu. Viņus sagaidīja laipni, tikai lika uz sliekšņa izpurināt virsdrēbes un teica, lai nebaidoties no sīvās smakas.
Veltīgi izgaidījies zinātnisku prusaku iznīdēšanas paņēmienu, Jukumsons lika lietā vecmāmiņas gudrību. Viņa bija pastāstījusi, kā pēc lielā krievu un franču kara, kad pirmoreiz Kurzemē parādījās prusaki, tos dabūjuši no mājām laukā. Netālu no ciemata atradās vecs zirgu stallis. Jukumsons no kolhoza vadības dabūja atļauju to nojaukt, saziņoja iedzīvotājus talkā un katram izsniedza pa dēlim, ko smalki sazāģēt un saskaldīt. Vecmāmiņa teica, ja tādus dēļus dedzina plītī vai krāsnī, prusaki no tā smārda mūkot, kā savā laikā franči no Krievzemes.
Avāriju pāris dienās likvidēja, bēgļi atgriezās savās mājās, kur viņus sagaidīja nosaluši prusaki. Sievietes tos saslaucīja uz liekšķerītēm un izmeta sniegā.
Kad zinātnieki pirmdienas rītā ieradās no Rīgas, blat- toptērijā valdīja mēms sastingums. Laborantes nelaimīgas taisnojās, ka nebija spējušas nosargāt izmēģinājuma dzīvniekus no bojāejas. Viņas bija noraizējušās, ka tagad paliks bez algas, bet Bangpūtis nomierināja, ka algu fonds apstiprināts visam gadam un sēdās rakstīt disertāciju. Beidzot viņam bija pietiekami daudz materiālu.
Kad atnāca Jukumsons un lūdza atbrīvot telpas, jo Cusnakciemā neesot vairs neviena prusaka ne jaunajās, ne-; vecajās mājās, Bangpūtis Vasariņš paziņoja, ka institūts pastāvēs arī turpmāk, tikai tam būs cits profils. Viņi pētīs blusas Aphaniptera. Nesen viņš vienu melno lēkātāiu bija noķēris institūtā uz sava stilba…
Aizdomīgs tips
Vēlā svētdienas vakarā uz rajona centru ripoja krietni pilns autobuss. Kad meža viducī tas apstājās pieturvietā Šiliņi, tajā iespraucās nenosakāma vecuma bārdains vīrs ar lielu mugursomu plecos un divām pilnām somām rokās. Sēkdams vīrs tās iecēla, un šoferis, biļeti pasniegdams, ieprasījās, ko šis tik smagu vedot. Bārdainis tā kā samulsa, tad atteica, ka dzērvenes salasījis.
- Dzērvenes? - šoferis pārprasīja. - Vai te tuvumā kāds purvs?
- Jā, aiz meža, - vīrs atteica.
To sadzirdēja sieviņa rūtainu lakatu galvā, kura bija apmetusies pirmajā sēdeklī.
- Bet purvs tak izkāsts galīgi tukšs! - viņa iesaucās.
- Znots mūs ar meitu tur aizveda. Nomalāmies visu dienu un tikai knapi vienam ķīselim salasījām.
- Vajag zināt īstās vietas, - bārdainis norūca.
- Un tu tās zini, ja? - viņam uzklupa kāds vecāks vīrs.
- Pazīstam mēs šitādus. Noplēš ogas galīgi zaļas, paslēpj purvmalā ar sūnām saklātas, kamēr metas sārtenas, tad atbrauc, savāķ, pēcāk tirgū pārdos par baltu naudu. Vai tām odziņām kāda vērtība? Sodīt tādus tipus! Kur tie zaļie skatās?
Vīrs ar smagajām somām pavirzījās uz vidu, jo tuvojās nākamā pietura, kur stāvēja bariņš brauktgribētāju.
- Au, nelieciet somas citiem uz kājām! - iespiedzās jauna dāma ar spožiem kareklīšiem ausīs.
- Tev vajadzēja kravas taksi, nevis autobusu, - viņai piebalsoja blakus stāvošais jauneklis.
- Ko tur esi sastūķējis iekšā? - noprasīja pajauns vīrišķis pelēku bereti galvā. Viņš, ziņkārīgi izstiepis kaklu, skatījās pāri priekšā sēdošajiem. Bārdainis vispirms atāķēja mugursomas siksnas, nolika to zemē, tad īsi noteica:
- Skrūvītes un muturiņus.
Blakus pajaunajam vīrišķim sēdēja pensionētais grāmatvedis Žanis Lizetsons. Aiz loga sakrēsloja īsā rudens diena, vairs neredzēja lasīt, tādēļ viņš iebāza kriminālromānu mēteļa kabatā, tā arī neuzzinājis, vai acīgajam pensionāram izdosies bīstamo noziedznieku atklāt ātrāk nekā izmeklētājam, un sāka ieklausīties ceļabiedru sarunās. Ko tas bārdainis te muldēja par skrūvītēm un muturiņiem? Pirmīt taču teica, ka vedot dzērvenes. Kad viņš meloja?
- Ak skrūvītes un muturiņus? - vīrietis beretē pārvaicāja. - Kur tu tādu mantu ņēmi?
- Svalkā. Aiz Šiliņu pieturas 105. kvartālā tādas mantas, cik negribi. Vadi, izolācijas lenšu rituļi, skrūves, uzgriežņi, bultas, ņem, cik vari panest.
- Va'dzi' būs jābrauc arī man. Tu saki, 105. kvartālā?
Bārdainis palocīja galvu, bet Žanis juta nemaldīgi, te kaut
kas nebija kārtībā. Mežu aiz Šiliņiem viņš pazina it smalki. Netālu dzīvoja viņa radi, kad brauca viņus apciemot, aizgāja arī sēnēs. Kvartāliem pavisam savādāki numuri, un nekādu izgāztuvi viņš nebija manījis. Šis tips pavisam aizdomīgs. Godīgs cilvēks tā nemēdz savu ģīmi noaudzēt, acu spraudziņas vien redzamas. Nodzīs bārdu un uzreiz pārvērtīsies citā cilvēkā. Tā rīkojas visi noziedznieki. Kopš Žanis aizgājis pensijā un kontu grāmatas nomainījis pret kriminālromāniem, neviens viņu nepiešmauks!
Aiz Šiliņu pieturas sākas ceļš, kas ieved mežā, gabaliņu tālāk mājas, kur dzīvo pāris vārgi vecīši. Tādus aplaupīt nav nekāda māksla. Ļaundara aizturēšanai pasauks palīgā šoferi un pāris jaunākus pasažierus, kamēr pats žigli aiz- tecēs līdz policijai. Par laimi, tā turpat tuvumā autoostai, ielas pretējā pusē.
Lizetsons jau iztēlojās, kā operatīvā mašīna, uguņiem zibsnot, joņos pa meža ceļu, kā policisti sasietajiem vecīšiem izvilks no mutes lupatu vīšķus, kā viņi pazīs savas nolaupītās mantas - drēbes, sudraba karotes, smalkus, dārgus traukus, naudu. No radu stāstītā zināja, ka vecīši kādreiz bijuši pārtikuši ļaudis. Un kam pienāksies pateicība par laupītāja notveršanu un aizturēšanu? Viņam, pensionētam grāmatvedim Žanim Lizetsonam. Droši vien par to arī vietējā avīze rakstīs.
Kad autobuss tuvojās pilsētai, laukā bija galīgi satum- sis. Vairums pasažieru, kuriem bija sēdvietas, snauduļoja. Pēkšņi sākās rosība, kājās stāvētāji saviļņojās. Bārdainis cēla mugursomu plecos, abas nešļavas ņēma rokās un, īgnu saucienu pavadīts, sparīgi airējās uz priekšu. Viņš acīmredzot gatavojās izkāpt. Nu vairs vilcināties nevarēja, Žanis arī trausās kājās un spraucās uz durvju pusi.
Autobuss aizdūca tālāk, bet viņi abi ar bārdaini stāvēja pilsētas nomalē gaismas aplīša vidū, ko meta laternas stabā pakārtā spuldzīte. Tālāk melnēja rudens vakars. Tikai tagad Žanis ievēroja, ka bārdainis par viņu galvas tiesu garāks un miesas būda tam spēcīga. Viens pats tādu aizturēt nespēs. Bet vismaz izsekos, kurp viņš dosies.
Bārdainis žigli devās projām. Pagaidījis, kamēr viņš noiet nelielu gabaliņu, Žanis viegliem kaka soļiem lavījās pakaļ.
Bārdainis žigli devās projām. Pagaidījis, kamēr viņš noiet nelielu gabaliņu, Žanis viegliem kaķa soļiem lavījās pakaļ. Bārdainis nogriezās smilšainā ieliņā, kuras vienā pusē stiepās klajš lauks. Gabalu tālāk nelielu mājiņu logos spīdēja ugunis. Pie kādas mājas vārtiņiem bārdainis apstājās. Arī Žanis sastinga nodomādams, ka vēlāk sērkociņa gaismā apskatīsies, kas šī par ielu un kāds namam numurs.
Vārtiņi laikam bija aizslēgti, jo bārdainis sāka pa tiem sparīgi dauzīt ar dūrēm. Ierējās suns, pagalmā staba galā iedegās spuldze, sievietes balss vaicāja, kas tur dauzās.
- Anniņ, slēdz žiglāk vārtiņus vaļā! - bārdainis nepacietīgi sauca. - Un laid tūlīt Kāravu vaļā no ķēdes! Man visu laiku aizmugurē velkas viens aizdomīgs tips.
Noskrapstēja atslēga, un bārdainis atradās aiz vārtiņiem.
- Oho, cik tu daudz salasījis! - sieviete priecīgi iesaucās. - Būs veprēnam spēkbarība. Grauzīs zīlītes kā riekstus.
Suns, draudīgi riedams, lēkšoja uz sētas pusi, un Lizetsons metās prom. Pēkšņi viņš atcerējās plašo, dziļo gravu starp Šiliņiem un valsts mežu. Tur no vienas vietas auga ozoli. Viņš sirdīgi nospļāvās.
Velcies tagad kā muļķis pa tumsu līdz šosejai un meklē, kur pietura pilsētas autobusam. Viņš izvilka no kabatas kriminālromānu un ielidināja to grāvī.