Turpmākajā dzīvē šajā vārdā mani neviens nav nosaucis, tas palika Viesītē kopā ar agrīnās jaunības atmiņām. Atcerējos to pēc daudz gadiem, kad biju uzrakstījusi feļetonu Dadzim, kurā izsmēju izdarības kādā Ugāles iestādē. Negribēju, ka tās darbinieki uzzinātu vainīgo, tajā ciemā man tolaik bija jādzīvo, ar minēto iestādi arī turpmāk paredzama saskarsme. Tad prātā iekrita Miķelis Podiņš. Vienlaikus radās arī Čusnakciems - apdzīvota vieta lielu mežu vidū. Par čusnakiem apvidvārdā sauc čūskas.
Nezinu, kādam literāram žanram var pieskaitīt manus nenopietnos sacerējumus. Manuprāt, kaut kas vidējs starp humoresku, feļetonu un īsu, jocīgu stāstiņu. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, kad atkal atgriezos pie literāra darba, tādus rakstīju diezgan cītīgi, tie publicēti Ventspils un Talsu rajona laikrakstos, žurnālos Dadzis, Zvaigzne, Veselība, arī laikrakstā Zeme un divi Lauku Avīzē. Sākumā darbus parakstīju ar savu vārdu. Tā kā šie darbiņi daļēji morāli novecojuši, šajā grāmatā ietverti tikai pāris no tolaik rakstītajiem. Kopš deviņdesmitajiem gadiem par autoru uzrādīju Miķeli Podiņu.
Es apzinos, ka neesmu satīriķe. Kā dakteris ar asu skalpeli pāršķeļ augoni cilvēka miesā, lai iztīrītu no tā pūžņus, tā satīriķis to dara ar spalvu, nežēlīgi, asi izsmiedams nejēdzības cilvēku un visas sabiedrības dzīvē. Manī nav šī satī- riķa asuma, vienkārši gribas pazoboties par ļaužu vājībām, pastāstīt dzīvē noskatītus smieklīgus atgadījumus, lai arī citiem, to izlasot, kļūtu jautrāks prāts.
Pēdējos gados, kopš atkal dzīvojām kopā ar savu meitu Birutu, viņa man vairākkārt ieteikusi tematus nenopietniem sacerējumiem. Viņai bija dzīva fantāzija, laba iztēles spēja. Dažus viņas dotos sižetus atlika tikai literāri apstrādāt. Tādi bija, piemēram, stāstiņi Rekets, Čusnakciema budē/i, kur pirmoreiz parādījās brāļi Tedis un Ludis (viņus izdomāja Biruta), gabaliņš par Jāņu svinēšanu, arī Sēņu laikam savu roku pielikusi Biruta. Bet pašu pēdējo stāstiņu par mūsu jautro, zaglīgo sunīti Pūciņu viņa uzrakstīja, man atlika tikai pieslīpēt. Tie, kuri skatījušies 2002. g. 15. septembra TV raidījumu Kūlenis, varbūt atminēsies manu mazdēlu Mārtiņu ar tumši pelēku, pūkainu kucentiņu rokās, "fā bija mūsu Pūciņa.
Laika gaitā manā Čusnakciemā saradās vesels bars dažādu personu. Tur bija bļaurīgais Vējzaķu Fricis, Lejasmei- jeru Liene ar savām kazām, vecais mežsargs Meždangu Fricis, pagastvecis Jukumsons, kultūras nama direktore Jautrīte un vēl daži citi. Arī mans Miķelis bija ieguvis savu izskatu. Viņu iztēlojos kā omulīgu pusmūža vīru, kuram bija arī sieva, Amilda vārdā.
Kad Latvijas sabiedrību saviļņoja kāds notikums, mēs ar Birutu apspriedāmies, kā uz to reaģētu Miķelis un Vējzaķu
Fricis, Tā radās humoreskas par pedofiliem un spridzinātājiem. Kad laikrakstā ieraudzīju fotogrāfiju no sociķu kongresa VEF kultūras pilī, kur virs galvenās ieejas rēgojās uzraksts par cirka izrādi, radās ierosme uzrakstīt par eksotisko dzīvnieku izstādi, kas notiek gandrīz vienlaikus ar kādas partijas saietu.
Ne tikai lielie notikumi devuši vielu Miķeļa Podiņa mazajiem stāstiņiem. Gabaliņš Sēņu laikā tapa pēc tam, kad poligonā, kam blakus dzīvojām, notika kārtējās apmācības. No paša rīta brauca automašīnas, vēlāk blīkšķēja šāviņi, netālu kūpēja lauka virtuve. Mazdēls, kuram tolaik bija seši gadi, uz sētas sēdēdams un visu vērodams, noteica: "Onkuļi spēlē karinu." Šo teicienu vēlāk esmu izmantojusi romānā "Puisiķciems".
Kad Lauku Avīzē izlasīju jaunā romānu konkursa noteikumus, kļuva pavisam bēdīgs prāts. Biju pārliecināta, ka uzrakstīt kriminālromānu nav manos spēkos. Man taču sveša gan kriminālā pasaule, gan izmeklētāju, policijas un tiesu darbs. Neesmu arī apveltīta ar tik spožu iztēli, lai no nekā izveidotu kaut ko. Bez tam negribējās rakstīt par varmācīgā nāvē mirušiem cilvēkiem, slepkavībām, pašnāvībām, asinīm un ciešanām. No iepriekšējo darbu radīšanas pieredzes zināju, cik man grūti kādu nogalināt, kaut tas notiek tikai uz papīra. Pēc nelieša Hugo sadedzināšanas romānā Bāka pār mežiem pati veselu nedēļu jutos kā slima, bija grūti saņemties un darbu pabeigt. Likās, ka ciešu tās pašas mokas, ko viņš, dzīvs sadegdams. "Tādēļ no diezgan garā apraksta palika tikai daži teikumi, ļāvu lasītājam pašam iztēloties, kā viss notika.
Kāds zobratiņš manās smadzenēs bija sācis kustēties. Ja tomēr pamēģinātu? Zināju, ka katrā krimiķījābūt vismaz vienam līķim, bet es taču viņam varu izvēlēties vieglu nāvi, saistībā ar kādu noslēpumu. Griezās, griezās tie zobratiņi tukšgaitā, līdz piepeši izšāvās dzirkstele. Čusnakciemā darbosies man labi pazīstamie varoņi, viss saistīsies ap kāda neuzticīga vīra pazušanu, meklēšanu un beigās atrašanu pie mīļākās. Tomēr tā visa bija maz, lai sēstos pie galda un sāktu veidot jaunu darbu. Vēl kaut kā pietrūka, ar vienu sižeta līniju nepietiek.
Tad palīdzēja kāds gadījums. Mūsu 12 gadus vecais suns bija neglābjami slims, to atzina arī vetārsts un piesolīja žēlastības šprici, lai izbeigtu ciešanas. Kad viņš to bija izdarījis, brīdi pasēdējām pie kafijas tases, parunājamies. Apvaicājos, ar kādu līdzekli viņš aizraidīja sunīti uz labākiem medību laukiem. Vetārsts pastāstīja par listenonu, ka ar to var nonāvēt ne tikai kustoņus, bet arī cilvēkus. Biruta ieminējās par Vējzaķi un Lienes kazām, kas viņam plūmītes apgrauzušas, jo arī viņas smadzenēs bija kaut kāda dzirkstelīte radusies. Palūdzu dakterim, lai atstāj man listenona anotāciju, to vēlāk kārtīgi izlasīju, lai rakstot nepieļautu kādu aplamību.
Nu bija darba sākumam pavediena gals atrasts, atlika sapīt kopā Steiguta noslēpumaino pazušanu ar nozagtajām nāves zālēm un būvēt sižetu. Taču notikumu bija pārāk maz pat īsajam romānam, tādēļ paņēmu klāt patiesu notikumu, kad vienā kūtiņā bija ielauzušies zagļi. Nejaušs garāmgājējs, izdzirdis aizdomīgo troksni, ko sacēla iztramdītās vistas, deva ziņu lopiņu īpašniecei un piezvanīja arī policijai. Tiem atlika tikai savākt ar vircu aplieto zagli. Saimniece, ieraudzījusi, ka zaglis cenšas ar kastrolīti apdullināt sivēnus un nodurt ar kabatas nazīti, nebija vilcinājusies, bet paķērusi pilno vircas spaini.
Arī šī darba tapšanā piedalījās Biruta. Viņa uzrakstīja apmēram pusi tās nodaļas, kur attēlota neveiksmīgā līķa meklēšana izgāztuvē, jo labi pazina vietu, kur mežā pilsētnieki bija ierīkojuši nelegālu izgāztuvi, braukdami sēņot, mēdza tur no mašīnām izmest visādu drazu un atkritumus. Reiz, kad viņa ar savu dēlu gāja tur garām, zēns paspēra vienu maisu, un piepeši no tā atskanēja žēla ņaudēšana. Pukodamies par necilvēkiem, kuri iebāzuši maisā dzīvu kaķīti un pametuši mežā lēnai nāvei, abi maisa saturu izkratīja zemē. Kaķīša tur nebija, tikai zem netīrām lupatām gulēja veca zila čība. Kad pieskārās tās purngalam, atskanēja žēls ņau, ņau. Savā darbā čību liku atrast Lejasmeijeru Lienei.
Lai izvairītos no acīmredzamām aplamībām, manuskriptu iedevu izlasīt paziņai prokuratūrā.
Biju patiesi priecīgi pārsteigta, ka mana "Viena traka nedēļa" guva ievērību konkursā, raibie notikumi Čusnakciemā spēja saistīt un uzjautrināt arī citus cilvēkus.
Manuprāt, "Vienu traku nedēļu" par romānu nevar saukt, tas ir garāks stāsts, bet tā kā konkurss bija izsludināts romāniem, apakšvirsrakstā devu apzīmējumu "Ne visai nopietns krimināls īsromāns."
Par šīs grāmatas līdzautori zināmā mērā var uzskatīt manu meitu Birutu. Tās lappusēs ienācis viņas gaišais, hu- morpilnais skatījums uz dzīvi un cilvēkiem. 2002. gada 25. augustā, nesekmīgi glābjot straumē ieskalotu dēla skolasbiedru, jūra paņēma viņu abu dzīvības. Un es jūtu, ka viļņi aiznesuši arī Miķeli Podiņu, nekad neko tik jautru vairs nespēšu uzrakstīt.
Milda Geidāne
2002. gada 29. decembrī