Viena traka nedēla
NE VISAI NOPIETNS KRIMINĀLROMĀNS
1.
Viss sākās dzidrā, saulainā rudenīgā dienā, kad zemi kā balts palags pārklāja naktī uzkritusi salna. Cusnakciema policists Andris Kāpostiņš, slaiks jauneklis nedaudz pāri divdesmit gadiem, ieturējis sātīgas brokastis, projāmejot mīļi nobučojis savu sieviņu Zaigu, žiglā solī devās uz pagastmāju. Saklausījis gaisā dzērvju klaigas, viņš apstājās un, galvu atgāzis, skatieniem pavadīja putnu kāšus, kuri aizslīdēja pāri mežam uz dienvidu pusi. Šai mirklī sirdi kā pele graudus apcirknī sāka skrubināt ilgas pēc tālām zemēm un neparastiem piedzīvojumiem. Pēdējā mēneša laikā, kopš viņš te strādāja, dzīvīte kļuvusi pavisam vienmuļa un apnicīga.
Savā darba kabinetā ienācis, viņš vispirms pārlūkoja tikko atnesto pastu. Nebija nekā interesanta, tikai atbilde Brigenu Jāņa lietā, ko pagaidām varēja atlikt sāņus un pāršķirstīt avīzes, jo pasaule bija pilna satraucošiem notikumiem. Plosījās maniaki, kuri laupīja sievietes un bērnus, citur teroristi spridzināja ēkas un lidmašīnas ar visiem
cilvēkiem, veikli blēži vientiesīgiem ļautiņiem izkrāpa lielas naudas summas un mācēja izvairīties no tiesas, puišeļi zaga automašīnas un triecās ar tām kokos, notika visādas mīklainas slepkavības. Bet Cusnakciemā, kur liktenis un priekšniecība viņu nolikuši, nekā tamlīdzīga nebija. Neviena līķa, pat nevienas nopietnas zādzības.
Pirms pāris nedēļām pašā nakts melnumā tika atlauzta atslēga Jāņa Brigena pagrabam, aiznestas zaptes burciņas un marinēti gurķi. Dusmīgais vīrs, pie Andra atnācis, skaļā balsī šķendējās, apgalvoja, ka vainīgi brāļi Trimpliņi, Tedis un Ludis, mūžīgie bezdarbnieki un slaisti. Dūri uz galda sizdams, pieprasīja, lai uzsāk izmeklēšanu. Andris palūdza viņu savaldīties, uzrakstīt iesniegumu, norādīt zaudējuma apmērus. Izrādījās, ka pati vērtīgākā un dārgākā manta bijusi atslēga.
Kaut Andrim nebija sankcijas izdarīt oficiālu kratīšanu, viņš aizgāja pie brāļiem. Viņi dzīvoja ciemata nomalē pie upītes, mājele atgādināja prāvāku suņu būdu. Tedis, augumā dūšīgākais, bija apmēram Andra gados. Ludis nedaudz jaunāks un sīkāks. Abi skatījās viņā nevainīgām zilām actiņām un apgalvoja, ka Brigena pagrabam pat tuvumā nav bijuši. Kādēļ viņiem jāzog gurķi? Pašu dārzā izaudzis tāds lērums, ka nezina, kur likt. Tiešām, kad palūkojās apkārt, pie mājeles bija neliels apstrādāts zemes gabaliņš. Laikam brāļi nemeloja.
Brigena iesniegumu viņš nosūtīja uz rajonu, nu pienākusi atbilde, ka zaudējuma summa pārāk maza, lai varētu ierosināt krimināllietu. Droši vien, to uzzinājis, Brigens būs vēl dusmīgāks nekā pēc zādzības atklāšanas, taču Andra spēkos nebija ko mainīt.
Otrs cilvēks, kurš uz Andri tagad turēja greizu prātu, bija Fricis Vējzaķis.
Viņš iegāzās Andra kabinetā pirms dažām dienām. Liela auguma, sarkanīgu, saulē iedegušu un vējos appūstu seju, skaļu bļaurīgu balsi, kas pieskandināja nelielo telpu plāja vaļā savu nelaimes stāstu:
- Lejasmeijeru Liene, tā nolādētā kazu veceni'. Ini vrl- la vecāmāte viņu rauj, mani galīgi izputinmuni It.mkmts klāt, kā dēlu izskološu? Tagad boz liie/n imilui tu nevar.
- Nomierinieties un izstāstiet sakarīgi, kas noticis! Vispirms apsēdieties! - Andris centās runāt laipni un savaldīgi.
- Viss mans iecerētais bizness pagalam, - krēslā noslī- dzis, Vējzaķis notaurēja. - Vesels tūkstotis plūmīšu. Par katru nākamā pavasarī divi laši dabūtu. Ko tagad? Tie nešķīsteņi visām galotnītes apkodījuši, izlauzījuši. Pa to laiku, kamēr biju līdz pilsētai aizbraucis. Abi ar sievu. Bet suns pie ķēdes. Tas varēja riet vai galu dabūdams. Tie sātana kustoņi tikai ļipas paškurinās.
- Bet kā jūs zināt, ka kazas vainīgas? - Andris noprasīja. - Vai kāds tās jūsu dārzā redzēja?
- Neviens neko nav redzējis. Bet pēdas taču palikušas. Un spiras arī.
- Ja tās bija nevis kazas, bet stirnas? Mežs te tuvu.
- Vai tu, policist, mani par muļķi turi? - Vējzaķis atkal iebrēcās. - Meža malā izaudzis, divdesmit gadus kolhozā par zootehniķi nostrādājis, medībās gājis, vai domā, nepratīšu atšķirt mājas lopa un meža zvēra pēdas? Par svešas mantas tīšu bojāšanu draud sods, es likumus zinu.
Andris pasniedza viņam papīra lapu, lai uzraksta iesniegumu. Brīdi telpā valdīja klusums. Kad Vējzaķis bija beidzis rakstīt, Andris izlasīja un iebilda, ka nav pareizi notikušajā vainot Lieni Lejasmeijeri no Liepiņu mājām, ja nav ne viņu, ne tās kazas savā dārzā redzējis. Lai raksta vēlreiz un tikai pavēsta, kādu postažu dārzā atklājis. Var izteikt aizdomas, bet nevar kategoriski apgalvot.
- Tagad tu nāksi man līdzi un aprēķināsi zaudējumus! - Vējzaķis bargā balsī pavēlēja.
- Aiziet un apskatīties to skādi varu, taču zaudējumu aprēķināšana neietilpst manā kompetencē, - Andris noteica. Bija grūti vēl ilgāk paciest saniknotā vīra bļaustīšanos. Tuvojās vakars, nekā cita ko darīt nebija un viņš devās tam līdzi. Viņi nosoļoja pa galveno ielu gabaliņu uz meža pusi, tad caur glītiem, kārtīgiem koka līstīšu vārtiņiem iegāja baltas silikātķieģeļu mājas pagalmā un tālāk dārzā ar augļu kokiem un ogulāju krūmiņiem. Aiz tiem garās dobēs sastādītas viciņas, tās laikam bija jaunās plū- mītes. Kāda daļa no tām izmīņātas, apgrauztas, palicis tikai stumbeniņš, mīkstajā zemē redzamas iespiestas sīkas šķeltnadžu pēdas. Viņš saprata Vējzaķa sašutumu. Taču ne jau visas plūmītes bija nopostītas, kā viņš apgalvoja. Kāds bija kazas aiztrencis prom.
Andra vērīgās acis pamanīja, ka stiepļu žogam aiz dārza trūkst krietna gabala, bet aiz tā klajš lauks, laikam ganības.
- Jūs pats vainīgs, kustoņi te varēja ienākt kā pa platiem vārtiem, - Andris noteica, uz žoga pusi norādīdams.
- Jā, daži stabiņi bija izpuvuši, pēdējā vētra tos sagāza, - Vējzaķis sāka taisnoties. - Nepaguvu jaunus ierakt, žoga sietu pienaglot. - Tad iebaurojās kā vērsis: - Vai Lienei kāju nav, tos nešķīsteņus no mana dārza izdzīt? Varbūt tīšām ietrenca? Par to dārgi samaksās!
- Saskaitiet, cik īsti jums plūmīšu nopostīts, un papildiniet savu iesniegumu, - Tas bija viss, ko Andris toreiz varēja pateikt.
Turpmākajās dienās nekas sevišķs neatgadījās. Piektdienas vakarā viņam vajadzēja ierasties kultūras namā, lai uzmanītu kārtību diskotēkā. Direktore Jautrīte uzaicināja, tas bija amata pienākums. Taču arī tur nebija īpašu notikumu. Daži puišeļi sakāvās, nācās izšķirt, bet, tā kā lielāki miesas bojājumi par zilumiem zem acs nevienam neradās, viņš zēnus nostrostēja un palaida vaļā. Vēlāk paši salīga mieru.
Andris joprojām pārlapoja avīzes, par garlaicīgo dzīvi prātodams, kad pie durvīm pieklauvēja. Viņa aicinājumu izdzirdusi, tās vēra padzīvojusi sieviete. Mirdzu Steiguti viņš nedaudz pazina, jo kopā ar vīru Gustavu viņa dzīvoja tajā pašā daudzdzīvokļu mājā, tikai otrajā stāvā, bet viņam pagasts ierādīja dzīvokli trešajā. Par Mirdzu zināja, ka kolhozā bijusi ievērojama sieva, galvenā grāmatvede, bet tagad ziemās pelnījās, kurinādama kultūras nama krāsnis. Veclaicīgajā ēkā centrālā apsildīšana nebija ierīkota. Gustavs saņēma invalīda pensiju, jo viņam ārsti atklājuši nopietnu sirdskaiti. Zaiga vienudien pastāstīja, ka Mirdza ik nedēļu braucot uz pilsētu, kur svara vērotāju pulciņā cīnoties ar liekajiem taukiem, apvaicājās, varbūt arī viņai piebiedroties? Apaļumu esot mazliet par daudz. Tad viņš noskaitās un pateica, ka ar slotas kātu vienā gultā neliksies, visvairāk viņam patīk Zaigas mīkstumiņi. To atcerējās, raugoties Mirdzas kārnajā augumā, ko apņēma pārāk plata tumšzaļa jaka, apvītušajā sejā, kur ļenganie
vaigi nokarājās abās deguna pusēs. Apsēdusies viņa brīdi klusēja, tad bālās lūpas sakustējās un aizžņaugtā balss izdvesa:
- Policista kungs, mani piemeklējusi šausmīga nelaime. Gustavs pazudis. Mans vīrs Gustavs Steiguts. - Acis samirkšķinājās, viņa tikai ar pūlēm valdīja asaras.
- Kā tas saprotams - pazudis? Kad? - Andris satraucās.
- Kopš sestdienas pusdienlaika.
- Šķiet, tieši tad viņu pie veikala redzēju.
Policista kungs, mani piemeklējusi šausmīga nelaime.
Gustavs pazudis. Mans vīrs Gustavs Steiguts.
- Ar to pašu arī pazuda, - nedaudz nomierinājusies, Mirdza sāka stāstīt. - Gāja uz bodi pēc svaigas maizītes un vairs neatgriezās. Ak, kādēļ ļāvu viņam iet! Parasti to daru pati. Bet viņš ņēmās pierunāt, teica, galva sāpot, vajagot izvēdināt. Istabā vien dzīvojot, tā galīgi durna palikusi. Paņēma savu maku, tur viņam visa pensija bija, piektdien pastniece atnesa, iepirkumu maisiņu un aizgāja. Sākumā, kad neatgriezās, daudz neuztraucos. Nodomāju, saticis kādu draugu, aizgājis tam līdzi. Pasēdēs, parunāsies, varbūt šņabīti iedzers. Bet, kad līdz vakaram nepārnāca, sāku uztraukties. Ja kāds nelabums ar sirdi
uznācis? Gāju meklēt. Visus kaimiņus, draugus un paziņas apstaigāju, bet neviens Gustavu pat redzējis nebija. Zvanīju meitai uz pilsētu, lai gan maz ticams, ka tur būtu aizkūlies. Mašīna tak stāv garāžā, busiņš aizgāja no paša rīta. Visu nakti negulēju, cerēju, vēl atgriezīsies. No rīta gribēju jums ziņot, bet durvis bija ciet.
- Mēs vakar ciemojāmies pie sievas vecākiem, - Andris noburkšķēja. Vai viņam nebija tiesības uz brīvu dienu? Gustava pēkšņā pazušana likās tik savāda. Viņam pamodās aizdomas.
- Sakiet atklāti, vai ar vīru neesat sastrīdējusies? Varbūt viņš draudēja aiziet no mājām? Laulības dzīvē kādreiz tā gadās.
- Ne uz to pusi! Mēs dzīvojām kā divi mīļi balodīši. Ak, man tik baigi! Visas zāles bufetes plauktiņā, bet bez tām iztikt nevar. Ja kaut kur nespēkā saļimis un nomiris? Vai arī laupītāji uzkrituši? Nekādas dižās naudas klāt nebija, cik tad tā pensija vispār liela. Bet vai nav dzirdēts, ka cilvēku nokauj arī piecu latu dēļ?
- No kurienes gaišā dienas laikā laupītāji gadījās? - Andris iebilda. - Jums vajadzētu aprunāties ar Lejasmeijeru Lieni. Esmu no ļaudīm dzirdējis, ka viņa zina visu, kas notiek ciemā.
Jau pirms Vējzaķa sūdzības par negantajām kazām Andris bija ievērojis žirgto pensionāri, kura žigla kā cielaviņa tekalēja pa ciematu, galvu uz visām pusēm grozīdama, redzēto un dzirdēto ielāgodama, lai varētu pastāstīt tālāk.
- Nē, ar kazu Lieni runāt negribu! - Mirdza dusmīgi atcirta. - Aiciniet zemessargus, nekavējoties sāciet pārmeklēt visu apkārtni!
- Steiguts nav mazs bērns, kura dēļ trauksme jāceļ, - Mirdzas pavēlošā toņa aizskarts, Andris atteica.
- Te mans iesniegums par Gustava Steiguta pēkšņo pazušanu. Ja jūs viņu nemeklēsiet, braukšu uz rajonu, par jums sūdzēšos. Cilvēks nav adatiņa, kas var iekrist grīdas šķirbā un pazust. Vienalga, dzīvs vai miris, viņš kādā vietā atrodas. - To pateikusi, viņa piecēlās, izņēma no somiņas aprakstītu papīra lapu un izgāja. Jau durvis verot, taisnā mugura salīka, galva nokārās. Viņa atgādināja pārdurtu balonu, un Andrim sametās sievietes žēl.
Andris brīdi sēdēja, abām rokām ieķēries kuplajos matos, un intensīvi domāja. Tas bija tik savādi, ka Gustavs gāja uz veikalu un vairs neatgriezās. Mirdza kaut ko slēpa. Viņš neticēja stāstam par dzīvošanu kā diviem balodīšiem. Mirdza atgādināja izplūkātu vārnu. Ja Gustavs vairs nevēlējās gulties blakus slotas kātam? Ja metis apgrēcīgu aci uz kādu dāmu? Kā franči saka: "Meklējiet sievieti." Bet varbūt vienkārši paņēma šņabja pudeli, aizgāja pie drauga un kopā ar to aizbrauca kaut kur tālāk? Aizkavējās un tagad baidās atgriezties mājās? Mirdza nekāda maigā dūjiņa nerādās. Zemessargus viņš netramdīs, nav taču apmaldījies mazs bērns, bet izgaisis vīrs ar iesirmiem deniņiem.
Beidzot Andrim bija ko darīt. Arī cigaretes beigušās un viņš devās uz veikalu. Maz cerību, ka pārdevēja atcerēsies, ko Steiguts sestdien pircis, tomēr jāmēģina.
Netālu no veikala Andrim pretī tecēja Lejasmeijeru Liene, tieva sieviņa sīku grumbiņu klātu seju. Pasveicinājis Andris lūdza apstāties, gribot uzdot kādu jautājumu. Liene tūlīt nolika zemē iepirkumu somu, seja saspringa, pirksti atbīdīja raibo lakatiņu no vienas auss, lai ne zilbītes no teiktā nepaslīdētu darām. Izdzirdusi, ka grib zināt, kad pēdējoreiz redzējusi Gustavu Steigutu, brīdi padomāja, tad sāka žigli stāstīt:
- Tas laikam bija vakar, nē, tomēr aizvakar. Vakar līdz pusdienai sēdēju pie televīža, dievkalpojumu skatījos, par savu Tobīti aizlūdzu. Nelīdz daktera dotās zāles, sunītim aizvien sliktāk paliek. Mēs te kā vieni pagāni dzīvojam, savas baznīcas nekad nav bijis. Bet cilvēkam bez Dieva vārda grēku nasta tik smaga sakrājas, ka dzīvu spiež apakš zemes.
- Lai paliek grēku nasta, pastāstiet, lūdzu, par Steigutu. Kad un kur viņu redzējāt?
- Ak par Gustavu? Tas ir goda vīrs, ne kā viņa cienīgā. Smalku dāmu grib tēlot, bet pašai mute kā laidara vārti. Vai, cik negantiem vārdiem mani gānīja! Manas kaziņas šai puķes apkodušas. Kādas tur puķes! Vecas, pārziedējušas pujenes - kā pati. Tā arī pateicu. Tad gan bija uguns pakulās.
- Pietiek par kazām, puķēm.un pakulām! - Andris nepacietīgi pārtrauca Lieni. - Gribu dzirdēt par Steigutu.
- Jā, tas bija sestdien, nu skaidri atminos. Kad salna nokrita, aizvedu savus ragainīšus uz veco bāņa līniju. Tur saauguši brangi jaunie avenāji. Ganīklās vairs neviena za- ļumiņa. Man kaziņas viegli valdīt, tikai vecā Trīne jāved pie rokas, viss bars tek pakaļ. Kustonīši šķina avenājus pilnām mutēm. Pagājos uz ceļa pusi un ieraudzīju, ka viens vīrišķis līž mežā. Pabrīnījos, ko tur meklē, sēnes tak vairs neaug. Piegāju tuvāk un pazinu, tas tak Steiguta Gusts. Pie rokas paprāva dzeltena ķesele. Kas autiņam noticis, ja šis kājām? Gribēju uzsaukt, pie kā šis cierē, bet tik ātri aizmetās prom, kā būtu guns pie pakaļas piegrūzta. Kādēļ par viņu prašņā?
- Tāpat, - Andris izvairīgi novilka.
- Nē, sava znaja tev ir, policista kungs, - Liene domīgi noteica, galvu pašūpodama. - Es arī punktierēju, uz kuru māju šis tik žigli steidzās.
Andrim netikās sarunu turpināt, viens viņa izteikts vārds un nevalodas kā mīksta sniega pika, no kalna veldamās, kļūs par tenku lavīnu. Pašu galveno viņš bija uzzinājis. Steiguts jāmeklē vienā no tām mājām, kas aiz meža. Varbūt tiešām uznācis sirds vājums? Vai tūlīt to paziņot Mirdzai? Bet tieksme uzsmēķēt lika iegriezties vispirms veikalā pēc cigaretēm. Tomēr savādi, ka Steiguts ar visiem iepirkumiem neatgriezās mājās, bet devās cauri mežam. Varbūt pārdevēja tomēr atcerēsies, ko viņš nopirka?
Veikalā bez pārdevējas Sandras, glītas, jaunas sievietes, atradās kāda pusmūža gadu sieva, kura pētīja plauktā izliktās dažādu graudu pārslas, nevarēdama izšķirties, kuru kārbu izvēlēties. Par cigaretēm samaksājis, Andris paklusu apvaicājās, ko sestdien Steiguts nopirka vēl bez svaigās maizes.
- Maize? - Sandra skaļi brīnījās. - Man šķiet, viņš maizi pat nepirka. Es pabrīnījos, kas sīkstajiem santīmu skaitītājiem noticis, ja tik izšķērdīgi kļuvuši. Laikam kādi augsti viesi gaidāmi. Viņš nopirka lielo balzamu, pašu dārgāko konfekšu kārbu, kafiju, ja nemaldos Merrild, sieru, cepumus, vēl kaut kādus našķus, lāgā neatminos. Kādēļ gribat to zināt?
- Tāpat vien. Ziņkārība moka, - Andris atbildēja izvairīgi.
- Apžēliņ, Gustavs tak pazudis. Jau no sestdienas, - sarunā piepeši iekrita pircēja, kura bija vērīgi klausījusies. - Mirdza brēkdama skrien pa visu ciemu. Arī pie mana vecā vakar bija.
- Būs aizlaidies pie kādas brūtes. Ar visiem kārumiem, - Sandra pasmējās.
