77801.fb2
Tas bija ļoti sen, manos skolas laikos. Uzrakstīju sienas avīzei vienu kritisku rakstiņu, kurā bija aizskarta dažu klasesbiedru nevēlamā uzvedība. Baidīdamās, ka viņi var atriebties, neuzdrošinājos likt apakšā savu vārdu. Vajadzēja izdomāt pseidonīmu, un tā radās Miķelis Podiņš. Sienas avīzi drīz nomainīja, rakstiņu aizmirsa, bet man šis vārds bija iepaticies. Pateicu to meitenēm, un mani sāka dēvēt par Miķelīti vai Mikiņu, man tas tīri labi patika.