Tajā maija pievakarē, kad Latvijas hokejisti spēlēja pret Krieviju, vecpuisis Mazjēcīšu Ermanis, iznācis no veikala, gluži neviļus ieskrēja krūtīs Vējzaķu Fricim.
- Kā tev liekas, vai mūsējie sasitīs krievus? - Fricis skaļi uzsauca, tad piebilda klusāk: - Ka neiznāk kā ar zviedriem.
- Nekādā ziņā! - Ermanis bija pārliecināts. - Mūsu puikas cīnīsies kā lauvas. Pats Irbe tak stāv vārtos. Šovakar dziedādams tukšošu polšu uz viņa veselību.
- Kā tu viens dziedāsi? Lāgā neskanēs. Nāc pie manis! Zini, ka dalīti prieki ir dubulti prieki un dalītas bēdas tikai pusbēda. Pirms pāris dienām nodūru pa ziemu izturētu vepri. Tās miesiņas tika Miesniekam, es tak parādos līdz acēm. Bet asintiņas un iekšiņas palika, un mana Lūce uztaisīja varenas putraimu desas. Es tev teikšu, prīmā za- cene, būtu tikai šņabis bijis, - Fricis runāja laipnīgi, uz Ermaņa pietūkušo kabatu šķielēdams. - Briesmīgi netīk vienam to spēli skatīties. Puika aizdauzījies pie saviem čaļiem, visi kopā hoķi skatīšot un fanošot. Tā modīgi pa- sācis runāt.
- Labi ir, ies tev līdz, - Ermanis priecīgs atsaucās. - Pulkā vienmēr lustīgāk. Pat, ja mūsējie zaudēs, ko negribu piedzīvot, kopīgi bēdas slīcināsim, asaras birdināsim.
Viņi attālinājās, un Ermanis klusiņām atzinās, ka pats gribējis iet pie kādiem kaimiņiem, tādēļ polšu pircis. Gadījusies maza ķibelīte ar viņa jauno televizoru, bet to spēli garām laist tak nedrīkst.
Tā sagadījās, ka Ludis un Tedis turpat pie veikala grozījās. Izdzirduši, ka Ermanis ies pie Vējzaķa, ne vārda neteikdami, samirkšķinājās. Abiem bija iešāvusies prātā viena un tā pati doma. Viņi žigli aizmetās cauri parkam, kur aiz augstiem kokiem pašā Čusnaku upītes krastā bija Ermaņa māja. Piesietais suns gan ierējās, kad divi jauni cilvēki sāka raustīt ārdurvju rokturi, bet apklusa, kad tie devās ēkas otrā pusē. Brāļiem bija savs paņēmiens, kā ar kabatas naža palīdzību klusiņām izcelt logam rūti.
Šeit pat pūlēties nevajadzēja - logs virs ziedošo, smaržīgo narcišu dobes bija nedaudz pavērts. Pēc brīža tas bija vaļā visā plašumā, un puiši pārrāpās palodzei. Iedzīve, kam viņi laida pāri vērtējošu skatienu, nebija tāda, kas spētu iekārdināt, kaut kādus vecus hlamus un panckas viņi neņems. Bet, ka knīpstanga Ermanis no savas skolas kurinātāja aldziņas spējis sakrāt naudu jaunam japāņu televizoram, Lejasmeijeru Liene pa visu Čusnakciemu bija izzvanījusi, viņa kā parasti, visu zināja. Kāds brīnums, ja cilvēks šņabi dzer tikai augstos svētkos un brūtēm dāvanas nepērk, jo to vienkārši nav!
Brāļu vecais melnbaltais televizors nesen beidzis dvašot, un jaunu, kaut cik jēdzīgu un plānajai kabatai pieņemamu nebija laimējies dabūt. Pirmīt bija stāvējuši un gudrojuši, no kurām mājām viņus nedzīs laukā, ja ieradīsies spēli noskatīties, bet izdzirduši, ka Ermanis dodas līdzi Vēj- zaķim, momentā izlēma - mums viņa kaste jādabū! Pēc iespējas ātrāk, jo mačs tūlīt sāksies. Vēlāk varēs noglabāt aparātu drošākā vietā. Policists, uzzinājis par zudībām, meklēšanu sāks tikai nākamajā dienā. Šovakar visi vai nu kolektīvi gavilēs par uzvaru vai arī kauks par zaudējumu, taču šņabi temps abos gadījumos. Varbūt Ermanis atgriezies pat nepamanīs, ka teļļuka vairs nav.
Tā kaste bija nolikta otrā istabā uz smuka, lakota galdiņa. Pirms ņemt ciet, vajadzēja pārbaudīt, kā darbojas, un Tedis sāka skatīties visapkārt pēc pults. Šo aparātu nevarēja iedarbināt kā viņu veco, kam pietika tikai pogu pagrozīt. Bet visi meklējumi bija nesekmīgi, kaut viņi pārbaudīja galdiņa atvilktni, norāva lielajam krēslam pārklāju, pat pagulti izložņāja. Vai tiešām Ermanis pulti aiznesis sev līdzi? Brāļi bija tuvu izmisumam…
Kamēr Vējzaķis ierādīja Ermanim vietu pie televizora, viņa sieva Lūcija joprojām rosījās virtuvē. Lai kā viņa centās un pūlējās pēc jaunām metodēm cūkas audzēt, tās negribēja uz kauliem tikai liesumu krāt, gaļai klāt bija prāva speķa kārta. Taču visvairāk tauku vepris bija savācis vēderā. Nomazgātus un smalki sagrieztus, Lūcija tos bija iepildījusi katlā un uzlikusi uz plīts kausēšanai. Fricis, pavēris durvis, paošņāja gaisu un teica, ka viņam dikti garšo rupja maize ar dradžiem, tādiem zeltaini brūniem.
- Tos tu dabūsi rītdien, - apsolīja Lūcija, - tagad samierinies ar desām. Ro, kur bļodā stāv, smuki apceptas. Paņem pats.
- Vai tava cienīgā nenāks hokeju skatīties? - noprasīja Ermanis, kad Fricis ienesa šķīvi ar desām.
- Lūce nekad neskatās. Varbūt, ja tu aicinātu, viņa nāktu.
- Kas tur ko redzēt? - Lūcija atteica, kad Ermanis iegāja pie viņas virtuvē. - Vesels bars labi noēdušies tēviņi dzenā vienu mazu ripiņu. Krīt, ceļas, skrien kā negudri. Ar nūju rokā.
- Nerunā tu aplam, - Ermanis viņai aizrādīja. - Šis ir vēsturisks mačs, latvieši ies pret krieviem. Tas tak katram latvietim jāredz, par mūsējiem īkšķi jātur.
- Nu labi, uzmetīšu pusactiņu, - Lūcija piekāpās, sabāza plītī malku, noraisīja priekšautu un sekoja Ermanim. Pudeli un šķīvi ar uzkodām pārvietoja uz ķeblīša, pati apsēdās Fricim blakus.
Sākumā Lūcija spēli vēroja ar neizpratni, bet tad, ripai traucoties uz Irbes sargātajiem vārtiem, sāka drebēt kā drudzī, visus piecus nagus iecirta Fricim rokā un atlaida tikai, kad sitiens bija atvairīts. Bet, kad mūsējie iesita pirmos vārtus, apķērās Fricim ap kaklu un tik skaļi nobučoja, ka Ūkās, no šampanieša pudeles izrauts korķis. Kad pie mūsu vārtiem veidojās dramatiskas situācijas, Lūcija elsoja, bet, kad krievi bija guvuši vārtus, dobji novaidējās. Viņa tik ļoti dzīvoja līdzi spēles gaitai, ka Ermanis nopriecājās, ka viņam nav sievas, no tik emocionālas būtnes glābiņa nebūtu.
Pārtraukumos viņi dzēra šņabi, arī Lūcija neatteicās no glāzītes un skaļi apsprieda redzēto.
Spēlei beidzoties, ar uzvaru apsveikdama, Lūcija nobučoja ne tikai savu vīru. Fricis pabolīja baltu aci uz Ermaņa pusi. Turpmāk hokeju skatīsies ar sievu divatā. Viņa vienmēr savaldīgā un lēnprātīgā Lūcija bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. No hokeja nīdējas piepeši bija kļuvusi par dedzīgu līdzjutēju. Kad spēlēja himnu, viņa piecēlās un stāvēja taisna kā svecīte, pēc tam atslīga atpakaļ krēslā, lai noskatītos fanu ovācijās. Fricis izgāja koridorā, jo gribējās uzpīpēt. Pēkšņi nāsīs iecirtās sīva sviluma smaka un viņš atrāva virtuves durvis. Zili melns smirdīgs dūmu mutulis vēlās pretī.
- Lūce, tavi tauki deg! - Fricis iebrēcās.
Ermanis kāsēdams metās laukā, dūmi koda un skrāpēja rīkli. Fricis rāva vaļā durvis un logus, bet, kas tālāk notika, Ermanis vairs neredzēja, jo teciņus laidās uz savu māju. Kaut Vējzaķis nepiedzītu zaudējumus no viņa, jo Ermanis tak pavedināja Lūciju skatīties spēli. Vai prātā varēja ienākt, ka viņa tā aizrausies, aizmirsīs tos taukus!
Mājās gaidīja vēl viens pārsteigums. Jau durvis vaļā slēdzot bija dzirdama neskaidra balsu murdoņa. Vai televizors sācis darboties pats no sevis? Tas taču nebija iespējams. Iesteidzies istabā, viņš ieraudzīja Tedi un Ludi, kuri pašlaik vēroja, kā priecājas Latvijas komandas līdzjutēji.
- Puikas, kā izdevās ieslēgt? Kur atradāt pulti? - Ermanis iekliedzās.
- Tavas kurtkas kabatā. Tepat uz krēsla atzveltnes bija uzmesta, - Ludis nobijies nočiepstēja.
- Mūsu teļļuks beigts, nācām pie tevis skatīties, - Tedis bija atguvies, tad piebilda. - Sadeva gan mūsējie krieviem. Pašā revolūcijas šūpulī.
- Ak, mana vecā galva, - Ermanis nopūtās. - Visu māju griezu riņķī, pulti meklēdams. Ziķeri puikas. Tedi, še div- latnieks, šitās atradības un uzvara jānosvin. Tu labāk zini, kur tik vēlā stundā var polšu dabūt.
Pārmest, ka puiši caur logu viņa mājā līduši, bija lieki. Kad visi kļuvuši par hokeja faniem, tas taču dabiski. Ja nav savas kastes, iet pie kaimiņiem. Tā vēsturiskā uzvara taču jāredz!