- Jā, tā var gadīties. Vēl jau itin sprauns, - pircēja piebalsoja, tad sāka minēt, kura viņu kā zivtiņu noķērusi savā tīklā.
Sandra paraustīja plecus, viņai neesot ne jausmas. Taču iepirkumi liecināja, ka pie dāmas devies. Ja pie veča ietu, būtu ņēmis šņabi un desas līkumu.
Tāpat domāja arī Andris. Kurā no mājām aiz meža mitinās Steiguta sirdsdāma? To derētu noskaidrot, pirms viņš Mirdzai pavēstīs, kur zudušais jāmeklē.
Atgriezies pagastmājā, viņš iegāja pie sekretāres Sallijas, lūdza īsumā pastāstīt, kā sauc mājas aiz meža un kādi cilvēki tajās dzīvo. Līdz šim ar tiem nav bijusi nekāda saskarsme.
- Droši vien arī turpmāk nebūs, - noteica Sallija. - Ja vien viņiem kāds razbainieks neuzbruks. Tie visi godājami, cienījami ļaudis. Pati pirmā māja Mazrausīši. Tur dzīvo Natālija, vientuļa pensionāre, pāri septiņdesmit. Rum- pučos precēts pusmūža pāris Amilda un Miķelis, bērni dzīvo un strādā citur, vasarās atbrauc ciemos, atved mazbērniņus, lai saelpojas lauku gaisu un sadzeras īstu pienu. Seskos saimnieko čakli zemnieki Fricis un Klāra. Viņiem meita Violeta, strādā pilsētā par frizieri, savulaik vienā klasē mācījāmies.
- Vai skaista? - Andris gribēja zināt.
- Kādēļ tevi tas interesē? - Sallija noprasīja, tad piedraudēja pateikt Zaigai. Brīdi Andris vilcinājās, tad iedomājās, tā sieva veikalā taču teica, ka Mirdza brēkdama skrien pa ciemu. Gustava pazušana daudziem zināma. Brīnums, ka ne Lienes, ne Sallijas ausīs šī ziņa nebija nākusi. Liene laikam pārāk aizņemta ar kaziņām un sasirgušo sunīti, bet Salliju, jaunu meiteni, tenkas neinteresēja. Noklausījusies Andra teikto, Sallija šaubījās, vai pie Violetas uz Seskiem Steiguts devies. Bet ko var zināt? Frizieres darbs varbūt pieradinājis kungiem laipni uzsmaidīt un
ko tādam vecam sakārnim vairāk vajag? Meitens piemiedz actiņu, pamāj ar pirkstiņu un šis skrien kā tauriņš uz lampas spožumu. Bet, ka tur būtu kas nopietns, viņa šauboties. Nesen Violetu satikusi, tā stāstījusi, ka esot savs puisis Raivo vārdā, tikai ar vecākiem vēl neesot iepazīstinājusi.
Vēl Sallija pastāstīja, ka aiz Seskiem atrodas Ozoldan- gas, tās gluži tukšas, Vilmas tante iedzīvi izdāļājusi kaimiņiem un pati pārcēlusies uz pansionātu. Pašas pēdējās mājas Meždangas, kur dzīvo pensionēts mežsargs Žanis Valdmanis. Aiz Meždangām sākas lielais mežs un tālāk - staignais dzērveņu purvs.
Iebāzis kabatā piezīmju blociņu ar iegūtajām ziņām, Andris devās uz garāžu pēc sava golfiņa. Viņš nespēja atvairīt vilšanās sajūtu - uzdevums vienkāršāks par vienkāršu. Atliek tikai laulības pārkāpēju izcelt no mīļākās iesildītās gultas un pārvest mājās. Viņš neticēja Violetas bezvainībai. Domās viņš iztēlojās krāšņu, brūnacainu tumšmati dabiski sārtām pilnīgām lūpām, slaidu, tomēr ne kārnu. Atraut vīrieti no tādas būtu tas pats, kas izsalkušam cilvēkam, kurš nāsīs kāri ievilcis cepeša smaržu, atņemt šķīvi un tā vietā nolikt bļodu ar nemizotiem cūkrā- ceņiem, sak, vēders nav grāmata, var piepildīt arī ar tiem.
Dažus kilometrus ceļš veda caur biezu mežu, tad klajumā sazarojās. Uz kuru pusi jābrauc, lai nokļūtu Seskos? Viņš apstājās pie Mazrausīšiem, gāja pavaicāt. Aiz nelielas pelēkas koka mājas pletās ābeļdārzs ar augļu pilniem kokiem. Izdzirdusi piefeietā suņa neganto riešanu, no tā atsteidzās apvalkātās, t'kīiēr tīrās drēbēs ģērbusies sieviņa. Drīz Andris noskaidroja, ka uz Seskiem ved platākais ceļš, tas, kurš pa labi. Kād Andris vaicāja, vai nav redzējusi sestdien uz to pusi aizejam Steigutu, Natālija papurināja galvu.
- Nē, kājāmgājējus nemanīju. No rīta dažās mašīnās aizbrauca dzērveņu lasītāji. Savus braucamos viņi atstāj pie Meždangu Zaņa. Es vairs uz purvu aizstaigāt nevaru, manu tiesu salasa Rumpuču Amilda.
- Varbūt esat redzējusi Violetu no Sesku mājām? - Andris turpināja izprašņāt. - Varbūt te nāca garām?
- Apžēliņ, vai tik smukām, jaunām meitenēm kājām jāstaigā? Aizvien gadās kāds, kas atved. Vai arī Fricis pats
- Laikam mūsu jaunais policists? - Fricis noprasīja, formas
tērpu aplūkodams. - Vai pie manis darīšanās?
- Nekādu sevišķu darīšanu nifjj, - Andris atteica.
- Gribīļju tikai jūsu meitu satikt.
aizbrauc pretī. Es tak mūždien uz ceļa nestāvu, nedežu- rēju. Āboli krīt no kokiem zemē, tie jāsavāķ. Varbūt arī Steiguts pagāja garām. Ja neapstājas, tad suns nerej.
Nekādu skaidrību neieguvis, Andris turpināja ceļu. Tas bija bedrains, sīkiem oļiem klāts, abās pusēs dziļi, kārkliem pieauguši grāvji, kuros varēja majiīt ūdeni. Pabraucis garām koši zaļam, līdzenam ziemāju laukam, ieraudzīja stabiņu ar norādi: SESKI 0,4 km -flp nogriezās. Tīrais, ne- piegružotais pagalms liecināja^ļta te dzīvo kārtīgi, strādīgi ļaudis. Pašlaik zemai, garai ēkai pieripoja zirga vilkti rati ar dzeltenīgu lopu biešu vezumu. Tam blakus gāja pelēkās drēbēs ģērbies vidēja auguma vīrs. Atstājis zirgu stāvam, viņš norīvēja gar biksēm smilšaino roku un nāca sasveicināties.
- Laikam mūsu jaunais policists? - viņš noprasīja, formas tērpu aplūkodams. - Vai pie manis darīšanās?
- Nekādu sevišķu darīšanu nav, - Andris atteica. - Gribēju tikai jūsu meitu satikt.
- Ko tad šī sastrādājusi? - Sesku Fricis pēkšņi satraucās.
- Neko nav sastrādājusi. Tikai mazliet aprunāties vajadzētu.
- Viņas te pašlaik nav.
- Vai tā taisnība? Kaimiņmājās teica, ka redzēta, - Andris samelojās.
- Kurš tik aplam muldēja? Vecā Natāle? Ceļa malā dzīvodama, mūždien blenž uz tā pusi. Bet acis bez brilles vairs lāgā nerāda, cilvēku pa gabalu nepazīst.
Skaļās balsis izdzirdusi, pa mājas ārdurvīm pagalmā izvēlās apaļīga sieviete tumšiem, gludi saglauztiem matiem. Uzzinājusi, ka policists meklē Violetu, apstiprināja, ka šeit viņas nav, sestdien neatbrauca. Atsūtījusi vēstuli, ka ieradīsies pēc nedēļas, tēvs lai pretī nebraucot, viņu atvedīšot draugs Raivo.
- Ja jums Violetu dikti vajag, meklējiet pilsētā. Viņa strādā frizētavā Rota, - beigās piebilda.
Andris atvainojās par traucējumu, tad iedomājās pavaicāt, vai pēdējās dienās nav manījuši Gustavu Steigutu.
- Nav gan manīts, - Klāra apgalvoja un Fricis piebalsoja teikdams, ka Gustavu redzējis tikai pavasarī. Kādu laiku slimnīcā gulējis, tā no ļaudīm dzirdējis.
- Man cilvēki teica, redzējuši, ka viņš sestdien atnācis uz šo pusi, - Andris atteica, pie sevis pasmīnēdams, ka viena Liene pārvērtusies daudzskaitlī.
- Ko viņš te būtu meklējis? - Klāra brīnījās. - Varbūt gāja Vilmas māju skatīt? Viņa to labprāt pārdotu, arī pansionātā naudiņa noder. Viņas zirgu mēs nopirkām, atdeva uz nomaksu.
Šie vārdi Andra domām deva jaunu virzienu. Steiguts ar savu dāmu varēja ielīst tukšajā mājā, kas viņus tur meklēs? Lai lieki nepievērstu uzmanību, aizgāja kājām, mašīnu kāds varētu ievērot. Dāmu atvestu dzērveņu lasītāji. Kur un kā viņi visu sarunājuši, noskaidros vēlāk. Izprasījis ceļu uz Ozoldangām, Andris atvadījās un devās tālāk.
Drīz beidzās apstrādātie lauki un pļavas, abās pusēs ceļam slējās augsti koki, tad kreisajā pusē parādījās nokrautas baļķu grēdas, aiz tām plašs izcirtums. Tālumā rūca mo- torzāģi. Ceļš kļuva vēl sliktāks, traktoru riteņu un kāpurķēžu sagraizīts. Andris tikai ar otro ātrumu spēja kulties uz priekšu. Nebija saprotams, kur jānogriežas uz
Ozoldangām, traktori ievilkuši savas trases vairākās vietās. Pēkšņi savandītais ceļš beidzās, tālāk tas tecēja gluds un līdzens, varēja manīt vieglo autiņu riteņu un zirga pakavu nospiedumus. Andris kāpināja ātrumu un drīz atradās pretī augstai pelēcīgai ēkai, kam vietām apmetums nobrucis, atsegdams sarkanus ķieģeļus. Tālāk varēja manīt dažas sīkākas ēkas. Virs mājas šīfera jumta slējās skurstenis un gaisā cēlās zilgani dūmi. Beidzot viņš būs atradis meklēto grēcinieku.
Jau pēc īsa brīža Andris piedzīvoja kārtējo vilšanos. Mājās sastaptais vecais vīrs gluži baltiem matiem un bārdu, kā izkāpis no pasaku grāmatas, pateica, ka šīs ir Meždan- gas. Ceļu uz Ozoldangām meža zāģeri galīgi izmuļļājuši, nav brīnums, ka pabraucis garām.
Piedāvājis Andrim krēslu, Meždangu Žanis apsēdās viņam pretī. Galds noklāts avīžu lapām, uz tām sabērtas ozolu zīles, kāda daļa izlobīta no biezajām mizām. Uz Andra jautājumu, ko ar zīlēm darīs, Žanis atteica, ka izkaltēs, apgrauzdēs, tad samals kafijai. Ja pieliek cigoriņus rūgtumam, iznākot varen garda. Viņš gribēja zināt, kādēļ policists meklē Ozoldangas. Vai zāģeri kādu negantību nostrādājuši? Viņam rādoties godīgi ļautiņi.
- Mani interesē nevis zāģeri, bet sieviete, kas uzturas Ozoldangās. Kas viņa, vai sen te ieradusies? Varbūt tikai sestdien?
- Sieviete? - vecais vīrs brīnījās. - Vai tur kāda sieviete? Sašiņš nāk ik rītus pēc piena, viņš šiem tāds kā pavārs skaitās. Ne vārdiņa nav bildis, ka kāds vīrs sievu būtu līdzi atvedis. Kā viņai vārds?
- To es pats gribētu zināt. Vienīgi tas skaidrs, ka viņa kopā ar Gustavu Steigutu kaut kur tuvumā apmetusies. Domāju, ka Ozoldangās.
- Nē, tur tak nav rūmes. Divas nelielas istabiņas, ķēķī- tis. Mežzinis Vilmai lūdza un viņa atvēlēja savu māju mežstrādniekiem, kamēr mūsu cirsmā strādā.
- Bet varbūt viņi te, pie jums? - ar vāju cerību balsī Andris pavaicāja. - Tā sieviete un Steiguts?
- Nē, kopš mana sieviņa aizsaulē, nav te nevienas brun- čainas radības. Dzīvoju viens pats ar saviem kustonīšiem. Vai tad Steigutu Gusts no sievas aizlaidies? Tagad ar policiju jāmeklē? - Žaņa acis iedzirkstījās ziņkārē.
- Tā laikam noticis, - Andris drūmi piekrita, izstāstīja par iepirkumiem veikalā un savām aizdomām.
- Jā, ar tādiem cienastiem iet tikai meitās, - Žanis piekrita. - Bet mūsu apkārtnē tādas jumpravas nav. Gan turpat ciemā būs kādu noskatījis. Neticu, ka kājām caur mežu kūlās, viņš tak ilgus gadus bija iecirkņa priekšnieks kolhozā, ar mašīnu vien braukāja. Gan pameta mazu līkumiņu mežā, tad gar upītes malu un caur veco muižas parku atgriezās ciematā. Cik ilgi šis pie brūtes slapstīsies? Atgriezīsies pie pielaulātās sieva kā suns, asti kājstarpē iežmiedzis, kaunīgs līdīs atpakaļ. Kaut šī pārāk barga nebūtu!
Andris šaubījās, vai šādi mierinājuma vārdi derēs Mirdzai, bet skaļi to neizteica. Atvadījies no Meždangu Žaņa, devās atpakaļ uz ciematu, pie sevis pukodamies par veltīgi izniekoto laiku un notērēto benzīnu. Debesis arī vairs nebija tik koši zilas kā no paša rīta, pamalē pulcējās pelēki mākoņi, solīdami lietu.
No Sallijas uzzinājis, ka neviens viņu nav meklējis, Andris izjuta reizē atvieglojumu un sarūgtinājumu. Nevajadzēja kādam cilvēkam viņu ilgi gaidīt, bet ja viņš vispār še lieks? Šajā ciemā, kur nekas nenotika? Varbūt Steiguts jau atgriezies? Piezvanīt? Bet ko teiks Mirdzai, ja viņa vēl nav? Roka, kas jau sniedzās pēc telefona, noslīga atpakaļ.
Darba diena, kurā nekas prātīgs nav padarīts, beidzot bija galā un Andris devās mājās. Uzkāpis otrajā stāvā, brīdi pavilcinājās, tad piezvanīja pie Steigutu durvīm, kaut patiesībā gribējās doties augšā.
Mirdzai bija apsarkušas acis un nikna, griezīga balss, kad uz jautājumu, vai Gustavs pārnācis, atbildes vietā sāka ķērkt:
- Meklēt viņu vajag, nevis nākt un par mani ņirgāties. Kā var pārnākt, kad kaut kur guļ sasiets, aplaupīts? Varbūt jau miris. Biju arī rajona policijas pārvaldē, iesniegumu personīgi iedevu. To, ko šorīt jums atstāju, varbūt tikai pastardienā nosūtīsiet. Tie poliči tādi pat ņirgas kā jūs. Smējās par mani, ja sākšot katru vīru meklēt, kas brīvso- lī aizgājis, degvielas mašīnām nepietikšot. Cita lieta, ja būtu līķis, tad ņemtos skaidrot, kas nomušījis un kāpēc. Līķi viņiem vajag, dzīvu līķi, tas tak ārprāts!
- Neuztraucieties tik ļoti, Steigutes kundze, - Andris viņu mierināja, tikko spēdams novaldīt smaidu, pārāk jocīgi izklausījās tas "dzīvais līķis". Bet cilvēks lielā satraukumā vārdus neizvēlas, pagrābj, kuri tuvāk gadījušies.
Vienu sīku pavedieniņu šās dienas laikā izdevās uztaustīt, varbūt tas aizvedīs līdz vēlamajam rezultātam. Nedomājiet tūlīt to ļaunāko. Ja līdz rītam jūsu dzīvesbiedrs neparādīsies, zvanīšu uz Kurzemes radio, lai izziņo par Steiguta pazušanu. Man tikai vajadzētu sīkāku viņa aprakstu. Vecumu, izskatu, kā bija ģērbies.
- Jā, tūlīt visu pateikšu. Ņemiet un pierakstiet. Gan kāds cilvēks viņu būs redzējis, zinās, kur atrodas.
Vēlāk viņi ar Zaigu pārrunāja savādo Steiguta pazušanu un abi piekrita Meždangu Zaņa izteiktajām domām: viņš slēpjas pie savas sirdsdāmas. Zaiga tikai šaubījās, vai tepat Čusnakciemā. Vasarā, kad ārstējās slimnīcā, varēja tur iepazīties ar kādu skaistu māsiņu un aizlaisties pie tās.
- Tādā gadījumā viņš brauktu ar mašīnu, - Andris iebilda. - Pilsēta pārāk tālu.
- Mirdza pamanītu, ka viņš dzen mašīnu laukā no garāžas. Tā taisni pretī viņu logiem. Cilpas mezdams, pa aplinkus ceļiem pagāja gabaliņu tālāk uz šosejas pusi un tur dāma sagaidīja savā autiņā. Visu to varēja norunāt pa telefonu. Manuprāt, ļoti loģisks izskaidrojums.
- Iespējams, ka tieši tā noticis. Tikai tas visu vēl vairāk sarežģī. Nevar taču pārbaudīt visu slimnīcas sieviešu kārtas personālu. Un ja tā bijusi kāda paciente? Ne sevišķi slima, bet pievilcīga? Klau, man liekas, ka laukā līst, - Andris paraudzījās satumsušajā logā.
- Jā, nupat uznācis pamatīgs gāziens, - Zaiga piekrita.
Steiguts naktī nebija atgriezies, un nākamajā rītā Andris zvanīja uz Kuldīgu, lai nodotu sludinājuma tekstu. Turpat blakus klusiņām šņukstēja Mirdza. Nabaga Gustavu laikam trieka ķērusi, tagad guļ mežā bezpalīdzīgs zem aukstām rudens lietus lāsēm. Arī viņu bija sasniegušas valodas, ka Liene redzējusi Gustavu mežā ieejam. Kas viņu tur atradīs? Sēņu laiks garām, bez vajadzības neviens pa mežiem neblandās.
Šādai varbūtībai Andris neticēja, tomēr Mirdzai apsolīja, ka, ja tiešām nekādu ziņu tuvākajā laikā par zudušo nebūs, paskatīsies arī mežā. Viņš bija pārliecināts, ka nekāda nelaime Steigutu nav piemeklējusi, vienīgi pamu- cis no sava valdonīgā slotas kāta.
Andris, ar Mirdzu parunājies, devās uz pagastmāju un domāja, vai viņu atkal gaida tikpat pelēcīga un vienmuļa diena kā pelēkās debesis virs galvas, smagu lietus mākoņu pietūkušas? Viņš vēl nezināja, ka šajā rītā viss mainīsies, miegainais ciems sakustēsies kā skudru pūznis, kurā iekritis vēja nolauzts lapains koka zars.
2.
Otrdienu un ceturtdienu rīta stundās veterinārārstam Indulim Rācenājam bija apmeklētāju un pacientu pieņemšanas laiks. Uzvilcis mugurā balto virssvārci, viņš pameta skatienu sienas spogulī un apmierināts sev uzsmaidīja. Pretī raudzījās nedaudz apaļīga, gluda trīsdesmitgadnie- ka seja ar brūniem viegli viļņotiem matiem un tumšām ūsiņām padegunē. Viņš apzinājās, ka ir glīts vīrietis, ne velti spridzīgā kultūras nama direktore Jautrīte sastopoties aizvien mīļi uzsmaidīja, gribēja iesaistīt dažādos pasākumos, viņam nācās atrunāties ar nevaļu. Eh, būtu vēl puiša cilvēks! Bet Rudīti krāpt negribējās, viņa tik laba, piemīlīga un bez sievas atbalsta mazais ģimenes uzņēmums izputētu. Rudīte ne tikai palīdzēja darbā, viņa rūpējās par kārtību un tīrību veterināriecirkņa un aptiekas telpās. Privātā prakse un aptieka nedeva tik daudz ienākumu, lai varētu algot apkopēju.
Durvju zvaniņa iešķindēšanās pārtrauca Induļa apcerīgās domas. Tūlīt ielīgoja Brigenu Valija, dūšīga sieva ap gadiem četrdesmit. Viņai vajagot lopbarības kaļķi, govij piens gaužām rūgts kļūstot. Abi devās blakustelpā, kur Indulis bija iekārtojis aptieku ar pašām nepieciešamākajām zālēm, kādas laukos vajadzīgas. Šaubīdamies un ilgi prātodams, vai tā nebūs iesaldēta nauda, atveda dažas pakas suņu un kaķu barības. Drīz atklājās, ka vajadzīgs papildinājums. Suņiem paredzēto pirka nedaudz, galvenokārt pa- gastvecis Ansis Jukumsons savam pelēkajam vilkam, bet Whiskas un Kite kat labprāt iegādājās centra māju iedzīvotāji. Laikam peļu un žurku visiem ņaudētājiem un murrātajiem nepietika.
Nostājies aiz aptiekas letes, Indulis izbrīnā iepleta acis - nelielos maisiņos safasētais kaļķis neatradās parastajā vietā, bet pavisam citā plauktā. Arī medikamentu pudelītes un burciņas nestāvēja līdzenās rindās kā zaldātiņi. Kas sajaucis kārtību? Varbūt Rudīte, sestdien putekļus slaucīdama, kravājusies un nav nolikusi vietā? Bet vakar, kad ņēma zāles cūku potēšanai Mazjānlšu fermā, nekādu nekārtību neievēroja. Tas likās savādi, taču prātot nebija laika. Valijai vajadzēja arī gumijas cimdus un barības piedevas vistām, vairs negribot lāgā dēt. Kamēr visu salūkoja un apkalpoja pircēju, uzgaidāmā telpā bija ienākusi Lejasmeijeru Liene un nolikusi uz grīdas prāvu, melnu iepirkumu somu.
- Dakter, ar manu Tobīti tomēr ir cauri, - viņa bēdīgā balsī pavēstīja. - Tev bija taisnība, kad teici, zāles vairs nelīdzēs, jādod žēlastības šprice. Ne vairs ēd, ne dzer, pastaigāt arī nevar, pakaļkājiņas velk līdz kā nolēmētas. Ir jau ar vecums, pilni divpadsmit gadi. Cilvēkam pati skaistā bērnība, bet sunītim mūža vakars. Tad nu stiepu šurp. Lai nav vairāk nabagam jāmokās, - Lienei iedrebējās balss, lakatiņa stūrī noslaucīja acis.
- Tad tik bēdīgi ar tavu Tobīti? - Valija līdzjūtīgi pašūpoja galvu. Viņa nebija izgājusi laukā, bet palikusi stāvam. - Tāds ņiprs suņuks bija. Es savu Lesi pa brūtgānu laiku turu šķūnī iespundētu. Vienreiz skatos, lielie suņi sētā kaujas un plēšas, mazais Tobītis sēž pie durvīm un smilkst.
- Jā, kad jaunāks bija, mēdza klenderēt apkārt, - piekrita Liene. - Dažreiz pāris dienas bija prom, mājā pārnāca pavisam kaunīgs.
Atstājis abas sievas par suņiem spriežot, Indulis atgriezās aptiekā. Jāpaņem šļirce un listenona ampula. Vienā aptiekas stūrī stāvēja balts ledusskapis. Pašā apakšējā plauktā tālāk no saldēšanas kameras viņš turēja medikamentus, kam glabāšanas temperatūra noteikta no + 2 līdz 8°C. Vēl iepriekšējā rītā pirms braukšanas uz Mazjānl- šiem tur redzēja trīs neatvērtas listenona kārbiņas oriģi- nāliesaiņojumā, katrā piecas ampulas. Tagad tajā stūrī pilnīgs tukšums. Varbūt pats neviļus pārvietojis citur? Drudžainā steigā Indulis pārmeklēja ledusskapi. Visas citas zāles bija, tikai listenons pazudis. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas auksti sviedri, pakrūtē savelkas ciets kamols un kājas sāk drebēt. Vai tiešām nozagts?
Vienā lēcienā viņš bija pāri telpai, atrāva aizkaru un ieraudzīja, ka logs vienā pusē tikai pievērts, palikusi pirksta platuma sprauga, bultiņa atbīdīta. Ak, kādēļ pažēloja naudu, neiegādājās restes! Līdz šim Cusnakciemā nopietnas zādzības nebija notikušas. Kāds pagrabs patīrīts, no kādas kūtiņas pazudušas pāris vistas. Sveši ļaudis te maz apgrozījās, vietējie pārāk labi viens otru pazina, lai uzdrošinātos iekārot cita mantu.
Satraukts un nelaimīgs viņš atgriezās uzgaidāmajā telpā, atvainojās Lienei, atklājis, ka nav vairs līdzekļa suņa iemidzināšanai. Tūlīt braukšot uz pilsētu un atvedīšot.
- Vai Tobītis jānes atpakaļ? - Liene gari novilka. - Viņš tomēr smags, knapi atstiepu.
- Somu ar sunīti noliksim procedūru istabā, - Indulis īsi attrauca, to paņemdams.
Šai mirklī ienāca Rudīte. Viņa neviļus bija dzirdējusi Induļa vārdus par braukšanu uz pilsētu, vaicāja, kādēļ.
- Man nav vairs listenona, - viņš bija strups vārdos. - Šim sunītim vajadzīgs.
Valija un Liene bija vēl tepat, abas snaicīja kaklus, juz- damas, ka noticis kas neparasts, centās saklausīt katru vārdu.
- Kā nav? - Rudīte skaļi brīnījās. - Vēl vakar redzēju ledusskapī. Tu kārtīgi apskatījies?
- Kādam labpaticies paņemt. Neprasi vairāk, pats nekā nezinu. Pieliec aptiekas durvīm uzrakstu SLĒGTS. Vajadzēs taisīt inventarizāciju. Varbūt vēl kas pazudis.
- Kam tās nāves zāles bija vajadzīgas? - Rudīte pabrīnījās.
Liene un Valija reizē izgāja no veterināraptiekas un ārpusē apstājās. Šis jaunums bija jāapspriež. Dakterim nāves zāles izgaisušas.
- Vai šorīt dzirdēji, ko Kurzemes radio ziņoja? - Valija noprasīja. - Mūsu bijušais priekšnieks Steigutu Gusts pa īstam pazudis. Smalki apstāstīja, cik šis vecs un garš, kādas drānas mugurā bijušas. Kā sestdien no mājas izgājis, vēl nav atgriezies.
- Nedzirdēju gan, - Liene atteica. - Tajā laikā kūtiņā kopos. Kur šis varēja pazust? Savām acēm redzēju, kā sest-
Drudžainā steigā Indulis pārmeklēja ledusskapi. Visas citas
zāles bija, tikai listenons pazudis.
dien mežā iegāja, polišam, lai, pateicu. Ak nav vēl pārnācis? Ka tikai ar tām daktera nāves zālēm kāds nav nošpri- cējis. Esot viegla nāve, tā dakteris teica, kad viņnedēļ par Tobīti runājām. Vienreiz noraustās un aizmieg.
- Gustavs tāds lāga cilvēks bija, saticīgs. - Valija nopūtās. - Žēl viņa. Varbūt vēl atrodas? Ja pa radio izziņots.
- Kaut Dieviņš dotu. Tak īstas ticības man nav. Jau ceturtā diena. Nu vienreiz Mirdzai ir par ko brēkt un vaimanāt. Kādu skandālu toreiz sacēla dažu puķu dēļ! It kā šai dzīvība būtu apskādēta.
Telefona zvans izrāva Andri no snaudulīgā klusuma, kas arī šajā dienā valdīja viņa kabinetā. Zvanīja no rajona policijas pārvaldes. Tikko pie viņiem bijis Cusnakciema veterinārārsts Rācenājs ar ziņojumu, ka viņa aptiekā notikusi ielaušanās un zādzība. Zaudējuma apmērus pirms inventarizācijas vēl nevarot noteikt, bet jau tagad zināms, ka pazuduši bīstami medikamenti. Pašlaik neviens operatīvais darbinieks tur nevar aizbraukt. Rajona viņā malā savās lauku mājās noslepkavoti divi veci cilvēki, izmeklētājs devies turp. Ar zādzību savā ciemā jātiek galā Andrim. Ja radīsies sarežģījumi un neskaidrības, viņam sniegs vajadzīgo palīdzību.
No prieka Andris gandrīz palēcās gaisā. Beidzot būs īsts darbs! Zādzības atklāšana vērtējama pakāpi augstāk nekā laulības pārkāpēja izsekošana, kas turklāt nekādus rezultātus nebija devusi. Viņš steidzās uz veterināro iecirkni, taču tur nācās uzgaidīt, kamēr no pilsētas puses pieripoja Induļa mašīnīte. Izdzirdis, ka Andrim uzdots izmeklēt šo zādzību, Indulis nopriecājās, taču tūlīt atvainojās, ka nāksies vēl uzgaidīt. Vispirms jāpaveic savs darbs, Lienes sunītim jāpalīdz nokļūt labākos medību laukos.
- Listenons ir tiešām bīstams, - pēc brīža, savu pienākumu izpildījis, Indulis stāstīja Andrim. - Patiesībā tās zāles cilvēkiem paredzētas, bet lieto tikai lielas nepieciešamības gadījumos. Operācijās, kad vajadzīgs īsā laikā atslābināt skeleta muskulatūru. Veterinārijā izmanto, lai neglābjami slimu dzīvnieku iemidzinātu uz visiem laikiem, tā atbrīvojot no ciešanām. Arī cilvēku ar lielāku devu var nonāvēt, viņam pārtraucot elpošanu.
- Kā zaglis iekļuva aptiekā? - Andris gribēja zināt.
- Caur logu. Atmūķējis no ārpuses. Iesim, parādīšu.
Dzirdētais Andra domām deva jaunu impulsu. Ja tam
sakars ar Steiguta pazušanu? Ja kāds vai kāda viņu ievilināja lamatās, nolaupīja, vēlāk atnāca pēc nāvējošajām zālēm? Kādēļ? Vai viņam bija ienaidnieki? Tas bija uzdevums ar vairākiem nezināmiem, bet jau no skolas laikiem viņam paticis tādus risināt. Andri pārņēma savāds satraukums. Tā laikam jūtas medību suns, kas saodis gaisā vējojam zvēra smaku. Nu jādur deguns pie zemes un jāmeklē īstās pēdas.
Izmīņātajā puķu dobītē zem aptiekas logiem, kur dubļos iemīcīti asteru ziedi, spēcīgais nakts lietus pēdas biju aizskalojis. Zaglis bija izvēlējies īsto laiku. Vienīgi zem paša loga zemē bija samanāmas sīkas koka skaidiņas. Ar nazi nelietis darbojies, rāmja apakšējo daļu skrubinādams, kamēr tika līdz bultiņai un varēja atbīdīt. Kā šo pacietīgo darbošanos neviens nepamanīja? Andris laida skatienu apkārt. Nelielo pusotrstāva māju, kurā atradās veterinārais iecirknis, no citām ciema ēkām atdalīja augsts, biezs tūju dzīvžogs. Pirmajā stāvā ambulance un aptieka, jumta izbūvē dzīvoklis. Pēc ārpuses apskates viņš jautāja Indulim un Rudītei, vai naktī tiešām nav dzirdējuši aizdomīgus trokšņus.
- Nē. Lietus grabināja pažobeles jumtu, tās skaņas mūs ieaijāja saldā miegā. - Rudīte atteica. - Iepriekšējā naktī slikti gulējām, bērns raudāja, viņam nāk zobiņi.
- Kā vakarā noliku galvu uz spilvena, tā tikai šorīt pamodos, - piebilda Indulis.
- Varbūt aptiekā uz grīdas palikuši netīru pēdu nospiedumi? - Andris pieķērās cerībai ātri visu atklāt, bet tūlīt to sagrāva Rudīte. Viņa tiešām šorīt ievērojusi dubļus uz aptiekas grīdas, nopukojusies, ka kāds ielāčojis neslaucītām kājām, un steigšus uzmazgājusi. To vajadzējis izdarīt vakarā pēc aptiekas slēgšanas, bet viņai nesanācis laika. Andrim atlika vienīgi nopūsties, arī šis sīkais pavediens nozieguma kamola atšķetināšanai izslīdēja no rokām.
Pielikuši aptiekas durvīm uzrakstu: SLĒGTS. INVENTARIZĀCIJA abi dzīvesbiedri ķērās pie krājumu pārbaudes. Andris gudroja, ko tagad iesākt. Laikam vajadzēs aizstaigāt pie vietējo zemessargu priekšnieka Alfrēda Lustūža, ko ciemā visi sauca par Fredi, un apspriesties ar viņu.
Fredis bija nodzīvojis līdz četrdesmit gadiem, kopā ar apaļīgo sievu Astrīdu audzināja divus skolā sūtāmus puikas, vēl padomju laikos bija paguvis uzbūvēt skaistu māju upītes malā aiz parka un tagad pie tās iekārtojis nelielu gateri, kur zāģi, švīkstēdami un gaudodami, pārvērta baļķus glītos taras dēlīšos. Viņš ne tikai komandēja divus strādniekus, bet pats dūšīgi rāvās tiem līdzi.
Padzirdis, ka Andris nopietnā lietā ieradies, Fredis pamāja vīriem, lai tie apstādina agregātus, skaļi uzsauca: "Pīppauze!" un aicināja nelielā istabiņā, kas bija iekārtota vienā šķūņa galā.
Andris īsumā izstāstīja par ielaušanos veterināraptie- kā, kur nozagtas bīstamas zāles, un izteica savas domas, ka tas varētu būt saistīts ar Steiguta mīklaino pazušanu.
- Tu Steigutu pazīsti ilgus gadus, es tikai dažas reizes esmu redzējis. Saki, vai viņam bija ienaidnieki, kuri gribētu to novākt?
- Neko tādu neesmu manījis, - Fredis domīgi pakasīja pakausi. - Kad kolhozā par iecirkņa priekšnieku strādāja, gadījās, ka dažu dzērāju un slaistu no darba izmeta, tie solījās ar ļaunu atmaksāt. Bet tas bija sen. Vienīgā vājība, kas Gustam piemita, - viņam patika skaistas sievietes. Pirms dažiem gadiem bija kaut kāda jezga, no sievas šķirties gribēja. Iespējams, gadījusies sirdsdāma un tās vīrs grib novākt Gustu? Pasaulē visādi trakumi sieviešu dēļ notiek. Tev derētu aprunāties ar manu sievu, viņa to labāk zinās. Atvaino mani, nav vaļas ilgāk runāties, ja pats nestrādāšu līdzi, tie džekiņi pīpēs līdz vakaram. Kaut kas traks, visi brēc par bezdarbu, bet pamēģini dabūt kārtīgu strādnieku!
Nekas cits neatlika kā doties uz Freda māju pie Astrīdas. Uz viņu paskatījies, Andris nodomāja, ka tai derētu svara vērotājos iestāties, pakaklē krietns dubultzods. Taču viņa, kafiju pasniegdama, kustējās tik veikli, ka likās, bumbiņa veļas, sārtajos, gludajos vaigos ievilkās simpātiskas bedrītes, un viņš savus uzskatus mainīja. Arī vārdi Astrīdai ripoja ātri, vēlās kā zirņi. Tikai par Steiguta pašreizējām sirdslietām neko nevarēšot pateikt. Jā, pirms pāris gadiem gan bijis ļembasts, bet nu viss norimis, Liliana ir prom. Andra pamudināta, Astrīda sāka stāstīt:
- Tolaik mūsu veikalā strādāja smuka pārdevēja Liliana. Gusts viņā traki samīlējās, gribēja šķirties no Mirdzas un šo precēt. Teica, meita izaudzināta, izskolota, pie vīra izdota, kas vairs pie Mirdzas saistot? Gribot mūža otrā pusē laimi baudīt. Bet Mirdza kā tāda fūrija taisīja briesmīgus tračus, draudējusi Lilianai acīs iespert sērskābi vai etiķa esenci. Ne soli no Gustava neatstājās, pat uz bodes pusi nelaida, mašīnas atslēgas noglabāja. Sandra, viņa arī tolaik veikalā strādāja, man teica, ka Mirdza iepērkoties šņā- kusi kā čūska, visi zobi indes pilni. Liliana nespēja to izturēt, iesniedza atlūgumu un aizbrauca citur dzīvot. Nezinu, cik tur taisnības, bet Liene stāstīja, ka bailēs no tā, ka Gustavs aizskries Lilianai pakaļ, Mirdza pilsētā kaut kādu burvi vai pesteli sameklējusi, kārtīgi samaksājusi, lai šis dod zāles, kā Gustu no mīlestības ligas atsvabināt.
Dūšīgajam vīram patiesi drīz piemetās kaut kāda māgas kaite, staigāja sejā dzeltens kā citrons, sāka vārguļot, nu bija pie dakteriem jābraukā. Tie devuši tik stipras zāles, ka beigās sirdi samaitāja, šovasar slimnīcā iegūla. Tagad gan izskatās vesels, vismaz, kad pēdējo reizi redzēju.
- Varbūt viņš vēl tagad satiekas ar Lilianu? - Andris ieminējās.
- Nē, tas pilnīgi izslēgts. Liliana apprecējusies, uz pērnajiem Ziemassvētkiem mums apsveikuma kartīti atsūtīja.
- Tomēr kādai sievietei jābūt, pie kuras viņš devās ar cienastiem un vairs neatgriezās, - Andris iebilda. - Ja viņa, kaut precēta, tomēr devusi ieganstu vīra greizsirdībai?
- Tas pilnīgi iespējams. Bet es nekādas valodas neesmu dzirdējusi. Varbūt tādēļ, ka maz ar cilvēkiem tiekos. Esmu pārāk aizņemta ar savām ģimenes rūpēm. Kamēr viena pati visu dārza ražu novācu. Fredis mūždien aizņemts savā gaterī, puikas tikai pēcpusdienās pāris stundiņas var palīdzēt, arī pa sestdienām. Jums derētu aprunāties ar kultūras nama Jautrīti, pie viņas kā dispečerpunktā visas jaunās ziņas nonāk. Varbūt ievērojusi, uz kuru dāmu Gustavs mīlīgāk skatījies.
Kultūras nama direktori Jautrīti Auzuleju Andris bija nedaudz iepazinis, kad vajadzēja rūpēties par kārtību diskotēkās. Tā bija krāšņa sieviete tumšiem, kupliem matiem, pilnīgām lūpām, spožām brūnām acīm. Apmēram tādu viņš bija iztēlojies nepazīstamo Violetu, kad nesekmīgi sekoja pa neīstajām Gustava pēdām.
Sarunu Andris sāka aplinkus, apvaicādamies, kādi pasākumi notiek kultūras namā, kā ļaudis pavada brīvo laiku. Jautrīte, kas pirmajā mirklī, policistu ieraugot, bija stipri satrūkusies, kļuva drošāka. Pastāstīja, ka pirms gada, kad pametusi savu dzērāju vīru un te ieradusies, ciemā valdījusi īsta tumsonība. Tagad darbojas divi kori - sieviešu un jauktais, dramatiskais pulciņš, deju kolektīvs bērniem, etnogrāfiskais ansamblis, kas pulcē galvenokārt vecāko paaudzi. Pašlaik sākuši gatavoties Mārtiņdienas svinēšanai.
Telpa, kur viņi runājās, bija samērā dzestra, un Andris ievaicājās, vai kurināšanu vēl nav sākuši. To darīšot pēc nedēļas, pašlaik kurinātājai vēl bezalgas atvaļinājums. Zinādams, ka par kurinātāju strādā Mirdza, Andris it kā starp citu noteica, ka diezin vai bēdu sagrauztā sieviete spēšot strādāt. Vienīgi, ja viņas vīrs atradīsies. Nu bija izdevība apvaicāties par Gustavu.
- Ja Mirdza nevarēs, dabūšu citu. Bezdarbnieku netrūkst, - Jautrīte vēsi atteica.
- Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Gustavu Steigutu? - nespēdams izdomāt, kā izvaicāt par sirdslietām, tas tomēr bija pārāk delikāts jautājums, Andris tieši noprasīja.
Viņam likās, ka Jautrīte samulst, skatiens paslīdēja sāņus, atdūrās pret logu.
- Kādēļ man to vaicājat? - viņa paraustīja plecus. - Lāgā neatceros. Varbūt Miķeļdienas tirgū.
- Šo jautājumu uzstādu pašlaik daudziem, kuri viņu pazīst. Varbūt tikāt ievērojusi, pret kuru dāmu viņš laipnī- gāk izturas?
- Kopš kura laika policiju interesē cilvēku intīmā dzīve?
- Kopš tā laika, kad šis cilvēks atrodas nezināmā prombūtnē.
- Nekādas ziņas diemžēl jums nevarēšu sniegt, - Jautrītes balss ieskanējās cietāk, viņa piecēlās, un Andris saprata, ka jāiet projām. Šeit necienāja ar kafiju.
Nekādu skaidrību kultūras namā neieguvis, Andris soļoja uz veterināriecirkni un pārdomāja radušos situāciju. Veltīgi noslēpumaino dāmu meklēt Čusnakciemā, Meždan- gu Zaņa spriedums bija aplams. Iespējams, ka taisnība Zaigai. Taču vai slims, saguris cilvēks varēja savaldzināt kādu jaunu sievieti? Bet kādēļ pārliecība, ka jauna? Varbūt sastapis sev radniecīgu dvēseli un tad gadiem maza nozīme. Šī varbūtība jāpārbauda, ja tuvākajā laikā nesaņems kādas ziņas par pazudušo.
Aptiekas preču klāsts nebija pārāk plašs, līdz pievakarei Indulis un Rudīte pabeidza inventarizāciju .Viņiem piepalīdzēja Sandra, jo šajā dienā veikalā strādāja otra pār-
- Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Gustavu Steigutu? -
Andris tieši noprasīja.
- Kādēļ man to vaicājat? - Jautrīte paraustīja plecus. - Lāgā neatceros. Varbūt Miķeļdienas tirgū.
devēja. Darbu beigusi, viņa aizgāja, un Indulis varēja Andrim pavēstīt, ka bez listenona ampulām vēl pazudušas 20 vienreizējas lietošanas šļirces un pudele ar medicīnisko spirtu, tur bijis apmēram litrs.
- Ja būtu pazudis tikai spirts, varētu vainot Tedi un Ludi, - sprieda Indulis. - Bet viņi nevarēja zināt šā medikamenta iedarbību.
- Paņēma tas, kurš to zināja. Vai nevari atcerēties, kādu dzīvnieku iemidzināšanai pēdējā laikā to lietoji?
Uz atmiņu nepaļaudamies, Indulis atnesa pacientu reģistrācijas žurnālu, ko abi izpētīja.
- Ar listenonu iemidzināju to dzelteno terjeru, ko Stieb- riņas kundze bija savākusi pilsētā, - Indulis stāstīja, pirkstu kādam ierakstam pielicis. - Viņa ir skolotāja, atraitne bez saviem bērniem, liela dzīvnieku mīļotāja. Tas suns bēdīgā izskatā klaiņojis pa autoostas teritoriju, kad maizes gabaliņu pametusi, kāri aprijis. Viņai kļuvis žēl izsalkušā dzīvnieka, atvedusi sev līdzi. Bet suņa dēļ drīz sākušās nepatikšanas un ķibeles. Saplosījis kaimiņiem gaili un sešas vistas. To vēl pacietuši, atlīdzinājusi zaudējumus. Bet, kad uzbrucis bērniem, kas pie viņas atnākuši, vienam puišelim ieklupis stilbā, nācies likt pie ķēdes. Tad augām dienām gaudojis, kaimiņi par to lamājušies. Raudādama atnāca pie manis un lūdza, lai daru tam galu. Iespējams, viņa atradās aptiekā, kad ampulu paņēmu, labi neatceros. Bet es nemūžam neticēšu, ka Stiebriņas kundze būtu caur logu līduši. Ar viņas sirmajiem matiem un vismaz deviņdesmit kilogramiem svara. Nē, tas nav iespējams. Un kam viņai listenonu vajadzētu?
Indulis šķirstīja žurnālu tālāk, aplūkoja kādu ierakstu un turpināja stāstīt:
- Nākamā bija Lūcija Vejzaķe. Viņas kaķītis izskrējis uz ielas, garāmbraucoša mašīna sakropļojusi, ciešot lielas mokas. Lūdza izdarīt žēlastības dūrienu. Arī viņa dāma jau gados, aptiekā pat neiegāja, nevarēja redzēt, no kurienes paņemu ampulu. Viņu aizdomās turēt nevar. Tāpat kā veco Lazdiņtēvu. Viņam neizdevās tikt vaļā no trim savas kuces bērniem, jaukteņus neviens lāgā negrib. Lūdza tos iemidzināt. Roka neceļoties mazās radībiņas uz jūrskolu sūtīt, bet barību visiem no savas pensijas nespēšot sagādāt.
- Varbūt tomēr brāļi Trimpliņi vainīgi? - Andris skaļi domāja. - Kāds viņiem šīs zāles pasūtījis? Spirtu paķēra līdzi tāpat, dūšas uztaisīšanai pēc veiksmīgi paveiktā darba?
- Iespējams tas ir, - Indulis piekrita. - Bet tādā gadījumā ampulas un šļirces nogādātas drošākā vietā ārpus mūsu ciema.
Vairāk Andrim nebija, ko vaicāt, un viņš sašļucis vilkās prom. Atlika vienīgi cerēt, ka rīts būs gudrāks par vakaru, tā viņš nodomāja, soļodams mājup.
Tajā pašā vakarā atklājās, ka Mirdza, nepaļaudamās tikai uz radioziņojumu, ar visu Gustava bildi aizšāvusies uz Rīgu. Par to, ka mašīnas dokumenti palikuši Gustava kabatas portfelītī, nebēdāja, viņai pietika ar savām tiesībām, aizdedzes atslēgu un pārliecību, ka neviens policists negadīsies ceļā. Viņai tiešām paveicās un Gustava attēls ar lūgumu sniegt par viņu kādas ziņas parādījās tālrāža ekrānā, tikko sākās "Panorāma".
- Nelaimīgā Mirdza, man viņas tiešām žēl, - nopūtās Zaiga. Viņa bija iekārtojusies Andrim blakus uz dīvāna, lai abi kopā noskatītos vakara ziņas un pēc tam filmu. - Viņa Gustavu tik šausmīgi mīl. Kad šis sācis ironizēt par viņas apaļumiem, ka izplūdusi un mīksta kā pārrūgusi mīkla bļodā, uzsāka izmisīgu cīņu ar saviem taukiem. To pati stāstīja, lepojās ar nomestajiem kilogramiem. Kur viņš tā varēja pazust?
- Ja es to zinātu, - Andris saīdzis atmeta. - Tagad uz mana kakla vēl jezga ar nozagtajām nāves zālēm.
- Vai tev nenāk prātā, ka abi noziegumi saistīti?
- Jā, brīžam man tā liekas, bet nespēju uztaustīt kopējo pavedienu. Tie gali kaut kā neiet kopā.
- Es nupat kaut ko iedomājos. Vai atminies, ka mēs, tikko te ieradušies, aizgājām uz mežu sēnēs? Apkārtne sveša, apmaldījāmies, beigās iekūlāmies tādā čūskulājā, ka knapi tikām laukā. Uzgājām vecu, pussabrukušu bunkuru.
- Mēs pat brīnījāmies, kā tikai dažus kilometrus no apdzīvotas vietas meža brāļi varējuši mitināties, - Andris piebalsoja. - Laikam kara laikā ciemats nebija vēl tik blīvi apdzīvots, cilvēku krietni mazāk.
- Ja nu Steiguts ir tur? Sagūstīts, sasiets un iegrūsts bunkurā? - Zaiga pārtrauca viņa apceri.
- Ar iepirkumiem, kas domāti dāmas pacienāšanai, tādā biežņā nelīda, - Andris apstrīdēja.
- Bet ja viņu tur ievilināja? Sasēja un pameta, pēc tam ielauzās aptiekā, lai dabūtu zāles, ar ko nošpricēt.
- Bet kur te loģika? Steiguts pazuda sestdien ap pusdienas laiku, aptieku apzaga naktī no pirmdienas uz otrdienu. Ja gribēja viņu nogalēt, varēja vienkārši nosist, kādēļ tik ilgi gaidīja?
- Lai izskatītos pēc dabiskas nāves. Steigutam bija slima sirds, to daudzi zināja.
- Pie velna, kam viņa līķis bija vajadzīgs!
- Tieši to tev vajag noskaidrot.
- Tas ir galīgi pa tukšo. Prasi, kam gribi, visi apgalvo, ka Steigutam ienaidnieku nav.
- Mana intuīcija saka, ka tomēr jāmeklē mežā. Pēdējās pēdas taču veda tajā.
- Ja vien ar līkumu neatgriezās ciematā, - Andris norūca, atminēdamies Meždangu Zaņa teikto. - Bet no ciemata izkūpēja zilās tālēs. Vai mums tiešām cita temata sarunām šovakar nav?
Zaiga uzmeta lūpiņu un ierāvās savā dīvāna kaktiņā. Viņa tik ļoti gribēja palīdzēt Andrim izdibināt šo dīvaino pazušanu, arī Mirdzai. Ja izstāstītu viņai par bunkuru un abas ietu to meklēt? Aptuvenu virzienu Zaiga zināja. Bet ja tiešām tur atradīs Steigutu? Varmācīgā nāvē mirušu? No tāda skata viņai kļūs nelabi. Varbūt tomēr viss beigsies labi un jau rītdien Mirdza saņems kādu ziņu? Nevar cilvēks tā paslēpties, ka neviens par viņu nezinātu.
3.
Trešdienas rītā, visu pārdomājis, Andris nāca pie slēdziena, ka Steiguta pēdas tomēr jāmeklē pilsētā. Zaigas teiktais par veco bunkuru mežā tikai iedomas un fantāzija. Viņš sēdās golfiņā un brauca uz slimnīcu.
Terapeite Rita Grāvīte, ko laimējās sastapt, atcerējās slimnieku Gustavu Steigutu. Arī viņa bija redzējusi tā attēlu televizora ekrānā, lūgumu sniegt ziņas par pazudušā atrašanās vietu.
- Vasarā divas nedēļas pie mums ārstējās, pēc tam sirds atkal darbojās normāli. Viņu mocīja arī augstais asinsspiediens, izrakstīju mājās lietojamās zāles. Tā spiediena dēļ viņam uz gadu, ja nemaldos, piešķirta trešā grupa. Kā viņš varēja pazust?
- Tieši to es gribu noskaidrot. Sakiet, kā viņš izturējās slimnīcā? Nemēģināja te dibināt romantiskas attiecības? Ar kādu māsiņu vai slimnieci?
- Par to man grūti spriest. Sieva ieradās vairākkārt, bija ļoti norūpējusies par viņa veselību.
- Varbūt palātas biedri kaut ko novērojuši? Ja varētu kādu no tiem sastapt? Radušās aizdomas, ka viņš slēpjas pie kādas sievietes.
- Hm, tas tā varētu būt. Neskatoties uz slimību un saviem piecdesmit gadiem, Steiguts bija brašs un izskatīgs vīrietis. Arī laipns, runīgs, tāds var iepatikties sievietei. Aizvedīšu jūs uz reģistratūru, paskatīsimies slimnieku kartītes, kas ar viņu tajā laukā bija kopā.
Noskaidrojās, ka Steiguts gulējis sestajā palātā, viņam bijuši trīs kaimiņi. Par vienu ārste teica, tas tūlīt atkrīt, dzīvo tālu laukos, kluss, nerunīgs vīriņš. Otrs atmiņā palicis savas kašķības dēļ, nācis pie viņas sūdzēties par māsiņām, kas pārāk sāpīgas šprices durot, sanitārēm, kas laikus tīru dvieli neiedod, par ūdeņaino un negaršīgo ēdienu. Tik aizņemts ar sevi, ka citus pat neievēroja. Atlika vienīgi Arnolds Dīķeris, vīrs pensijas gados. Daktere iedeva Andrim viņa adresi.
Dīķeris dzīvoja pilsētas nomalē nelielā koka mājiņā ar blīvu dēļu žogu un dārzu aiz tā. Izdzirdis, ka jaunais policists grib iegūt ziņas par Gustavu Steigutu, tūlīt laipni aicināja istabā, kur virs rakstainā dīvāna pārklāja sakrauts vesels kalns izšūtu spilventiņu. Tumšo kumodi un galdu klāja tamborētas sedziņas.
Drīz nāsīs iesitās tīkama kafijas smarža, tad ienāca padzīvojusi sieviete, piedāvāja drēgnajā laikā apsildīties ar karstu dzērienu, žigli saklāja galdu, tad pameta Andri ar savu vīru divatā. Arī Dīķeris redzējis Steiguta ģīmi televizorā, taču pārāk daudz nebrīnījās par pazušanu. Teica tāpat kā Meždangu Žanis un kā arī Andris domāja - pa- mucis no sievas.
- Sieva braukāja pie Gustava ik pārdienas. Viņš sevišķi iepriecināts nebija. Pasmējās, ka šā laulības kuģis atkal atlīgojis. Bija pats ogu laiks, zemenes veda spaiņiem. Ēdām paši, cienājām māsiņas un sanitāres, tika arī dakterei viņas tiesa. Tikai naudu sieva nedeva. Kad bija norunājis telekarti tukšu un prasīja latus jaunai, brīnījās, kā, pāris reizes uz māju piezvanot, varējis tik daudz notērēt. Tad viņš palūdza meitai, kas vienreiz bija atnākusi ciemos, pagādāt jaunu karti. Viņa tūlīt aizgāja uz kiosku un atnesa. Gustavs gandrīz katru vakaru kāpa lejā, kur automāts, un ņēmās runāt. Kam zvanīja, to gan nezinu, tikai sapratu, ka sievišķim.
- Vai slimnīcā uz kādu dāmu meta acis? - Andris prasīja.
- Te jau nebija, uz ko skatīties. Terapeitiskajā vecenes vien. Ar māsiņām gan pajokojās, bet tās skraidīja kā šau- dīklas, vai viņām laiks apstāties un lieku vārdu parunāt. Iegrūž zāles, šprices, ja vajadzīgs, pieliek pie sistēmas, tas viss. Uz pusotru slodzi strādājot, citādi alga nesanākot. Ar māsiņām viņš amizieri nedzina. Tā, kurai zvanīja, laikam dzīvoja kaut kur tālāk. Manuprāt, Steiguta sievai nav ko meklēt un nervus bendet, gan pārnāks. Cik tad ilgi mīlēsies? Nav jau vairs jauneklis, kas no tā vien varētu pārtikt.
Andris viņam piekrita. Izdzēra tasīti kafijas, noskrauk- šķināja dažus garšīgus cepumus un devās prom. Atkal veltīgi notērēts laiks. Kaut varētu iestāstīt Mirdzai, lai nogaida, liekas mierā!
Kamēr Andris pilsētā centās izdibināt Gustava sirdslietas, pa Cusnakciemu kā sausā kūlā iesprukusi uguns skrēja valodas, viena trakāka par otru. Lopu dakterim nozagtas 150 kastītes ar nāves zālēm, pa mežu klīst maniaks, kas nolēmis visus ļaudis nogalēt. Steiguts viņa pirmais upuris. Bet varbūt kāds nelietis grib nobendēt Melderu Aldonas cūčus? Skauģu taču netrūka.
Kad pirms gadiem desmit kolhoza ferma palika bez īpašnieka, to neviens vietējais negribēja ņemt. Puikas jau bija sākuši logus dauzīt un garnadži durvis un aizgaldu dēļus stiept prom, kad nezin no kurienes uzradās enerģiska sieva Aldona Meldere. Viņai laimējās dabūt bankas kredītu, drīz atkal Mazjānīšu kūtīs rukšķēja un kvieca dzīva radība. Kādu laiku viņai veicās labi, bet šajā vasarā sāka žēloties, ka parādu nasta žņaudzot nost. Vairs nevarēja strādniekiem algu laikus izmaksāt. Vissāpīgāk to izjuta Dainuvīte, trūcīga triju bērnu māmiņa. Tāpat kā savulaik Jautrīte, arī viņa bija pamukusi no dzērāja vīra. Tikai Jautrītei bija izglītība, iedzīve un skaistums, bet Dainuvītei vienīgi trīs bērneļi. Sākumā jutās apmierināta, Mazjānīšos dabūja darbu pie cūkām, saimniece atvēlēja gabaliņu zemes kartupeļiem, pat sēklu iedeva, trīsstāvīgajā daudzdzīvokļu mājā pagasts ierādīja dzīvokli, turpat blakus arī kūtiņu, kas ilgi nestāvēja tukša, jo drīz Dainuvīte iegādājās dažas vistiņas.
Fermas īpašniece bija paskarba, tomēr godīga sieva, prasīja no strādniekiem kārtīgu darbu. Redzēdama, ka Dainuvīte cenšas, atveda un uzdāvināja vairākus maisus ar bērnu drēbēm un apaviem. Viņai tos vairs nevajadzēja, bērni jau lieli. Sākumā drēbītes bija taupījusi mazbērniem, bet laiki un mode mainījās, atvasītes tādus nevalkāja. Protams, to Dainuvītei neteica. Dainuvīte bija priecīga, jutās pateicīga un nekurnēja, kad iepriekšējā algas dienā Aldona tikai desmitnieku maizītei iedeva, pārējo solīja pēc mēneša. Kad arī tad nevarēja pilnībā norēķināties, piesolīja trīs ņiprus sivēnteļus un maisu sausā vājpiena pulvera, lai pati audzē sev gaļas lopiņus. Kartupeļu viņai pietika un sivēni auga, astītes gredzenos griezdami. Dainuvīte rēķināja, ka tos kārtīgi nobaros, vienu pašiem, tos divus varēs pārdot. Savas neērtības centra mājā tomēr bija, kūtiņa atradās patālu, aiz mazdārziņiem un parka. Projektētāji laikam bija sprieduši, ka ar kūts smakām nedrīkst maitāt ekoloģiski tīro Cusnakciema gaisu.
Arī Dainuvīte bija padzirdējusi par maniaku un nozagtajām nāves zālēm. Sākumā viņu tas neuztrauca. Tepat aiz sienas blakus dzīvoklī jaunais policists. Ja naktī ielauztos, viņi visi četri kliegtu, saceltu briesmīgu traci. Ieskrietu policists un maniaku nošautu, vismaz sagūstītu. Bet ja viņš atnāk dienā? Darbā aizejot, bērnus dzīvoklī ieslēgt vairs nevar, lielākajam sākušās skolas gaitas. Jālūdz kaimiņienei Zaigai, lai pa reizei uzmet acis viņas dzīvoklim un bērniem.
Vakarā, pārnākusi no fermas, Dainuvīte iegāja pie Zaigas, kura pašlaik kaut ko smaržīgu un garšīgu maisīja katliņā.
- To es varu, - Zaiga piekrita. - Bet šaubos, vai kāds gribēs tavus bērnus nomaitāt. Mans vīrs pārliecināts, ka tās ampulas vairs neatrodas mūsu ciemā.
Kamēr viņas runājās, ienāca Mirdza. Viņa gribēja zināt, vai Andrim izdevies ko saklaušināt. Zaiga papurināja galvu, neko neesot teicis. Pārbraucis no pilsētas un devies uz pagastmāju.
- Veltīgi viņš pilsētā meklē Gustava pēdas, - Mirdza sarūgtināta noteica. - Tās atrodamas vienīgi mežā. Es neticu, ka Gusts metis kaut kādas cilpas, ar līkumu manījies uz citu pusi.
- Bet cienasti, ko viņš veikalā sapirkās? - Zaiga iebilda. - Viņš taču nesēdēja uz kāda celma un viens pats ne- tukšoja balzama pudeli.
- Esmu pārliecināta, to visu viņš nopirka man. Gribēja iepriecināt.
- Kādēļ negāja taisni mājās, bet ar visiem iepirkumiem līda mežā?
- Kādēļ pati nemeklējat ? - Dainuvīte pabrīnījās.
- Arī es Andri meklētu pati, - Zaiga piebilda.
- Man no meža vienmēr bijis bail. Viena pati nekad tajā neesmu gājusi, - Mirdza atzinās.
- Viņš man teica, ka galva sāpot, gribot izstaigāties, to izvēdināt. Bet mežā uznāca sirds vājums. Jārīko nopietna meklēšana, viss mežs jāizķemmē!
- Kādēļ pati nemeklējat? - Dainuvīte pabrīnījās. - Ja man būtu tik labs vīrs kā jums, dienām un naktīm pa mežu skraidītu, kamēr sameklētu.
- Arī es Andri meklētu pati, - Zaiga piebilda.
- Man no meža vienmēr bijis bail. Viena pati nekad tajā neesmu gājusi, - Mirdza atzinās. - Iešu pie Freda, lai viņš norīko zemessargus meža pārmeklēšanai. Jau rītdien pat.
Ne Gustavs Steiguts pats rādījās, ne arī ziņu par viņu izdevās saņemt. Fredis pateica, viņa nervi vairs neturot Mirdzas kaukšanu, nākamajā dienā, kā viņa vēlas, neko vēl nevar saorganizēt. Steiguta meklēšana notiks piektdien. "Ja viņš tiešām tajā mežā, tad taču dzīvs vairs nav, diena uz priekšu vai atpakaļ, kāda tam nozīme," viņš saīdzis izmeta Andrim. Tas palocīja galvu. Viņam Gustavs ar visu noslēpumaino brūti un uzstājīgā Mirdza bija apnikuši. Tausties kā muļķis pa aklu tumsu. Neviena pieturas punkta. Piedevām vēl zudušās bīstamās zāles. Atlika vienīgi bruņoties ar pacietību un gaidīt, kur un kādi upuri parādīsies. Tad zinās, kurā virzienā jāmeklē vainīgais.
4.
Līdz piektdienas rītam nekāda ziņa par Gustava Steiguta atrašanās vai slēpšanās vietu joprojām nebija saņemta. Pie pagastmājas ieradās ne tikai zemessargi un policists, bet sapulcējās arī daudzi ciema iedzīvotāji, arī abi strādnieki no Freda gatera bija saņēmuši brīvdienu un atnākuši. Tāds ļaužu pulks spēs visas taciņas izstaigāt, biezokņus izložņāt. Liene izteica pavisam savādu domu - ne tikai uz zemes jāmeklē, bet arī gaisā jāskatās, varbūt kādā priedes zarā karājas.
- Kas zina, varbūt Gustam bija nevis vienkārša, bet mirstama kaite, dikti lielas sāpes cieta, - viņa skaļi prātoja. - Vai veltīgi pašā vasaras vidū, kad saulīte pa zemes virsu ripo, slimnīcas gultā vārtījās? Varbūt nabagam apnika istabā gaidīt pēdējo stundiņu, ņēma un apmeta striķi kaklam?
- Nu gan tu vari muldēt! - Brigenu Jānis viņu apsauca. - Tad nebūtu bodē našķus sapircies, bet ar kārtīgu šņabi uztaisījis dūšu pirms došanās uz debesu valstību.
- Bet ja dzīves pēdējos brīžus gribēja saldināt? - iebilda Valija.
- Būs nolēmis debesu brūtes ar balzamu un šokolādi iepriecināt, - noņirdzās gatera jaunākais strādnieks Valdis.
- Tādus, kas sev galu dara, Dievs debesīs nelaiž iekšā, - Liene gudri noteica.
- Kā tik smalki zini, esi tur jau bijusi? - Valdis pasmējās, tad teica, šitā meklēšana priekš kaķiem. Bet, ja saimnieks dienas maksu dod, var pablandīties pa mežu. Pagājušās sestdienas vakarā taču no gaisa nolaidies lidojošais šķīvītis un mazie, zaļie cilvēciņi Gustu ar visu nešļavu parāvuši sev līdzi.
- Beidziet gvelzt aplamības, - dusmīgi viņus apsauca Astrīda, kura arī bija meklētāju pulkā. - Cilvēks droši vien pagalam, mēs tikai līķi atradīsim, ja vispār ko atradīsim.
Šajā brīdī viņiem tuvojās Mirdza, un zobgalīgās sarunas aprāvās, bālo seju un sarkanās, saraudātās acis ieraugot. Visi saprata, ka tomēr tas nopietni. Fredis meklētājus sadalīja nelielos pulciņos, piekodināja tālu vienam no otra neizklīst. Kaut viņš īsti neticēja valodām par maniaku, neliela piesardzība noderēja.
Meža nogabals starp lielceļu un upīti bija tikai nepilnu kilometru platumā, taču garumā stiepās līdz Rumpučcie- ma klajumam. Vietumis to šķērsoja šauras, zvēru iemītas taciņas, kas veda uz upītes pusi. Tās tuvumā bērzi nomainīja priedes, bet pašā krastā auga vareni melnalkšņi. Cilvēki veltīgi snaicīja kaklus, koku zaros nekas nekarājās. Viņi gāja, ik pa brīžam sasaukdamies, un pēc krietnas stundas mežs bija šķērsots. Tā malā atkal visi sapulcējās.
- Veltīgi kājas lauzījām, te nekā nebija. Tikai vienu zaķi iztraucēju, - Jānis nopukojās.
- Vismaz zinām, ka šeit nekā nav, - noteica Fredis. - Iesim atpakaļ, turpināsim meklēšanu ceļa otrā pusē.
- Vai nevar sākt šepat? - kāds vīrs noprasīja, bet Fredis atteica, ja redzēts mežā ieejam ciema tuvumā, tur jāsāk meklēt pēdas.
- Kādas tur vairs pēdas, - noburkšķēja Jānis. - Pagājušas vairākas dienas, arī lietus lijis.
- Varēja kāds apģērba diedziņš krūmā ieķerties, izsmē- ķi zemē nomest, - Fredis sprieda, bet viņu pārtrauca Mirdza, teikdama, ka Gustavs pīpēšanu atmetis.
Visi sapulcējās vietā, kur vienīgi avenājiem apaugušais garais uzbērums un vietējo ļaužu atmiņā saglabātais nosaukums "Bāņa līnija" liecināja, ka senos laikos te bijušas sliedes. Maza lokomotīvīte platformas ar baļķiem nogādāja līdz Desuciemam, kilometrus desmit tālāk, kur joprojām ir lielais dzelzceļš. Te sākās dižais mežs, kas, ap- liecis līkumu ap Rumpučciemu un Meždangām, turpinājās gar dzērveņu purva malu. Augstie koki uzkalniņos mainījās ar krūmu biežņām ieplakās. Caur vienu tādu izlauzušies, Andris un Zaiga bija atraduši vecā bunkura paliekas, bet tagad neatcerējās, kādā virzienā tas atrodas.
Aiz bāņa līnijas kādreiz bija plaša krautuve baļķiem. Lai ciemnieki ar atkritumiem izbeigtu piedraņķēt jebkuru vietu mežā, pagastvecis Jukumsons šeit ierādīja vietu izgāztuvei. Savestā draza ik pa laikam tika ar tehnikas palīdzību sastumta kaudzēs, dedzināta, pēcāk smiltīm apbērta. Pēdējoreiz to izdarīja pirms Jāņiem.
Gribēdams taisnāk nokļūt mežā, Fredis veda meklētājus gar izgāztuves malu. Pēkšņi Tedis iesaucās:
- Pagaidi, neskrej tik ātri! Vispirms pārbaudīsim šito vietu. Ja Gusts nošpricēts un iekašāts gružos? - acis viņam bija alkatīgi iespīdējušās, ieraugot izgāztuves malā veselu tīkliņu ar stikla alus pudelēm. Tām vēlāk varētu atnākt pakaļ. Katra pudele taču četru santīmu vērta.
- Tedis pareizi runā, - viņam piekrita Liene. - Nesen televīzē redzēju, kā vienu līķi mežā atrada, tikai sūnās iekārpītu.
Kaut Fredim tas likās neticami, viņš tomēr deva rīkojumu izgāztuvi pārmeklēt. Cilvēki izklīda pa tās teritoriju.
- Fui, kā tur smird! - degunu aizspiedusi, iespiedzās Astrīda. Viņai tuvojoties, gaisā ķērkdams pacēlās vārnu bars. - Fredi, ej tu skatīties, negribu ieraudzīt Gustavu ar izknābātām acīm. Naktī sapņos bezacaini miroņi rādīsies.
- Lai Dievs pasargā, nabaga Gustiņš, - Liene žēlīgi izdvesa, taču ziņkāre bija lielāka par riebumu, pārmeta krustu un turējās Fredim blakus.
Līķis tur tiešām bija, tikai ar četrām kājām. Sķebīgu- mu pārvarēdams, Tedis pieliecās un ar nazi nošņāpa apmēram pusgadu vecam teļam no auss krotāliju, tad atgriezās pie pārējiem pēddziņiem. Krotāliju iedeva Andrim, lai ar veterinārārsta palīdzību noskaidro tā teļa īpašnieku.
- Par šito cūcību jāsaņem sods. Cik zinu, aiz bijušā kompleksa ierīkota lopu kapsēta, - Fredis sirdījās.
- Uz galvošanu, šitas teļš atvests no Desuciema, grib mums kādu zarazu uzlaist, - Tedim bija savs spriedums.
- Tā iet, kad pagastam nav kārtīga priekšnieka, - arī Vējzaķis iekrita sarunā. - Nekontrolē, kas izgāztuvē notiek. Ne tikai sprāgoņas teļus atvedīs, arī mēra baciļus pakaisīs.
- Tos svalkās nekaisa, bet piesūta smukās aploksnītēs, - zobgalīgi noteica Valdis. - Saņemsi vienā jaukā dieniņā tādu. Vai nezini, kā izrēķinās ar politiskiem pretiniekiem?
Naids, kas sākās iepriekšējās pašvaldības vēlēšanās, kad uzvarēja Jukumsona, ne Vejzaķa partijas saraksts, ciemā nebija noslēpums un dažreiz noderēja uzjautrinājumam.
Apmetuši smirdoņai līkumu, meklētāji salūkoja tepat atrastus kokus un dzelzs stieņus, sāka vandīt aizdomīgākās atkritumu čupas.
Tedis nikni spārdīja piebāztus maisus cerībā, ka kādā iedžinkstēsies pudeles, kad vienā atskanēja žēls: "nau, ņau."
- Vai dieniņ, kaķītis, nabadziņš, - to izdzirdusi, Liene ievaimanājās, metās maisam klāt un steigā atrāva auklu, ar ko tas aizsiets. - Kāds nezvērs ar tevi tā izrīkojies? Ak, nelaimīgā dzīvībiņa! Aiznesīšu tevi mājās, padzirdīšu ar siltu kazas pieniņu.
Dažas sievietes sapulcējās ap Lieni un vēroja, kā viņa pacēla maisu un izkratīja tā saturu. Ņaudēšana bija apklususi, Liene neizpratnē skatījās uz netīras veļas vīstokļiem, novalkātām zeķēm un vecām čībām. Kur kaķītis palicis? Vai tiešām paslēpies tajā zilajā čībā. Tikko paņēma rokā, atskanēja ņaudēšana. Liene pārsteigta atklāja, ka čība tukša, tikko pieskārās purngalam, tā atkal: "ņau."
- Šitā izmuļķot vecu cilvēku, - Liene aizvainojumā gandrīz apraudājās. Skatītājas pasmīnēja un devās tālāk.
- Au, te ir krāsainais metāls! - priecīgs iebļāvās Tedis. Ludis ar Lienes izkratīto maisu bija tūlīt klāt, abi ņēmās savākt apdauzītus alumīnija katlus, karotes, bļodiņas, motocikla cilindru un kartera vāku. Tas bija vērtīgs guvums, tikai nesen atvests. Tie no Desuciema vēl nebija pamanījušies.
Šajā mirklī Valdis, kurš līkņājās gar izmestu apavu kaudzi, izslējās stāvus, novicināja gaisā brūnu ādas zābaku un skaļi sauca:
- Ja kāds redz otru tādu pašu, sviež šurp! Šitas baigi labs, sanāktu pāris.
Fredis smīkņādams atstāja ļautiņus rakņājamies pa viņuprāt derīgām mantām un devās tālāk, kur slējās ar zāli apauguši smilšu pauguriņi. Vienā pakāpies, raudzījās uz ieplaku un negribēja ticēt savām acīm - starp leknām zaļām lapām spīdēja dzelteni un oranži ķirbji, pat milzīgus garenus kabačus varēja manīt. Laikam te bija savs mikroklimats, salnas, kas ciematā visu nokodušas, te nebija tikušas klāt.
- Astrīd! - viņš uzsauca. - Nāc šurp, skaties, kāda bagātība!
Pēc īsa brīža viņa kopā ar Valiju bija klāt, arī viņām acis izbrīnā iepletās.
- Šie noteikti jāsavāc, - Astrīda tūlīt izlēma, tad stāstīja Valijai, ka šajā vasarā nav veicies ar ķirbjaugiem. Pirmos stādus vēlīnās pavasara salnas nokodušas, otros vasaras karstums izkaltēja, izauga maz un tie paši sīki. Arī Valijai tie nebija lāgā padevušies un viņas izlēma, ka vakarā Fredim ar mašīnu jāatbrauc kāda tiesa savākt. Fredis tam piekrita, arī viņam garšoja ķirbju salāti. Bet tagad laiks šo plantāciju atstāt.
Kāpjot lejā no uzkalniņa, Fredim neviļus paslīdēja kāja, viņš nokrita sēdus un iešļūca topinambūriem aizaugušā bedrē, ko nebija pamanījis. Tajā brīdī no bedres atskanēja žēla balstiņa: "Vē, vē."
- Apžēliņ! - Fredis iekunkstējās pieceldamies. - Jo tālāk, jo trakāk. Līķi meklēdami, pamestu bērniņu atradīsim.
- Pati Dieva roka tevi šurp vadījusi, - Valija iesaucās un abas ar Astrīdu ņēmās lauzt vēl ziedošos topinambūra stublājus, rāva no bedres laukā maisus un saiņus. No sarkanas saplēstas vatētas segas tīstokļa skanēja šis žēlais: "Vē, vē", tikko tam pieskārās.
- Ņem mazulīti sev, tu vēl jauna, izaudzināsi, - Valija pagriezās pret Astrīdu. Viņa uzmanīgi attina saini, kas vairs nevēkšķēja, un raudzījās lielas, plikas, rozīgas lelles koši zilajās actiņās. Lellei trūka abu roku.
- Kur tādu kropli likšu! - Astrīda dusmīgi iesaucās, ie- sviezdama lelli atpakaļ bedrē. Nokrizdama tā vēl izdvesa žēlabaino skaņu.
- Tāda smuka lelle, nebūtu rociņas norautas, paņemtu, nomazgātu, drēbītes uzšūtu un atdāvinātu Dainuvītes bērniem, - Valija nopūtās.
Šajā mirklī atskanēja Andra balss, kas aicināja visus kopā, lai dotos tālāk.
- Kā tādi miskastes runči! - Andris zobojās. - Mirdza tikko spēj kājās nostāvēt, gaidīdama, kamēr visu drazu izrevidēsiet.
- Kādēļ jāstāv? Var taču apsēsties, - noteica Valdis, paķēra kādu otrādi apgāztu koka kasti, lai padotu Mirdzai sēdēšanai, kad gaisu pāršķēla viņa bļāviens: - Atradu! Atradu!
Mirdza, pēkšņi nobālējusi, tvēra roku pie sirds un noslīdēja uz mitrās zemes. Andris metās pie Valda.
- Ko tu atradi, ko?
- Otru zābaku. Zem kastes bija. Šis arī labs. Ir gan cilvēki, kas tādus met laukā. Droši vien pilsētnieki pa ceļam uz dzērveņu purvu te iegriezušies un nosvieduši.
Andris nospļāvās, tad satvēra Mirdzu aiz padusēm un nosēdināja uz kastes, bet Valija jau bija jakas kabatā salūkojusi validola ripiņu, ko Mirdzai palika zem mēles.
- Ko viņš īsti atrada? - Mirdza vārgi nočukstēja.
- Zābaks atrada zābaku, - Fredis, kurš arī bija pienācis, nicīgi izmeta. - Bet taurē kā briežu bullis auru laikā.
Beidzot ļaužu bars attapās, kādēļ viņi šodien sapulcināti. Brāļi Trimpliņi paslēpa derīgās pudeles un alumīnija lūžņus, lai pēc tiem ierastos vakarā, arī ķirbji un kabači palika starp zaļajām lapām, tikai Valdis pārmeta plecam ar aukliņām sasietus zābakus. Gan kāds tos no viņa nopirks, daži lati vienmēr noder.
Izklīduši mežā, sākumā virzījās klusēdami, tad atkal sāka sasaukties. Neviens nebrīnījās, ka kopā ar pārējiem meklētājiem bija arī kultūras nama Jautrīte. Viņas ar Mirdzu aizvien labi satikušas. Drīz sāksies apkures sezona. Iepriekšējā ziemā, kad bija lielāks aukstums un vairāk malkas vajadzēja, dažreiz arī Gustavs gāja palīgā.
- Kā domā, vai šodien Gustu atradīsim? - Mirdza nedroši vaicāja Jautrītei, turēdamās viņai blakus.
- Nezinu. Bet cerēsim to labāko. Tu ej vairāk uz kreiso pusi, ne tik tuvu man. Citādi varam palaist garām ko svarīgu neievērotu.
Kaut Mirdza nekad viena pa mežu nebija staigājusi, viņa baiļodamās paklausīja, taču savāda neomulīga sajūta neatstāja. Vai tiešām Gustavs sev galu padarījis? Bet kādēļ? Ne.bija taču iemesla. Visas viņa vēlēšanās Mirdza vienmēr centusies izpildīt. Kad vīrs aizrādīja, ka viņa pārāk korpulenta kļuvusi, darīja visu, kas viņas spēkos, un no 20 kilogramiem svara tika vaļā. Ja viņš vēlētos, notievē- tu vēl par otriem 20 un kļūtu tikpat šmauga kā meitenes dienās, kad Gustavs viņu sastapa un iemīlēja. Tad viņam nekādas Lilianas prātā nenāktu. Brīžam arī Mirdzai likās, ka vīrs pie kādas sievietes paslēpies, kaut nebija novērojusi, ka viņam slepena mīļākā radusies. Ne viņš kur viens pats brauca, ne arī kādas vēstules saņēma. Tas bija tik savādi.
- Mirdza, Mirdza, nāc šurp! - domas pārcirta Jautrītes sauciens. Nemeklēdama taku, Mirdza lauzās caur eglīšu biežņu un juta, ka sirds kakla bedrītē joņoja ātrāk par kājām. Kas noticis? Vai pēdas atradusi? Varbūt Gustavu pašu? Dzīvu vai mirušu? Pēdējie neziņas mirkļi bija drausmīgi, līdz viņa nokļuva baltu sūnu klātā laukumiņā. Tur stāvēja Jautrīte un rokās turēja brūnu ādas kabatas portfeli. Tieši tāds bija Gustavam, pati uzdāvināja. Mute izkalta sausa, viņa tikai čāpstināja lūpas, uz Jautrītes jautājumu, vai pazīst, mēmi pamāja galvu. Pastiepa roku, lai portfeli paņemtu, bet Jautrīte nedeva. Salikusi plaukstas kā ruporu, viņa kliedza, cik plaušu spēks ļāva:
- U - ū! Andrīī! Andrīī!
Skanīgais sauciens pārlidoja mežam, Andris bija saklausījis, pēc brīža, aizkusis pa brikšņiem laužoties, pieskrēja viņām klāt un vaicāja, kas noticis.
- Lūk, ko atradu! - Jautrīte sniedza kabatas portfeli. - Gulēja zemē. Mirdza domā, ka tas pieder Gustavam. Mēs neuzdrošinājāmies vairāk pieskarties, pietiek, ka mani pirkstu nospiedumi būs uz tā. Būtu to iedomājusies, savu roku klāt neliktu.
- To patiešām nevajadzēja aiztikt, - Andris noteica, tad atšķīra portfeli. Pašā viducī dažas salocītas papīra naudas zīmes.
- Savādi, ka nauda nav paņemta. Tātad versija par aplaupīšanu atkrīt, - viņš noteica pie sevis, tomēr pietiekami skaļi, lai abas sievietes to dzirdētu. Ar pirkstu galiem izcēla pasi, aplūkoja, pārliecinājās, ka tā tiešām Gustava Steiguta, tad izvilka no kabatas tīru polietilēna maisiņu, ieslidināja portfeli tajā, nodošot ekspertam, lai izpēta pamatīgāk, galvenokārt pirkstu nospiedumus.
- Es jau teicu, ka atradīs arī manējos, no zemes pacēlu, - Jautrīte vēlreiz atgādināja.
- Ja portfelītis te nomests, Gustavam jābūt tuvumā, - Mirdza bija atguvusies, aicināja tūlīt meklēt. Andris deva norunāto signālu Fredim, drīz viņš bija klāt kopā ar Valdi, tad viņiem piebiedrojās arī citi ļaudis. Andris aizvien cēla skatienu uz augsto koku zariem, bet neko tajos neredzēja.
- Lūk, ko atradu! - Jautrīte sniedza kabatas portfeli. - Gulēja
zemē. Mēs neuzdrošinājāmies vairāk pieskarties, pietiek, ka mani pirkstu nospiedumi būs uz tā.
- To patiešām nevajadzēja aiztikt, - Andris noteica,
tad atšķīra portfeli.
Meklētāji turējās cieši viens otra tuvumā, katru koku un krūmu puduri pārlūkoja, pat apčamdīja, ūjināja, sauca, taču viss bija veltīgi, neko viņi neatrada. It kā portfelis būtu pa gaisu atlidojis un noplanējis zemē. Beidzot viņi nokļuva līdz nelielam, ar nokaltušu zāli un papardēm apaugušam laukumiņam, kura vienā malā atradās vecais, pussabrukušais bunkurs. Nevienas pēdas te nemanīja, tikai stirnas netraucētas ganījušās, par ko liecināja svaigā spiru kaudzīte. Fredis pat pārcilāja satrunējušos bunkura baļķēnus, ieskatījās tumšās bedres dziļumā. Nekā tur nebija.
- Tālāk iet vairs nelon, iekulsimies purvā, - noteica Fredis. - Diena pāri pusei, kamēr tiksim atpakaļ, jau vakars būs klāt.
- Ja tikai atradīsim ceļu. Kā mēs ar Zaigu te maldījāmies, - Andris atminējās.
- Es šo mežu diezgan labi pazīstu. Gan tiksim no tā laukā.
- Vai tiešām vairāk nemeklēsiet? - Mirdzas balsī ieskanējās asaras. - Viņam tepat kaut kur jābūt.
- Šodien metīsim mieru. Mēģināsim rīt atkal. Iespējams, viņš iekļuva purvā un apmaldījās.
Ja līdz šim Fredim meklēšana mežā likās aplamība un Mirdzas iedoma, portfelīša atrašana radīja pārliecību, ka viņi gājuši pareizā virzienā. Rīt nodrošināsies ar pusdienu maizi un dosies vēl dziļāk mežā, meklēs arī purva malā. Kaut nu nebūtu iekūlies kādā akacī!
5.
Arī sestdiena meklētājiem bija neveiksmīga, nekādas Steiguta pēdas neizdevās uziet. Ja tiešām iemaldījies purvā un ņēmis tur galu? Fredis labprāt piekristu Andra teiktajam, ka Gustavs atrodas pavisam citur, ja nebūtu iepriekšējās dienas atraduma. Cilvēks bez naudas un dokumentiem nekur nevarēja aizbraukt. Bija krietni pāri pusdienlaikam, kad Fredis sasauca vīrus kopā, lai grieztos atpakaļ uz ciematu, vēl ilgāka klaiņošana šķita bezcerīga. Piepeši viņi atklāja, ka pazudusi Mirdza. Tas likās savādi, visi zināja, cik viņa mežā bailīga. Cilvēki viens otram vaicāja, kad pēdējo reizi redzējuši Mirdzu. Ļaužu bija mazāk nekā piektdienā, tādēļ viņi gāja izklaidus, ķēdi tik biezu neveidoja. Sievietes Fredis nebija ņēmis, bet Mirdza tā plijās virsū, ka viņš nespēja atteikt. Neviens īsti nevarēja atcerēties, kurā brīdī viņu vēl redzējuši. Valdis apgalvoja, ka priežu šiliņā, viens vecāks zemessargs teica, ka paparžu uzkalniņā, Jānis domāja, ka liekņā, kas stiepjas uz purva pusi.
Viņi vēlreiz devās mežā, sauca, ūjināja, taču veltīgi. Tad kāds ierunājās, varbūt Mirdza jau aizgājusi uz mājām, tā likās pareiza doma. Andra mēģinājums piezvanīt Mirdzai pa mobilo tālruni bija neveiksmīgs. Laikam līdz vietai, kur viņi pašreiz atradās, nesniedza uztveramības zona. Tuvojās vakars, mežā zem kokiem jau iezagās pelēcīga krēsla, un viņi paātrināja soļus, lai ātrāk tiktu katrs savās mājās. Andris cerēja, ka līdz diskotēkas sākumam, ko Jautrīte bija sarīkojusi jauniešiem un kur viņam vajadzēs kārtību uzturēt, varēs pavadīt pāris mierīgas stundas. Ieturēs vakariņas, samīļos savu sieviņu, viņa tik jauniņa un skaista.
Beidzot mazais pulciņš bija nokļuvis lielceļa uzkalniņā, Andris mēģināja vēlreiz zvanīt Mirdzai. Varēja sadzirdēt tālumā vājus garos signālus, taču klausule netika pacelta. Tad piezvanīja Zaigai, viņa tūlīt atsaucās, taču dzirdētais lika kājām saļodzīties. Atbraukusi Mirdzas meita Baiba kopā ar vīru, nav tikuši aizslēgtajā dzīvoklī, kādu laiciņu uzkavējušies pie viņas, tad aizgājuši kaut kur paciemoties, teikuši līdz tumsai atgriezties.
- Nu gan esam ķezā! - Andris iesaucās. - Mirdza mežā izgaisusi. Mēs kā dzinējsuņi, mēles izkāruši skraidījām, rīkles izkliedzām saukdami, viss velti.
- Vai die', man bail to viņiem teikt.
- Nesaki arī. Lai pagaida mani. Drīz būšu klāt.
Sarunu beidzis, Andris īsos vārdos pateica, ka ieradusies Mirdzas meita, vaicāja Fredim, ko tagad darīt. Izmest vēl vienu līkumu mežā?
- Tūlīt būs tumsa, tikpat neko neredzēsim, - Fredis atteica, bet Jānis kļuva pavisam sirdīgs. Viņam tā jezga ar Steigutiem līdz kaklam. Sestdienas vakars, uz pirti jāiet, nevis pa mežu jādauzās, dulnu sievišķi meklējot. Ja aiz bēdām Gustava dēļ sev galu padarījusi, atradīs citudien gaišā laikā. Paņems suni līdzi, tas pēdas uzodīs.
- Lāgā negribas ticēt, ka tīšām galu darījusi. Līdz šim bija sakarīgs sievišķis, - iebilda gados vecākais zemessargs.
- Bet šovakar meklēšanai tiešām jāmet miers.
Vēl dažas reizes skaļi izklieguši Mirdzas vārdu, viņi sašļukuši vilkās uz ciematu.
- Ja nu Mirdzai uzkrita maniaks? - pēkšņi ieminējās Valdis.
- Ej pa gaisu ar visu savu maniaku! - Fredis kļuva nikns.
- Te tev lidojošie šķīvīši un mazi, zaļi cilvēciņi, te maniaks. Netīk tādās blēņās klausīties.
- Bet kas cits tās nāves zāles nospēra?
Fredis neatbildēja, un saruna aprāvās, pat īsti nesāku- sies. Vīri jutās pārāk nospiesti, lai tērgātu. Ciematā tikuši, visi izklīda pa mājām.
Gausi Andris kāpa augšup, gribējās attālināt brīdi, kad vajadzēs tikties ar Mirdzas meitu. Ko viņai sacīt? Ka, tēvu meklēdami, arī māti pazaudējuši? Šajā brīdī viņš neilgojās pēc satraucošiem notikumiem. Cik mierīga bija dzīvīte Cusnakciemā līdz pirmdienas rītam, pirms ieradās Mirdza ar savu vēsti!
Tikko Andris spēra kāju pāri dzīvokļa slieksnim, klāt bija Zaiga ar ziņu, ka istabā gaida Mirdzas meita un znots.
- Lai pagaida! Ļauj vispirms sakārtoties. Iedod tīru kreklu un zeķes, - viņš īgni izmeta. Novilka skujām apbi- rušo jaku, noāva sabristos zābakus. Iegājis vannas istabā, rūpīgi mazgājās, slaucījās, pārģērbās. Tomēr ilgāk tur kavēties nebija iespējams. Vai viņš vainīgs Mirdzas pazušanā? Nav taču mazs bērns, kas visu laiku jāuzmana, jātur pie rociņas.
Viesistabā viņu gaidīja jauna, glīta sieviete platām, vaicājumu pilnām acīm. Andris pasniedza roku viņai, tad vīrietim, kurš bija skatījies televizorā kādu pārraidi, paņēma pulti, apklusināja skaņu. Pamāja abiem uz krēslu pusi, apsēdās arī pats.
- Kādus jaunumus jūs varat pastāstīt? - Baiba pirmā pārtrauca pēkšņo klusumu. - Vai atradāt manu tēvu?
- Diemžēl ne. Tomēr jaunums ir, pie tam nepatīkams. Šorīt teicu jūsu mātei, lai nenāk līdzi, bijām tikai vīri. Spriedām, tas nav sieviešu pienākums - pa mežu skraidīt. Viņa neklausīja. Nezinu, kurā brīdī nošķīrās no pārējiem meklētājiem, uz kuru pusi aizklīda. Saucām, aurojām, bet viņa neatsaucās. Stundām ilgi meklējām. Viss veltīgi.
- Ak Kungs Dievs! - Baiba iekliedzās. - Mamma paniski baidās no čūskām, nekad nav mežā kāju spērusi. Tētis ņēma mani līdzi, kad gāja sēņot.
- Tagad mežā čūsku vairs nav, ielīdušas ziemas guļā, - Andris iebilda.
- Jā, mēs to zinām, bet vai mamma zināja? Viņa neprot mežā orientēties, varēja viegli apmaldīties. Varbūt uzkrita maniaks?
- Par kādu maniaku runājat? - Andris satrūkās. Vai arī viņa dzirdējusi šīs valodas? Turpmākie vārdi apstiprināja, ka tiešām tā ir.
- Par to maniaku runāju, kas nozadzis nāves zāles un tagad špricē nost cilvēkus. Tikai jūs nemākat atmaskot. Jau otrais upuris. Mēs bijām ciemos pie seniem draugiem, tie visu izstāstīja. Par ko jūs vispār no valsts algu saņemat?
Mēs, nodokļu maksātāji, uzturam jūs, policiju, bet ko jūs darāt, lai mūs pasargātu no maniakāliem slepkavām? Absolūti neko. Tik vienkāršu lietu kā zādzību aptiekā nespējat atklāt. Mana mammiņa, mīļā mammiņa arī pagalam….
Balss griezīgā skaņa pārgāja histēriskās raudās. Vīrs, piegājis Baibai, pieglauda viņas galvu savām krūtīm.
- Neraudi, mīļā, - viņš mierināja. - Kaut rīt svētdiena, nekavējoši ziņošu policijas pārvaldei par šo gadījumu. Lai sūta šurp operatīvo grupu, lai veic dienesta izmeklēšanu par vietējā policista nekvalitatīvo darbību.
Galvu plecos ierāvis, Andris saguma krēslā. Kur viņa vaina? Divas dienas kā pēdējais muļķis mīcījies pa mežu. Nevajadzēja klausīt Mirdzai un uzsākt šo meklēšanu, neko taču neatrada. Bet Steiguta kabatas portfelis? Pēkšņi nāca atklāsme. Portfelis tur nolikts tīšām. Ja būtu izkritis sestdien, kad Steiguts pazuda, to nākamā naktī samērcētu stiprais lietus. Portfelis zemē gulējis pavisam neilgi, un tā uzdevums bija meklētājus vest pa nepareizām pēdām. Kurš to varēja izdarīt? Tikai tas, kurš zināja, ka notiks meklēšana, tātad kāds no vietējiem. Kā portfelis nokļuvis viņa rokās, kur Steiguts pats, bez naudas un dokumentiem? Jau rītdien viņš pārklaušinās visus ciema iedzīvotājus.
- Ko mēs te vēl gaidām? - Mirdzas znota nervozā balss pārtrauca Andra pārdomas. - Brauksim mājās, drīz satum- sīs pavisam.
Šai brīdī ietrinkšķējās durvju zvaniņš, Andris piecēlās un gāja lūkot, kas atnācis. Varbūt atnesis ziņu par Mirdzu? Vēl kvēloja cerība kā sīka oglīte zem padzisušajiem pelniem.
Ne tikai ziņas nesējs, bet Mirdza pati stāvēja trepju telpā un viņai blakus Meždangu Žanis. Vienā mirklī atslāba nervu saspīlējums, kāda neredzama roka aizsita muti. Klusēdams Andris metās viņiem klāt, abiem vienlaikus apskāva plecus un bīdīja caur vaļējām durvīm gaitenī.
- Nē, nē, tūlīt kāpšu lejā, iešu savā dzīvoklī, - Mirdza turējās pretī. - Tikai parādīties gribēju. Lai par mani neraizētos. Es tak apmaldījos, gandrīz purvā iekūlos. Labi, ka Žanis mani pamanīja.
- Nāciet vispirms šeit, - Andris bija atguvis valodu.
- Pielāčošu jums grīdu. Kādi mani apavi….
Baiba ar prieka asarām acīs metās Mirdzai ap kaklu.
- Mammiņ, kur tu biji pazudusi? Mēs tik ļoti baiļojāmies tevis dēļ.
Kņadu pie durvīm un mātes balsi izdzirdusi, no istabas izskrēja Baiba un ar prieka asarām acīs metās Mirdzai ap kaklu.
- Mammiņ, kur tu biji pazudusi? Mēs tik ļoti baiļojāmies tevis dēļ.
- Apmaldījos mežā, - Mirdza vēlreiz atkārtoja. - Meždangu Žanis ar savu zirdziņu atveda.
- Paldies, onkul, - Baiba pagriezās pret veco vīru, strauji nobučoja uz abiem vaigiem. Tad pienāca Mirdzas znots, paspieda Žanim roku un viņi trijatā kāpa stāvu zemāk. Mirdzai durvju atslēga esot jakas iekškabatā.
- Labs ir viss, kas labi beidzas, - noteica Žanis, paklausīdams Zaigas aicinājumam kopā ar viņiem ieturēt vakariņas. - Cerams, ka mans Maksis pa šo laiciņu neaizmuks. Piesēju pie viena koka, te tak centrā nav nevienas slitas. Nu jā, tērauda kumeļiem tādas nevajag.
- Tagad pastāstiet, kur un kā Mirdzu atradāt, - Andris mudināja, kad visi bija apsēdušies pie galda, kur vienā bļodā kūpēja kartupeļi, otrā smaržoja kotletes, bet trešajā mērce. Netrūka arī pēdējo šā gada svaigo tomātu, tos iepriekšējā svētdienā Zaiga bija atvedusi no saviem vecākiem. Pirmīt, kad izdzirdējusi par Mirdzas pazušanu, Zaigai pirksti tā sākuši drebēt, ka tikai ar pūlēm spējusi nomizot kartupeļus.
- Gatavoju kārtīgas, sātīgas vakariņas. Zināju, Andrim, visu dienu pa mežu staigājot, būs zvērīga apetīte, - Zaiga stāstīja. - Bet viņš pārnāca kā sašauts. Ēšanu pat neuzdrošinājos pieminēt. Patiesībā arī man rokas trīcēja, kad viņš piezvanīja un teica, ka Mirdza pazudusi. Tomēr līdz pēdējam mirklim vēl cerēju.
- Jā, šoreiz cerības piepildījās. Bet nebūtu es iedomājies pēc slotu žagariem iet…. Kur tā nabaga Mirdza liktos? Viņai tak bija piesities īstens vadātājs. Tad nu bija tā. Pavakarē nogāju purva malā, tur tādi nelieli, biezi saauguši bērziņi. Vietā, kur kādreiz raka meliorācijas grāvi, sāka rakt un pameta. Piepeši krūmos dzirdu tādu kā smilkstēšanu. Jau nosirdījos, domāju, meža zvēriņš nelieša izliktā cilpā sapinies, iešu un atsvabināšu. Bet ko ieraugu? Steigutiene, nobridusies slapja, nobrēkusies sēž uz ciņa, nesaprot, kur atrodas. Pirmajā mirklī mani nepazina, gribēja bēgt. Ņēmu pie rokas un vedu uz Meždangām. Tā piekususi, ka lāgā kājās neturējās. Piesolīju ko ēdamu, atteicās, tikai vaimanā par savu Gustu, ka šis purva staignājā galu dabūjis. Teicu, lai nebrēc tik traki, vēl nekas nav gaiši zināms. Gribēja tūlīt iet uz savu māju. Kur šī būtu aizgājusi, paliktu pusceļā. Pierunāju, lai pagaida, kamēr govi izslaukšu, pārējos kustoņus sakopšu, likšu Maksi ilksīs un vedīšu uz ciematu. Tad aprima. Bet nu paldies par vakariņām, vēl tikai tējas krūziņu izdzeršu, čāposim abi ar Maksi atpakaļ.
- Sakiet, vectēv, no kurienes ciemam tāds nosaukums? - Zaiga ieprasījās.
- Ā, tas vēl no tiem laikiem, kad mūsu sentēvi, no kariem un mēra bēgdami, pārgāja dižajam purvam un apmetās šajos klajumos. Vieta jauka, tikai čūskas kā striķi zem kājām locījušās. Tās neviens nesita, ar stipriem vārdiem raidīja uz mežu atpakaļ. Vēlāk mežus nolīda, būvēja mājas, ļaudis savairojās. Tad viņus atklāja kungi. Baronam tā iepatikās skaistā vieta pie upītes, ka pili uzcēla, svešzemju kokus parkā sastādīja. Vasarās ar gaspažu, junkuriem, preilenēm un kalpotājiem te uzturējās, tikai ziemās dzīvoja savā lielajā akmens pilī. Baronam pašam un draugiem patika medīt, tādēļ mežā uztaisīja medniekiem savu pili, tā ieguva vārdu Meždangas. Vēlākos gados tur bija dzīves vieta mežsargam. Citureiz pastāstīšu vairāk. Laukā jau gluži tumšs. Tad nu teikšu sveiki.
Andris pavadīja ciemiņu līdz vietai, kur atstājis zirgu, noskatījās, kā Žanis iesēžas ratos, tad atgriezās istabā. Pa to laiku bija ienākusi Mirdza, znots viņu vedīšot uz pilsētu, pavisam baigi vienai palikt tukšajās istabās. Iedeva papīra lapiņu ar meitas adresi un telefona numuru, ja kādi jaunumi, lai nekavējoties paziņo. Tad pasniedza vienu lielāku lapu. Baibai pirmīt iedevusi atslēdziņu un nosūtījusi lejā paņemt no kastītes pastu. Reizē ar šāsdienas avīzi ielikts "Lattelekom" rēķins par pagājušā mēneša sarunām. Skatījusies un neticējusi savām acīm - ko kurienes tik liela summa gadījusies? Augām dienām dzīvojusi pa savu dārzu, kamēr visu ražu novākusi, nevienam nav zvanījusi. Varbūt Gustavs kādam draugam ļāvis telefonu izmantot? Znots sakot, ka jāiet uz "Lattelekom", jāsniedz sūdzība par nepareizu rēķinu, bet viņa gribot, lai Andris mēģina noskaidrot, kādi cilvēki pie Gustava nākuši, kamēr viņa pa dārzu šiverējās. Kā par nelaimi, tas diezgan patālu.
Andris apsolīja to izdarīt, taču jau tūlīt bija skaidrs, ka zvanītājs bija pats Steiguts. Viņš atcerējās, ko pilsētā pastāstīja Dīķeris. Jānoskaidro, tās vietējās vai tālsarunas, varbūt beidzot tiks pie patiesības. Gustavs noteikti tur atrodas, uz kurieni zvanīja.
- Kā redzi, nekāds maniaks Mirdzai nebija uzkritis, - Andris pasmaidīja, kad beidzot palika ar Zaigu divatā. - Mēs ar Fredi tādam maniakam vispār neticam. Vismaz ne šeit pie mums Cusnakciemā. Ja tu zinātu, Zaigiņ, kā man šovakar negribas braukt uz kultūras namu! Patiesībā Jautrīte nav aicinājusi.
- Tad nebrauc. Ja tur atgadīsies kas ārkārtējs, tev piezvanīs, - Zaiga noteica, viņam mīļi pieglauzdamās. Andris pievilka sieviņu ciešāk klāt, noskūpstīja. Vai pēc šīm nogurdinošajām dienām nebija pelnījis brīvu vakaru kopā ar savu mīļumiņu?
Taču liktenis bija lēmis citādāk. Tieši tajā mirklī, kad Andris, novilcis Zaigas blūzīti, āķēja vaļā krūšturi, spalgi, pavēloši iezvanījās telefons. Saīdzis viņš tvēra klausuli. Vai tiešām kultūras namā puikas pa īstam sakāvušies un viņu sauc tos izšķirt? Taču tūlīt seja un balss Andrim izmainījās. Zvanītājs bija Meždangu Žanis. Jau ticis mežā, kad pamanījis nelādzīgas lietas. Uz ciemata pusi, velosipēdu stumdami, virzās brāļi Trimpliņi. Ritenis apkrauts mai- šeļiem un saiņiem, arī pašiem mugursomas pilnas. Nav šaubu, aplaupījuši Mazrauslšu Natāliju, vecenīte viena pati dzīvo. Viņš skubināšot zirgu, lai ātrāk tur nokļūtu, varbūt jāsniedz palīdzība. Bet Andris un Fredis lai tūlīt dodas uz Trimpliņu būdu un sagaida tos garnadžus ar visiem lietiskajiem pierādījumiem. Nekur vairs nevarēs sprukt un izlocīties, ja būs pie rokas pieķerti.
Zaiga, vērodama, kā sarunas laikā izmainās Andra seja, kā viņš tikai saka: "Jā, jā", saprata, ka noticis kas nopietns, sakārtoja apģērbu un rātni apsēdās uz dīvāna.
- Vilks viņu zina, kā to Trimpliņu būdu sauc, - Andris noteica, īsos vārdos Zaigai pavēstījis jauno ziņu. - Biju tikai vienreiz gaišā dienas laikā. Bet Fredis zinās.
Redzēdama, ka Andris steigšus velk mugurā biezo virs- jaku, ņem mašīnas dokumentus un garāžas atslēgu, Zaiga gandrīz apraudājās. Sestdienas vakars jāpavada vienatnē. Droši vien ar zaglēniem ķēpāsies stundām ilgi, protokolu rakstīs, varbūt pat vedīs uz pilsētu, jo vienīgi tur aresta telpas. Ja pa to laiku kaut kas nelabs atgadīsies kultūras namā?
Viņa raudzīs atslēgties no visa, paskatīsies televīzijas filmu. Nedomās par zagļiem, Steigutu, nāves zālēm un maniaku, kurš klīstot tepat tuvumā. Zaiga tāpat kā vairākums ciema ļaužu bija pārliecināta, ka viņš tiešām eksistē.
Pēc brīža Zaiga bija aizmirsusi visu, kas noticis pēdējās dienās, aizrautīgi sekoja filmas sižetam, svešu ļaužu likteņiem, pat neievēroja, ka ietrinkšķas durvju zvans. Kas pie viņas tik vēlu vakarā nāks? Andrim bija sava atslēga. Bet zvans trinkšķēja vēlreiz un Zaiga ieklausījās. Kas ieradies? Kaut tikai nebūtu maniaks! Drebošu sirdi, nobijusies gāja atvērt un ļoti nožēloja, ka Andris nebija iekārtojis "actiņu", kur palūkoties. Aizmetuši durvīm ķēdi, pavēra tās mazā spraudziņā, bet tūlīt rāva vaļā, jo ārpusē, strauji elpodama, aizkususi stāvēja Lejasmeijeru Liene. Jaka vaļā, lakatiņš atšļucis pakausī, sirmās matu šķipsnas izspūrušas.
- Zaigiņ, kur policis? Sauc viņu šurp! - pat labvakaru neteikusi, Liene izgrūda.
-Andris aizbrauca ķert zagļus. Saņēma signālu par brāļiem Trimpliņiem.
- Par Tedīti un Ludīti? - Liene izbrīnā noelsās. - Tas tak nav iespējams. Kādi viņi zagļi? Viņi manā kūtiņā sasēja maniaku un tur ciet. Mums jādabū tūlīt policis. Zaigiņ, nāc līdzi, es tumsā labi neredzu. Skriesim un ziņosim. Lai ņem to nešķīsteni ciet. Kas to būtu domājis! Godīgs cilvēks izlikās. Gadiem ilgi.
6.
Mazrausīšu Natālijai ziņu par notikumiem Cusnakcie- mā atveda piektdien ap pusdienas laiku autoveikala Ruta, kura bija reizē šoferis un pārdevēja. Viņa ar savu mašīnu apbraukāja nomaļās mājas, piegādāja svaigu maizi, citus produktus, pastāstīja, kas pasaulē notiek. Ne par visu avīzēs raksta, radio un televizorā ziņo.
- Tad tāpēc jaunais policists te pirmdien atkūlās, - beidzot Natālijai bija skaidrība. - Par Steigutu mani izprašņāja, laikam šim pēdas dzina. Bet kādēļ par Sesku Vijolīti? Gribēja zināt, vai es redzējusi. Teicu, ka ne acu galā.
- Laikam domāja, ka pie viņas aizšļūcis. Mašīna garāžā, gājis kājām.
- Tas tak galīgi aplam! Vai jaunam, smukam meitēnam tāds padzīvojis vīrišķis vajadzīgs?
- Skaidrs, ka nevajag, - apstiprināja Ruta. - Ja vēl būtu bagāts. Bet šim nekā nav. Sieva pievākuši ne tikai mašīnu, bet arī naudu.
- Rutiņ, es šoreiz neko daudz nevarēšu nopirkt. Kaut vajadzētu cukuru, ko ābolīšus zaptē savārīt. Pensija būs tikai jaunnedēļ. Agrāk bija labi, varēja aizvest tepat ciemā uz sagādi. Ābelēm zari pilni, pēc salnas sākuši birt zemē. Sirds sāp skatoties, kā iet postā. Man labas rudens šķirnes.
- Jā, es to zinu. Pēc labiem āboliem varētu pirmdien atbraukt. Bet tad jābūt ar rokām no koka lasītiem, kastēs glīti saliktiem. Kādu daļu naudas dabūsi tūlīt, sanāks cukuram.
- Vai, cik tas labi! Bet ko ar pārējiem? Atdošu lētāk purinātos un pa zemi lasītos.
- Paņemšu arī tos, man zināms, kur spiež sulu.
- Tūlīt iešu pie brāļiem Trimpliņiem, lai nāk ābolīšus nolasīt.
- Šaubos, vai pašlaik viņus mājā satiksi. Man liekas, kopā ar zemessargiem staigā pa mežu, Steigutu meklēdami.
- Ak tādēļ tādu savādu aurēšanu no meža puses pa laikam dzirdēju? Kaut Dieviņš dotu un atrastu. Pie puišiem aiziešu pavakarē.
Nenovāktie āboli kā smags slogs pēdējā laikā bija spieduši Natālijas sirdi. Viņa bija priecīga, ka viss labi nokārtosies. Dabūs puišus palīgā. Kas cits pa kokiem izkāpelēs, ja ne augumā pasīkais Ludis. Tedis dūšīgāks, tam spēka vairāk, varēs pilnās kastes un maisus izcilāt. Arī aizpērn bija padevusies laba raža, abi palīdzēja novākt un parādā viņa nepalika. Bezdarbnieks tak laimīgs, ja dabū ko nopelnīt, Natālija nodomāja.
Kad saule jau bija noslīdējusi zemāk, viņa aizslēdza durvis un žiglā solītī steidzās uz ciemata pusi, lai vēl pirms tumsas pagūtu atgriezties mājās. Līdz šim viņa no meža nebaidījās, bet, ja tajā noslēpumainā kārtā pazudis Steiguts un klīst maniaks ar visām nāves zālēm, pavisam jocīgi ap dūšu. Vecā sieviete noskaitīja tēvreizi, tomēr jutās ļoti neomulīgi.
Viņai palaimējās, nebija līdz ciemam jāiet. Kad nonāca pie izgāztuves ceļa, ar prāvām nešļavām plecos tuvojās abi brāļi. Viņa apstājās un pagaidīja. Pirmie vārdi bija, vai Steigutu atrada vēl dzīvu.
- Ne dzīvu, ne beigtu, - atteica Tedis, nolikdams nesamo zemē. - Tikai kultūras nama Jautrīte atrada viņa maku. Veltīgi zābakiem zoles plēsām. Pat vienīgos jēdzīgos zābakus badmira Valdis savāca.
- Kas viņu vairs sameklēs, ja tik daudz dienu jau pagājis, - Natālija nopūtās. - Varbūt vienīgi ziemā mednieki vilku apgrauztus kauliņus uzies.
Natālijas priekšlikums rītdien vākt ābolus brāļiem tīri labi patika. Dabūs kārtīgas pusdienas, kādu latu naudas un bija iemesls atteikt Fredim. Lai meklē pats savu drauģeli. Viņi apsolīja ierasties no paša rīta, un Natālija apmierināta tecēja atpakaļ.
Sestdienas rītā Tedis un Ludis agri bija augšā. Pēdējo rupjmaizes pusķieģelīti vakarā, no meža pārnākuši, bija šķēlēs sagriezuši, eļļā apcepuši un notiesājuši. Tukšais vēders neļāva ilgi gulšņāt, zināja, ka Mazrausīšos gaida siltas brokastis. Viņi nedaudz sakašķējās velosipēda dēļ, tas tikai viens un katrs gribēja braukt. Beigās izlēma, ka abi ies kājām, bet to veco lamatu pārmaiņus stums līdzi. Viņi no pieredzes zināja, ka Natālija nav skopa, iedos ne tikai ābolus, arī kādu pusmaisu kartupeļu un citus produktus. Apkraus riteni kā nastu nesēju ēzeli. Pavasarī viņi savā dārziņā tikai dažas kartupeļu vagas sastādīja, vairāk sēklas nesanāca. Pāris dobēs izauga gurķi un sīpoli, ar tiem vien ziemas uzturam nepietiks.
Pagasta sabiedriskajos darbos, kur brāļi pa reizei pastrādāja, maz varēja nopelnīt, knapi maizei, smēķiem, sērkociņiem un kādai alus pudelei sanāca. Zemnieki, cik nu to šajā apvidū bija, apgalvoja, ka ar nabadzību sitas, strādniekus neņēma, rāvās paši un izkalpināja savus bērnus. Uz Mazjānīšu fermu pat negāja darbā pieteikties, viņu deguni nespēja paciest cūku smaku.
Natālija tiešām viņus tūlīt sēdināja pie brokastu galda. Grauzdētā miežu kafija brāļiem lāgā pie dūšas negāja, toties no prāvā šķīvja ceptās olas pazuda viena pēc otras. Uz maizes rikām triepa biezu sviesta kārtu, drīz abiem spīdēja zods un acis samiedzās šaurākas, mācās virsū snaudiens. Natālija, to redzēdama, lika Ludim paņemt šķūņa galā pieslieto redeli un aiznest uz dārzu, tā vieglāk tiks augšā vecajās, lielajās ābelēs. Ludis gausi slējās kājās, arī Tedis piecēlās, pieklājīgs būdams, pateica paldies un sekoja Natālijai. Viņa parādīja šķūnītī tukšās kastes un maisus, lai sakrauj dārza ratiņos un ved uz dārzu, pati paņēma pāris grozus. Ierādījusi puišiem darbu, nobrīdinājusi ābolus saudzīgi, uzmanīgi ar rokām ņemt, pati aizgāja savās gaitās. Vienam pavasara gailēnam, kas izaudzis itin prāvs, likšot galvu uz bluķa, lai var pusdienās izšmorēt.
Dzirdētais visvairāk iepriecināja mūždien izsalkušo Ludi. Sabāzis aiz vaigiem sārtu, sulīgu ābolu, pārējos plūca uzmanīgi, nesteidzīgi un lika grozā, ko bija iestiprinājis zaru žāklē. Pilno deva Tedim, kurš tūlīt pasniedza tukšu grozu, bet ābolīšus sarindoja kastē. Viņš pat nemanīja, pa kuru laiku pienākusi Natālija un uzmanīgi vēro.
- Šitāds rūpīgs un akurāts darbs man patīk, - viņa uzslavēja. - Bet tagad pati kādu laiciņu ābolīšus krāmēšu, man tas ātrāk veiksies. Tu ņem redeli un kāp tur tajā augstajā ābelē, ņem šito dižo ķoci. Es skatos, Ludis kā mērkaķis pa zariem ticis augšā.
- Viss būtu labi, bet vai tev, Natālijas tante, nav ko uzpīpēt?
- Skat ko sagribējis. Iešu, paskatīšos, varbūt ko atradīšu skapītī, kur mans vecais savus krāmus glabāja. Viņš tak ļuļķēja bez apstājas, dakteris teica, pats sev zārka naglas nokala. Jums, jauniem puisēniem, tā nevajadzētu darīt, - viņa nopurpināja. Pēc brīža atgriezās un iedeva Tedim pavisam jaunu, neiesāktu Prīmas paciņu.
Nu Ludis varēja nokāpt no koka, brāļi ieturēt pīppau- zi. Natālija, teikdama, ka noplūktais gailis būs krietni atdzisis, aizgāja, lai ķertos pie pusdienu gatavošanas, bet brāļi pēc brīža turpināja darbu.
Pusdienas bija smaržīgas un garšīgas, miltainie kartupeļi paši kusa mutē un no gailēna palika tikai apgrauzti un apsūkāti kauliņi, ko Natālija aiznesa sunim, kamēr brāļi joprojām sēdēja pie galda un svētlaimīgi kūpināja cigareti. Netikās celties un ar pilnu vēderu locīties.
Natālija ilgi neatvēlēja pūsties un pīpēt, rudens diena īsa. Līdz tumsiņai vajadzētu dārzu nokopt. Varbūt brāļi palikšot pa nakti? Otrā istabā viņas nelaiķa vīra gulta tukša. Nē, Tedis tā nebija ar mieru. Saraušot dūšīgāk, visu nokopšot līdz vakaram. Kultūras namā diskotēka, gribot tur nokļūt.
- Jā, es saprotu, jaunajiem vienmēr danči prātā. Arī es savā laikā biju liela dancotāja.
- Tad tas bija kazas piens? - Ludis pārtrauca Natālijas stāstījumu par kaimiņu lopkopību. Tedis savu pusdzerto krūzīti apošņāja un pabīdīja sāņus.
Tedis saskatījās ar Ludi, abi pasmīkņāja. Tas likās tik savādi, ka vecā, salīkusi Natālija ar grumbaino seju kādreiz ballēs virpuļojusi.
Kamēr Natālija vakariņām sacepa dižo bļodu pankūku, tās sanāca vēlu. Trauciņā bija brūkleņu ievārījums, krūzītē katram piens. Savējo izdzēris, Ludis lūdza papildporciju.
- Nav, dēliņ, vairāk. Ieliešu tev tēju. Visu, ko šovakar no Grietiņas izslaucu, sadalīju dzeršanai, pārējā iejaucu pankūku mīklu.
- Kas tā par govi, kas tik maz dod? - Ludis pabrīnījās.
- Nav tak govs, bet kaziņa. Pavasarī no Lienes nopirku. Govei vairs ēdamo nevarēju sagādāt, ar pienu arī klapatas. Uz mūsu pusi savācējs nebrauc. Rumpučos un Seskos tagad gaļas lopus audzē, laiž teļiem zīst, cik grib, nav jākrāmējas ar slaukšanu.
- Tad tas bija kazas piens? - Ludis pārtrauca Natālijas stāstījumu par kaimiņu lopkopību. Tedis savu pusdzerto krūzīti apošņāja un pabīdīja sāņus.
- Kā tad. Esat gan jūs jokaini. Kazas pieniņš tak dikti veselīgs. Liene teica, viņai kundes nākot rindām, visiem nepietiekot. Viņa trīs kazas tur. Man astotais gadu desmits otrā pusē, veselība, paldies Dievam turas. Ar kazas pieniņu, kas zina, līdz visam simtam nodzīvošu.
- Mums tik garu mūžu nevajaga, - Tedis noņurdēja celdamies. - Paldies par vakariņām, laiks doties mājās.
- Paldies, paldies arī jums, puisīši, par palīdzēšanu. Tavā mugursomā ielasīju tos garšīgos, baltos ābolus. Tu, Te- dīt, teici, rācenīši nav paaugušies. Ro, šinī maišelī iebēru. Šajā kulītē pupiņas, te speķa gabaliņš.
Natālijas doto Tedis sameta otrā mugursomā, vēl atlika vieta saldajiem, sārtajiem āboliem.
- Vai naudu nemaz nedosi? - beidzot Tedis tieši noprasīja. - Kādu latiņu tak vajadzētu.
- Mājās ne kapeikas, - Natālija žēli novilka. - Nu, varbūt kādus pārdesmit santīmus sagrabināšu. - Kad par āboliem man samaksās, iedošu arī jums. Vai es kādreiz kādam parādā palikusi?
Apbružātajā naudas maciņā tiešām tikai sīknauda šķindēja. Tedis saņemtos santīmus nepārskaitījis iebēra bikšu kabatā, cerams, vismaz aliņam sanāks, lai rītdien ar speķi saceptos kartupeļus noskalotu. Bode arī svētdienās vaļā.
Tumšās debesis bija noskaidrojušās, mirdzēja zvaigznes, un Natālija, kura iznāca laukā līdz mājas stūrim, skatieniem brāļus pavadīdama, nodomāja, cik labi, ka āboli zem jumta. Šonakt nāks vēl bargāka salna nekā iepriekšējā.
Velosipēda ragus turot, Ludim sala rokas, jo cimdu viņiem nebija. Gabaliņu pastūmis, deva Tedim, kamēr rokas kabatās apsildīja. Tā viņi stūma pārmaiņus, paklusu sarunādamies.
- Eh, būtu es uzgājis Steiguta portfelīti, nevis Jautrīte, - Tedis pukojās. - Paņemtu naudiņu, nomestu vāciņus ar visiem dokumentiem atpakaļ. Tā mums tagad noderētu.
- Jā, laime bij tik tuvu, - Ludis zobgalīgi novilka. Brīdi viņi soļoja klusēdami. Pēkšņi abi satrūkās. Gari stiepta žēlabaina skaņa atlidoja no tālienes. Apstājušies vērīgi klausījās. Varbūt maniaks kādam uzklupis, un tas kliedz pēc palīdzības? Mazrausīšu ābeļdārzā darbojoties, bija to piemirsuši. Tikai, kad skaņa atkārtojās, šoreiz jau tuvāk, saprata, ka tur klaigā pūce. Ludis pat brālim nespēja atzīties, ka sametusies pavisam šķērma dūša. Ja nu tā ir nelaimīgā Gustava dvēsele, kas brēca pūces balsī? Viņi paātrināja soļus, taču apkrautais divritenis bija smags.
Viņi bija tikuši gandrīz līdz meža malai, kad saklausīja jaunas skaņas, kas tuvojās no ciema puses. Uz grantētā lielceļa klabēja zirga pakavi, švīkstēja gumijotie ratu riteņi. Tas bija kāds pajūgs.
- Vai nu Meždangu Žanis, vai Sesku Fricis, - Tedis sprieda. - Ko vecais te tumsā vandās? Vajadzētu pabaidīt, lai zirgs laiž aulekšiem.
- Nedari to! - Ludis sabijies viņu apsauca. - Izmetīs satrakots zirgs vecīti no vāģiem laukā, vajadzēs mums viņa kauliņus vākt kopā. Labāk paiesim maliņā.
Arī Tedim prāts uz jokiem īsti nenesās, tā bija tikai acumirklīga iedoma. Viņš nostūma divriteni pašā ceļa malā un abi palika tur stāvam, kamēr braucējs aizrībināja garām. Pat tumsā bija samanāms bārdas baltums, tātad Žanis. Viņi nepavēra muti, lai pasveicinātu. Nebija aizmirsuši, kā viņš tos pirms pāris gadiem gānīja, draudēja kā cāļiem galvas noraut. Viņi nejutās vainīgi. Tas kabeļa gals jau bija virs zemes izrauts, atlika vienīgi rakt tālāk.
Žanis sēdēja ratos, grožus vaļīgi rokās turēdams, nebija, kur steigties. Uz Cusnakciemu zirgu trencis rikšos, tagad ļāva soļot lēnām. Pēkšņi zirgs kļuva tramīgs, saspicē- ja ausis, pasitās sāņus. Žanis tikko paguva grožus stingri satvert un pievilkt. No kā Maksis sabijās? Tad viņa acis, kuru skatiens vēl vecumā bija ass kā vanagam, ievēroja ceļa viņā malā ar paunām apkrautu divriteni un divus tumšus vīriešu stāvus. Kur tādi te gadījušies? Viņā pamodās nelabas aizdomas. Vai tikai nav brāļi Trimpliņi? Viens būdīgāks, otrs sīkāks. Droši vien apzaguši veco Natāliju. Sasējuši, iebāzuši mutē kādu vīšķi, lai nekliedz. Ko darīt? Laist rikšiem uz Mazrausīšiem vai lēkt no ratiem laukā, grābt tos neliešus ciet? Bet ko viņš viens vecs vīrs iesāks pret diviem jauniem, stipriem zeļļiem? Piekaus pašu kā nabagu, zirgu aiztrenks nezin kur. Te vajadzīga operatīva rīcība, kā tagad mēdz teikt. Tajā mirklī attapās, ka viņam taču kabatā mobilais telefons.
Kad pirmdien Meždangās ieklīda jaunais policists, Steigutu un viņa dāmu meklēdams, Žanis izlēma, ka ilgāk bez sakariem ar ārpasauli nedzīvos. Ilgus gadus viņa mājā bija telefons. Kad pirms dažiem gadiem tas piepeši apklusa, ziņoja montierim, domāja, ka bojājums radies. Tad atklājās, ka izrakts un pazudis kabelis. Gaisa vadus noņēma tolaik, kad stiprajā vētrā nolūza lielākā daļa veco, satrunējušo stabu. Izdevumus par kabeli sedza toreizējā MRS, kur Žanis par mežsargu strādāja, un telefons tolaik bija pirmā nepieciešamība. Pienāca laiks, kad nebija vairs MRS un viņam mežsarga amata, toties sākās un kā uguns sausā zālē izplatījās lielā krāsaino metālu zagšana, jo pilsētā kā sēnes pēc ražīga lietus sadīga uzpirkšanas punkti. Tur nevienam neprasīja, kur viņš kapara vadus ņēmis.
Nesen Žanis bija izdevīgi pārdevis pērno bullēnu, nauda vēl čaukstēja makā. Nākamajā dienā pēc policista apciemojuma brauca uz pilsētu, iegādājās mobilo un piereģistrēja. Ar cietajiem repuļainajiem pirkstiem bija grūti spaidīt sīciņās podziņas, bet gan iemanīsies. Labi, ka Andris pirmīt iedeva savu numuru. Būtu ātrāk zinājis, ne- triektu Maksi uz ciemu, piezvanītu, lai atbrauc pats pēc Mirdzas.
Ticis aiz līkumiņa, Žanis uzrāva sērkociņu, tas izšvirk- stēja, pirms paspēja ielāgot, kuras podziņas jāspiež. Tāpat otrais. Tad iedomājās noplēst kārbiņai malu, tā dega nedaudz ilgāk, izdevās sastādīt numuru. Dažos vārdos pateicis Andrim, lai dodas uz Trimpliņu būdu, sagaida tur abus brāļus, kad ieradīsies ar savu laupījumu, ar grožu līkumu uzšāva zirgam, lai rikšo uz Mazrauslšiem.
Domas bija pie Teda un Luda. Izauguši tādi zaglēni, bet vai ko labāku varēja gaidīt? Viņu vecākus Žanis pazina jau sen. Māte slauca kompleksā govis, tēvs bija traktorists, kura lielākais prieks kārtīga iedzeršana. Tas notika vēl kolhoza laikā, kad krietnā žvingulī iestūrēja traktoru novad- grāvī. Tas apgāzās un ar savu svaru nospieda Vili. Puikas tolaik pamatskolu apmeklēja, ar mācīšanos, cik Žanis bija dzirdējis, diez kā neveicās, prāts vairāk uz blēņām nesās. Atraitnei Veltai nebija vaļas viņus kārtīgi uzskatīt. Kad kompleksu izpārdeva un viņa palika bez darba, Velta devās uz kaimiņu pagastu pie veča, kam vajadzēja mājas un lopu kopējas. Par dēliem pat dzirdēt negribēja, tie palika mājelē vieni paši un kūlās pa dzīvi, kā mācēdami. Kaut kur pastrādāja, kaut ko nozaga. Kādu laiku ņēmās ar krāsaino metāllūžņu vākšanu. Žanis bija pārliecināts, ka šie viņa kabeli novākuši, vienreiz kārtīgi izlamāja, bet pierādīt neko nevarēja. Nu vienreiz tiks pieķerti ar visiem lietiskajiem pierādījumiem un dabūs pasēdēt krātiņā. Ja vēl Natālijai kādu pārestību nodarījuši!
Kamēr Zaņa zirdziņš rikšoja uz Mazrausīšiem, brāļi beidzot bija tikuši no meža laukā. Pati pirmā māja gandrīz pašā ceļa malā Liepiņas un tā piederēja Lejasmeijeru Lienei. Kad vecāki nomira, viņa ilgus gadus tur dzīvoja kopā ar māsu. Kad arī tā pārcēlās uz debesu valstību, Liene palika viena ar savām kaziņām. Ceļmalā auga kupla, veca liepa, zem tās plakans akmens, kā radīts, lai noguris gājējs apsēstos un atpūstos, pirms doties tālāk. Atslējis velosipēdu pret koka stumbru, Ludis atlaidās uz akmens, Tedis nometās blakus. Viņš sagramstīja kabatā saņurcītu cigarešu paciņu, vēl daži smēķi palikuši. Izvilka, gribēja uzšķilt sērkociņu, kad Ludis pieliecās un nočukstēja:
- Cst, klusu. Kāds nāk. Ka tikai nav maniaks.
Arī Tedim baiļu trīsas pārskrēja augumam, bet viņš ne- rāvās aiz koka, kā to darīja Ludis. Acis iepletis, cik platas spēdams, tumsā pūlējās saskatīt nācēju. Tas tuvojās klusu, soļi tikko saklausāmi. Jau bija pie Lienes mājas, kur visi logi tumši. Laikam vecā sieviņa jau nolikusies gulēt. Vai tiešām maniaks pie viņas līdīs? Nošpricēs un aplaupīs? Tas pilnīgi iespējams, vientuļā mājiņa atrodas meža tuvumā. Gan Lienei kārtīgs čungurs, pensiju saņem, bet tērē gaužām maz, ar kazas pienu andelējas. Ko tagad darīt?
Jāpagaida, kamēr šis ies iekšā, tad metīsies pakaļ, nogrābs, atbruņos, sasies. Liene par dzīvības un mantas glābšanu pienācīgi atlīdzinās. Tas nelietis izvēlējies īsto laiku, viss šis ciemata gals grimst melnā tumsā, gaišs tikai tālumā, kur kultūras nams.
Pagaidām savu plānu Ludim neatklāja, nedrīkstēja runāt, lai maniaks neizdzird. Taču piecelties un paspert soli tam tuvāk varēja.
Jaunu suni Liene vēl nebija iegādājusies, neviens nebrīdināja, kad vērās vārtiņi un pagalmā ieslīdēja tumšs stāvs. Bet veltīgi Tedis gaidīja dauzīšanos pie durvīm vai plīstoša stikla šķindu. Viss joprojām bija klusu. Ko atnācējs dara? Parāvis Ludi aiz rokas, brīdinot uzspieda pirkstu uz lūpām un mēmi lika sekot. Vārtiņi bija pamesti vaļā, brāļi nedaudz pakavējās pie tiem, tad saklausīja troksni pagalma viņā malā, svešais laikam pūlējās atlauzt kūtiņai priekškaramo atslēgu. Tiklīdz nočīkstēja durvju viras, brāļi skriešus šāvās pāri pagalmam.
- Tas zoofāgs lien pie Lienes kazām, - Ludis satraukts izdvesa.
- Ne zoofāgs, bet zoofils. Tā sauc tos, kas ar lopiņiem mīlējās, - Tedis labāk zināja svešvārdus.
Vīram kūtiņā bija izdevies atrast elektrības slēdzi, mazais lodziņš spēji iegaismojās, un brāļi pieplaka pie tā, lai redzētu, kā tas notiek.
Nākamajā mirklī viņi tikko apspieda izbrīna kliedzienu. Kūtiņā starp kazu aizgaldiem stāvēja Fricis Vējzaķis. Paņēmis ķeblīti, uz kura Liene sēdēja, kazas slaucot, sāka no jakas lielajām kabatām vilkt laukā baltas kārbiņas. Kad vienu atvēra, brāļi ieraudzīja šļirces. Tedim tajā pašā acumirklī viss bija skaidrs.
- Ko tu dari, vecais lops! - viņš nebalsī iebļāvās un metās kūtiņā. Ludis tūlīt sekoja, neizprazdams, kas īsti notiek.
Nepaguva Vējzaķis šļirces un kārbiņas ar ampulām novākt, kad tās jau atradās Teda rokās. Vējzaķis gāzās viņam virsū, bet Ludis pašāva kāju priekšā un lielais, dūšīgais vīrs plakaniski uz vēdera nogāzās kazu spiru pilnos pakaišu salmos. Nespēja viņš atjēgties, kad Tedis paķēra kazu vedamo pavadu, lika Ludim gulties Fricim uz kājām, neļaut spārdīties, kamēr sasien rokas. Tad, skatienu apkārt laizdams, pamanīja smalku, garu ķēdi, tā noderēja, lai sasaistītu kājas.
Liene tūlīt pēc Panorāmas noskatīšanās likās gulēt, rudens vakaros viņai ātri nāca miegs. Laidās pašlaik pirmajā nomidzī, kad izdzirda kaut kur skanam cilvēku balsis, kazu brēcienus. Piecēlusies paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka kūtiņas logs gaišs. Kas tur notiek? Pārņēma nelaba nojausma. Vai tiešām zagļi ielauzušies, kustonīšus ved projām? Sirdij neganti dauzoties, iekāpa ar basām kājām tupelēs, uzrāva virs naktskrekla jaku un skrēja uz kūtiņu.
- Labi, ka tu nāc, - Tedis sauca pretī. - Noķērām pie tavām kazām maniaku. Nošpricēt gribēja, pēdējā mirklī atņēmu nāves zāles. Laidies pie poliča, mēs te viņu sargāsim. Nekur putniņš vairs nespruks.
Tedis paķēra kazu vedamo pavadu, lika Ludim gulties Fricim uz kājām, neļaut spārdīties, kamēr sasien rokas.
- Ak, Dievs tēvs un svētā Marija! - Liene iesaucās, sagūstīto pazinusi. - Tad šis tas maniaks! Ar Gustava dzīvību nepietika, kaziņas un mani nogalēt gribēja.
- Es Gustavam neesmu roku klāt licis, - Fricis izgār- dza.
- Ak, lakstīgala, nedziedi, - Tedis ņirdzīgi iesmējās. - Gan patiesību no tevis izsitīs.
Tālāk Liene vairs neklausījās. Metās atpakaļ uz māju saģērbties un steidzās pie Andra.
Ja Cusnakciemu būtu satricinājusi zemestrīce vai pāri vēlies cunami vilnis, tas ļaužu prātus nesatrauktu vairāk kā maniaka notveršana. Valodas ar reaktīvās lidmašīnas ātrumu skrēja no vienas mājas uz otru, visi brīnījās un šausminājās. Tas bija kas nedzirdēts! Bīstamais maniaks visiem labi zināms cilvēks. Vai galvā kāda skrūvīte vaļīgāka kļuvusi, ja pārņēmušas tik slepkavnieciskas tieksmes?
Jau no rīta veikals bija cilvēku stāvgrūdām pilns gandrīz kā padomju laikos, kad atvests vai, kā toreiz teica, izsviests kārotais deficīts - kafija, apelsīni, sviests, desas, cigaretes Elita, svaiga gaļa par valdības noteikto cenu. Tikai tagad nedrūzmējās pie letes, rindu veidodami, bet sastājās nelielos pūlīšos. Lai neizskatītos, ka ienākuši tikai paziņas satikt, ziņkārību apmierināt un jaunumu apspriest, kaut ko arī nopirka. Alus pudeles sniedzot, Sandra piekodināja, ka tās veikalā nedrīkst atvērt, lai iet laukā, kur soliņš, tur varot iztukšot. Vīri paklausīja, kaut pēc stiprās nakts salnas zeme vēl bija balta un gaiss dzestrs. Veikalā palika sievietes.
Aldona svētdienas rītā negaidot saņēma telefonisku ziņu. Draudzene ar saviem bērniem ieradīsies ciemos. Atklājusi, ka mājās nav nekā labāka, ar ko uzcienāt, sēdās mašīnā un brauca uz veikalu.
- Mīļā, vai jau dzirdēji šito trakumu? - veikalā viņu uzrunāja Valija.
- Itin neko neesmu dzirdējusi. Kas noticis? - Aldona pabrīnījās.
- Maniaks noķerts. Lienes kazas gribēja nošpricēt un pašu pēc tam. Tad būtu kārta tev un tavai fermai. Viņam taču lērums to nāves zāļu. Simtiem ampulu.
- Tā tomēr patiesība par maniaku? Es gan brīžam šaubījos, ko visu cilvēki nesarunā. Tomēr abus niknos kaukāziešus naktīs laidu vaļā no ķēdes.
- Pasviestu suņiem sazāļotu desas luņķi. Tāds uz visu spējīgs.
- Vai zināms, kā to maniaku sauc?
- Vai tad es nesacīju? Tak Vējzaķu Fricis. Kādreiz kolhozā par zootehniķi strādāja. Bija tāds bļaurīgs, centās uz-, tiept citiem savu gribu. Pēdējos gados nepārtraukti kašķējās ar Jukumsonu. Gribēja šā vietā pagastveča krēslā iesēsties. Es vēl saprastu, ja Jukumsonu būtu nobendējis. Bet ko viņam sariebis Steiguts? Un vecā Liene?
- Kaut kas neticams. - Aldona šajā brīdī bija aizmirsusi, kādēļ ienākusi veikalā, piestājās Valijai ciešāk klāt, gribēja dzirdēt, kā šo izdevies notvert.
- Brāļi Graudiņi noķēra nozieguma vietā. Nāves zāles atņēma, pašu sasēja. Liene atsauca policistu. Tas bija klāt ar visiem roku dzelžiem, saslēdza, uz pilsētu aizveda. Gan tiesa garus gadus iedos. Lūcija tagad vaimanā, matus no galvas plēš nost. Tak pašas vīrs.
- Liene teica, Fricis bļāvis, ka nav Steigutam pirkstu pielicis, - sarunā iejaucās kāda sieva.
- Kurš slepkavnieks no laba prāta atzinies? - Valija iebilda.
- Brāļi Graudiņi? Kur tādi te radušies? - Pārdomājusi dzirdēto, Aldona bija neizpratnē.
- Tie paši, kurus par Trimpliņiem dēvē, Teodors un Ludvigs. Tā iesauka viņiem no tēva mantota. Bija tāds paviegls cilvēciņš, iemetējs. Meta, meta, kamēr grāvī apakš traktora galu dabūja. Ziķerīgi puikas, maniaku notvēra.
- Kas to būtu domājis, - pabrīnījās Aldona.
Šajā brīdī vērās durvis, veikalā ienāca Tedis un Ludis. Kā jau dienas varoņi gāja pāri telpai līdz letei augstu paceltu galvu, izriestām krūtīm. Tedis pavicināja desmitnieku, pieprasīja Sandrai pusduci aliņu, vienu šņabi, maizi, kafiju, cigaretes, desas līkumu, margarīna paciņu. Sandra sarēķināja, ka ar desmitnieku nepietiek, vēl vajadzīgi trīsdesmit santīmi. Tedis pašķindināja kabatā, izvilka un noskaitīja. Noderēja Natālijas dotā sīknauda. Jau pagriezās, lai ar pilno somu ietu laukā, kad Tedi aizturēja Valija.
- Vai Fricis tiešām tā teicis, ka nav nošpricējis Gustavu? - viņa gribēja smalkāk zināt.
- Tā viņš dziedāja. Bet, kad paņems poliči stingrāk priekšā, padrebinās, gan uzrādīs vietiņu, kur līķi iekašājis.
- Tagad policijā vairs nesitot, - kāds vīrs iebilda.
- Vai akurāt jāsit? Ir citādi paņēmieni. Smalkāki, - Tedis atteica, steigdamies pakaļ Ludim, kurš jau gāja laukā. Ātrāk jātiek līdz soliņam, lai var raut alus pudelei vāciņu nost. Pēc treknajiem, ar speķi saceptajiem kartupeļiem traki slāpa. Tā kazu vecene gan varēja iedot vairāk, nekas, būs iemesls citureiz iegriezties, kad vairs nevarēs paciest caurvēja svilpošanu naudas makā. Vēl bija pudeles un dzelži, kas uz pilsētu jānogādā.
Zaiga gandrīz visu nakti aizvadīja bez miega, jo Andris atgriezās tikai uz rīta pusi. Abas ar Lieni vakarā bija līkumojušas pa ciematu, kamēr atrada Trimpliņu būdu. Ne Andri, ne viņa mašīnu nemanīja, tādēļ sāka skaļi klaigāt. Izniris no tumsas, viņš dusmīgs jautāja, kādēļ troksni taisa, brāļi jāsaņem klusiņām. Izdzirdis no Lienes, kas īstenībā noticis, tikai izgrūda: "Va, vellos, tas tik ir numurs. Fredi, nāc, braucam uz Liepiņām." Zaigu viņi izlaida pie mājas, paši devās tālāk.
Zaiga uzvārīja stipru kafiju, pasniedza to Andrim un mudināja pastāstīt, kas īsti noticis. No Lienes ātrumā teiktā nekā nav sapratusi.
- Brāļi noķēra Vejzaķi Lienes kūtiņā. Bija sagatavojies nošpricēt kazas. Ceļā uz pilsētu Fricis atzinās. Par to, ka viņa plūmītes apkodīja, visu biznesu izjauca. Viņš atcerējies, ar kādu līdzekli dakteris kaķīti iemidzinājis. Pats aptiekā pa logu ielīdis. Notrāpījis nakti, kad stipri līst, lai pēdas nevar saprast. Es pabrīnījos, kā tik liels, dūšīgs vīrs pa šauro loga vienu pusi ticis iekšā. Par Steigutu nezinot ne rīta, ne vakara, arī Lienei nekā nebūtu darījis, tikai tiem nešķīstajiem lopiem. Nevienu šprici, ne ampulu vēl nepaguva izlietot, ja neticot, varot pārskaitīt.
Mēs noklausījāmies to grēksūdzi, bet nekā neteicām. Tālākais jau izmeklētāja darbs. Ka viņam uz Lienes kazām zvērīgs naids un solīja atriebties, dzirdēju toreiz, kad Vējzaķis ieradās ar savu žēlabu, un es gāju to skādi skatīties. Pats vainīgs, nebija salabojis žogu. Tā viņam pateicu. Prātā neienāca, ka naids tā varētu izpausties.
- Vai Vējzaķi apcietināja?
- Ielika kamerā kopā ar citiem aizturētajiem. Rīt jāņem līdzi liecinieki, abi brāļi un veterinārārsts Indulis, jābrauc visiem uz pilsētu. Ja vēl nav ierosināta lieta par aptiekas apzagšanu, to izdarīs. Bet, manuprāt, Steigutu nozūmēja kāds cits. Ja viņš tiešām pagalam. Vēl taču to nevar skaidri zināt. Pagaidām ir tikai bezvēsts prombūtne.
- Ja tomēr Vējzaķis? Ja viņš nolika mežā portfelīti? Tādā vietā, kur viegli varēja atrast?
- Vispār jau varēja, meklētāju barā bija. Tomēr gali neiet kopā. Pieņemsim, ka Steiguts pirka balzamu viņam. Taču ne konfektes un citus našķus. Tur noteikti iejaukta sieviete. Galva griežas riņķī, par visu to domājot, miegs arī mācas virsū. Kafija vairs nelīdz.
- Gandrīz aizmirsu pateikt. Vakarā, tikko atgriezos, piezvanīja Meždangu Žanis, tāds pavisam kaunīgs. Nezinājis, ka Natālija pati brāļiem produktus sadevusi. Tagad nesmuki sanākot, tu viņus kā noziedzniekus aizturēsi. Es teicu, lai nomierinās, brāļi paši īstu noziedznieku notvēra.
- Vai pasacīji, kas tas par noziedznieku?
- Nē, pašai īstas skaidrības nebija. Liene tikai par no- špricēšanu un maniaku runāja.
- Tas labi. Jau tā pārāk daudz tenku un klaču vārās.
Pie sarunas par Steigutu viņi atgriezās svētdien, kad
bija ieturējuši kārtīgas pusdienas. Zaiga nokopa traukus, bet Andris paņēma rēķinu, ko tam iedeva Mirdza, un sāka pētīt.
- Nekā nevar saprast, - pēc brīža viņš īdzīgi izmeta, - norunāti gandrīz divpadsmit lati, tās visas vietējās sarunas rajona robežās. Vismaz tas skaidrs, savai bijušajai mīļotajai Lilianai nav zvanījis, viņa dzīvojot citā rajonā. Būtu zvanījis uz mobilo, parādītos numurs. Tagad grāb- stīšanās pa tukšu gaisu.
- Serloks Holmss būtu mierīgi aizkūpinājis pīpi un iz- smadzeņojis, kur pašlaik atrodas Steiguts.
- Holmsam bija arī doktors Vatsons.
- Vai es nevarētu būt tavs Vatsons? Padomāsim kopīgi. Kabatas portfelīti atrada Jautrīte. Kādēļ tieši viņa?
- Izgadījās pa to vietu iet un ieraudzīja.
- Bet kāds tur nolika. Tu teici, portfelītis nebija samircis, tātad ilgi zemē nebija gulējis. Ja to izdarīja Jautrīte? Varbūt viņa zina, kur atrodas Steiguts?
- Bez naudas un dokumentiem? Kaut kāds absurds.
- