Policists Andris vēlreiz pārlasīja pēdējo iesniegumu par mobilā telefona zādzību Cusnakciemā. Neizprotamā veidā jau ceturtais izgaisis šīs nedēļas laikā. Tāpat kā iepriekšējos gadījumos - kamēr īpašnieks savas saulē iztvīkušās miesas veldzēja Cusnakupītes vēsajos ūdeņos, telefons, kas bija atstāts pie drēbēm krastmalā, pazudis. Un neviena cilvēka, ko varētu turēt aizdomās. Taisni par sodību tie zaļie savu vasaras nometni izdomājuši iekārtot tieši šeit, klusā, vientuļā vietiņā upītes un meža malā, tā patālāk no ciemata centra. No piedāvātajām istabām muižas pilī kategoriski atteicās, gribot padzīvot saskaņā ar dzīvo dabu, kur netrūkst bebru, ūdru un citādas mīļas radībiņas.
- Ja manu mobīliķi neatradīsi, caur internetu visai pasaulei darīšu zināmu, ka Cusnakciems čum un mudž no zagļiem, - tā vakar bija aurojis liela auguma dūšīgs vīrs. - Neviens ekskursants pie jums vairs nebrauks. - Viņam, diendusā zem kārklu krūma aizmigušam, kāds no pagalvja bija izķeksējis gluži jaunu Nokia.
Tādu blamāžu Cusnakciemam pieļaut nevarēja. Andris jau no paša rīta uzmanīgi, lai neviens viņu nepamanītu, pielavījās zaļo nometnei no otras puses un iekārtojās aiz sīku, kuplu bērziņu biežņas. Kad kociņus pašķīra, no šīs vietas upītes līcis un nometne ar saslietajām teltīm tālskatī labi redzama. Tas glumais, izveicīgais zaglis jānoķer, kaut līdz vakaram te nāksies tupēt.
Vai tiešām vainīga Lejasmeijeru Liene? Tādas aizdomas bļaurīgais vīrs izteica, bet Andris tam nespēja ticēt. Ja vienu telefonu Liene būtu nočiepusi, to vēl varētu saprast, bet ko viņa darīs ar četriem? Bet viņa bija vienīgais svešais cilvēks, kuru apzagtie redzējuši tuvumā, katru dienu nāca uz upīti smelt ūdeni savu kazu dzirdināšanai, tās tepat netālu pļavā bija piesietas mīkstā, zaļā, ekoloģiski tīrā zālītē. Uzzinājuši, ka Liene pienu pārdod, dabas sargātāji un saudzētāji bija pasūtījuši šo veselīgo produktu, un vakaros Liene parādījās vēlreiz ar pilnu kanniņu rokā.
Andris noglabāja iesniegumu kabatā, tālskatī vērīgi nopētīja apkārtni, taču neko aizdomīgu nemanīja. Kļuva garlaicīgi, un viņš sāka pārdomāt, ko iepriekšējā dienā kultūras namā bija dzirdējis. Zaļie tur nolasīja lekciju, divas stundas runāja par dzīvnieku tiesībām. Stāstīja, ka suņiem vairs nedrīkst astes un ausis apgriezt, tie tikšot testēti, lai noteiktu miermīlīguma pakāpi. Kas testu neizturēs, tam obligāti jāliek uzpurnis un jāstaigā saimniekam līdzi pavadā. Zaļie bija ievērojuši Lienes Pūciņu, kas viņai allaž skraidīja līdzi, minēja kā piemēru, tāds suns drīkst staigāt brīvi, iet visur, kur vēlas. Pat veikalos un restorānos.
Kad iepriekšējā gadā nomira Lienes ilggadīgais Tobis, viņa iegādājās smieklīgi mazu tumšpelēku kucentiņu, kas bija izaudzis prāva kaķa lielumā un ar savu laipno izturēšanos apliecināja, ka mīl visu cilvēci. Bet pat viņu, veikalā iedama, Liene atstāja ārpusē.
- Vai traks! Kurš lauku cilvēks suni pa bodēm vazās! - Vējzaķu Fricis sašutumā bija pārtraucis runātāju. - Suns taču priekš tam ir, lai māju sargā. Jo sirdīgāks, jo labāk. No tāda kverpa kā Lienes šunelis neviens zaglis nebaidīsies.
Arī Meždangu Žanim bija savs vārds sakāms. Viņš noprasīja, kā tad ar kuilēnu un ērzeļu tiesībām, tiem tak arī sāp, kad olas izgriež, bet Amilda gribēja zināt par dunduru, odu un bambālu tiesībām, drīkst tos klapēt nost vai ne? Beigās sacēlās pamatīgs šurumburums, un zaļie dzīvās dabas sargātāji drīz kopās prom uz savām teltīm.
Saule pamazām cēlās augstāk, un pie teltīm varēja manīt rosību. Andris vairs nedomāja par kultūras namā dzirdēto, bet, neatlaidis tālskati no acīm, modri vēroja notiekošo. Varbūt zaglis viņu pašu starpā meklējams? Tas jānoskaidro, jo nevar taču pieļaut, ka Cusnakciemam celtu neslavu. Viņi savu nākotni cerēja saistīt ar tūrismu, šo tīrās dabas stūrīti ļautiņi taču gribēs iepazīt un, ja vēl piedāvās dzīvošanu vecajā baronu pilī sakopta parka vidū vai vietiņu telšu sliešanai, visiem būs labi, kā vietējiem, tā atbraucējiem. Tie neskoposies atvērt maciņus.
Andris redzēja, ka no teltīm spraucas ārā vesels cilvēku bars, gan sievietes, gan vīrieši, un žigli joza uz apšu jaun- audzītes pusi, jo neviens nebija iedomājies te uztaisīt sirsniņmājiņu. "Jāpasaka Vējzaķu Fricim, lai tas par šito neizdarību pagastvecim uzdod kārtīgu sutu," - Andris pie sevis nosmīnēja. Viss ciems taču zināja, ar kādu ļaunu prieku opozīcija meklēja pozīcijas kļūdas un neizdarības.
Taču tūlīt domas pārsviedās citā virzienā. Ar troksni, kādu sataisītu vismaz simts izbiedētu bebru, viss bars gāzās ūdenī, gaisā tikai paspīdēja plikie dibeni. Vai dieniņ, tie taču nometuši visas drēbes. Te nav nekāda nūdistu pludmale. Vajadzētu protokolu sastādīt, uzlikt administratīvo sodu, bet ne tādēļ viņš visu rītu slēpnī sēdējis. Tas nekrietnais zaglis jānoķer. Nu bija īstais brīdis viņam lavīties pēc telefoniem, neviens sargs krastā nebija atstāts. Taču tur rēgojās tikai steigā nomestu drēbju čupiņas. Nupat daži, krietni ūdenī izpērušies, jau brida no tā ārā. Vai, cik pretīgs pašlaik izskatās tas vīrs, kurš sava Nokia dēļ bļaustījās! Vēders ļum no taukiem, līkās kājas klātas biezu, tumšu spalvu, tāpat krūtis. Vīrs žigli pazuda vienā teltī, bet Andris tālskatī pamanīja slaido, garkājaino meiteni, kura pirms pāris dienām bija ziņojusi par sava Siemens pazušanu. Tad viņa, īsu zilu bruncīti mugurā, izskatījās pat pievilcīga, bet cik tagad viņa kaulaina, visas ribas varētu saskaitīt. Rokas kā diegi, ciskas kā skali, krūšu vietā divas mazas ļerpatiņas. Droši vien pārtiek tikai no zaļām salātu lapām. Andris izsecināja, ka cilvēks bez drēbēm ir pats neglītākais radījums pasaulē.
Atpūtnieku vērošanu pārtrauca sīka, spalga suņa bal- stiņa, tad tā spēji aprāvās. Tumšpelēks sunītis īsu, strupu, gredzenā sagrieztu astīti kā maza bumbiņa vēlās lejā pa krastu uz peldvietu. Pamanījusi zemē noliktos apģērba gabalus, Pūciņa sakampa zobos zilas peldbiksītes, tās krietni sapurināja, raudzīdamās, vai kāds mēģinās atņemt. Taču neviens pakaļ nedzinās, visi vēl šļakstījās pa ūdeni, tādēļ paskrēja dažus solīšus un nometa zemē. Tad viņa ieraudzīja rozīgu krūšturi, paķēra to un sāka šaudīties šurpu turpu, pārskrēja ugunskura vietai un nometa pelnos. Atgriezusies pie drēbju čupiņām, ar deguntiņu pašņa- karējās, tad pēkšņi joņoja prom, kaut ko zobos turēdama. Andrī pamodās aizdomas, viņš pameta slēpni. Pa taciņu šurp steidzās Liene, un šajā brīdī peldētāji viens pēc otra brida krastā. Protams, vīģes lapas, ar ko aizsegties, nevienam nebija.
- Ak, Jēzuliņ, šito apgrēcību! - iekliedzās Liene, nometa spaini zemē un pagrieza upei muguru. Andris dažos lēcienos bija viņai klāt, skatiens žigli meklēja priekšmetu, ko
Pūciņa bija nesusi un tad izspļāvusi. Turpat netālu gulēja un viņš pacēla brūnu ādas maku, kuru atverot nošķindē- ja sīknauda. Vēl viņš nebija pilnīgi pārliecināts par savām aizdomām, tās vajadzēja pārbaudīt. Iebāzis maku kabatā, viņš piegāja Lienei.
- Andri, vai redzēji, kāda nešķīstība mūsu upītē notiek? - pirms viņš paguva muti atplest, Liene jau spiedza.
- Vai tādu apgānītu ūdeni manas kaziņas dzers? Kādēļ tu to pieļauj?
- Nomierinies, Liene, - viņš sacīja vecajai sievai. - Ūdenim nekādas vainas nebūs. Bet mani interesē kas cits. Vai tu samācīji savam sunītim čiept dažādus priekšmetus?
- Apžēliņ, ko tu runā! Vai tev prāts? Neko es Pūciņai nemācu, pati gudra diezgan. Jā, viņai patīk dažādas sīkas mantiņas nēsāt un kaut kur nomest. Mājā aiz kūtiņas savas jaunās čības atradu. Kādēļ man to prasi?
- Redzi, tiem tur - viņš pamāja ar roku uz upes pusi,
- pazuduši mobilie telefoni. Iesim uz tavu māju un meklēsim tur vienu Nokia, divus Siemens un vienu Bosch.
- Kādu Sīmani, kādu Bušu? - Liene brīnījās. - Nu tu sāc laist galīgi aplam. Bušs tak ir Amerikā un vecais Sīmanis jau kurais gads kā apakš zemes. Papriekš tu runā par telefoniem, tad par Sīmani, nekā nevar saprast.
- Pasaki godīgi, varbūt redzēji, ka sunītis nes zobos kādu mobīliķi?
- Nekā es neesmu redzējusi, nekā nezinu, - Liene dusmīgi nopurpināja. - Kaziņas palika nepadzirdītas, spannīti arī pametu. Būs jāsmeļ ūdens no akas, bet tālu jāstiepj un kājas man švakas.
- Nu jau visi saģērbušies un sagandētais ūdentiņš drīz uz jūriņu aiztecēs. Netielējies tik daudz, iesim!
- Nav manā mājā nekādu telefonu, nav, - Liene čīkstēja. - Veltīgi tu, policist, man uzkriti. - Sīkiem solīšiem Liene tecēja Andrim līdzi, bet Pūciņa, lokus ap viņiem mezdama, jautri lēkāja. Andris pieliecās un pabužināja pūkaino kažociņu.
Lienes pagalmā ticis, Andris izvilka lapiņu, kur bija pierakstījis zudušo telefonu numurus, paņēma saujā savējo un staigādams, sāka spaidīt tā podziņas. Nekādu rezultātu. Tad viņš pamanīja, ka nav zona un tuvojās dārzam. Jau nākamajā mirklī zem kupla tomātu krūma iečiepstējās putniņš.
- Ahā, rokā ir! - Andris priecīgs iesaucās, metās pie kāda tomātu cera ar sārteniem augļiem un sāka raust vaļā zemi.
- Ko tu tur dari? Tomātiņš būs pagalam, - Liene piesteigdamās pavisam bēdīgā balsī novilka.
- Nekas tavam tomātam nekaitēs. Kārtīgi aplaisti, gan augs tālāk. Tu pareizi teici, Sīmanis apakš zemes. Re, kur viņš ir, - Andris atlieca muguru taisni un parādīja sauju, kurā gulēja mazs, smiltīm apbiris aparātiņš.
- Kaut kas nedzirdēts un neredzēts, - Liene izbrīnā saņēma rokas, tad sekoja Andrim, kurš pārstaigāja dārzu, spaidīdams sava mobilā tālruņa podziņas. Gan Bušs tepat vien būšot, nevajadzēs pēc viņa uz Ameriku dzīties. Patiešām, zem kuplas ķirbju lapas atskanēja: "trallalā, rallalā". Taču tos divus tik viegli neizdevās sameklēt, tikai, kad aizstaigāja līdz agro kartupeļu vagām, no turienes bija dzirdams it kā "kur tu teci, gailīti manu", no turienes izkašņāja Nokia. Labi, ka sunīte tikai nedaudz smiltis uzka- susi virsū. Otrs Siemens atsaucās no gurķu dobes.
- Andrīt, vai tu nevari paprovēt arī manu lasāmbrilli iztrallināt? Jau trešā diena kā ar visu futrālīti pazudusi. Visu māju griezu otrādi, atrast nevarēju. Atminos, pēdējoreiz tepat mājas priekšā uz soliņa sēdēju un avīzi lasīju, laikam biju atstājusi. Tā mazā blēde būs vainīga.
- Nē, tavu briļļu futrāli nevarēšu tādā veidā sadabūt. Gan jau rudenī, kad dārziņu pārraksi, atradīsi, - Andris pasmējās.
Telefoni bija savākti, un Andris teica, viņam jāraksta protokols. No Lienes aicinājuma iet istabā pie galda atteicās, to var izdarīt tepat, tādēļ apsēdās uz soliņa.
- Tā, tagad tev jāparakstās, - pēc brīža viņš noteica, papīra lapu Lienei pasniegdams.
- Par ko man jārakstās? Ka manā dārzā tos aparātus atradi? Es neesmu neko ņēmusi un tur slēpusi. Pūciņa ņēma, lai viņa parakstās.
Soliņš, uz kura Andris sēdēja, bija zems, pie jostas piestiprinātais mobīliķis traucēja, tādēļ viņš to piekabināja aizmugurē. Pēkšņi strīdu ar Lieni pārtrauca smalka melodiska skaņa. Simtām reižu Andris tādu dzirdējis. Satrūcies viņš ķēra roku sev aiz muguras. Tukšums. Nākamajā mir-
Pūciņa, kura mirdzošām actiņām un smieklos savilktu sīko spalvaino purniņu, pazuda vilkābeļu pudura ar viņa
pildspalvu zobos.
klī metās dārza malā pie krizdoļu krūma, bet skaņa jau bija apklususi. Tikai četrrāpus nometies, rokas nežēlīgi pret ušņu dzelonīšiem sadurstījis, viņš beidzot aparātiņu sataustīja un izcēla laukā. Kad atgriezās pie soliņa, vienīgais, ko ieraudzīja, bija Pūciņa, kura mirdzošām actiņām un smieklos savilktu sīko spalvaino purniņu, pazuda vilkābeļu pudurā ar viņa pildspalvu zobos.
Andris nopūtās un nodomāja, ka tajos suņu testos derētu iekļaut arī jautājumu par attieksmi pret svešām mantām.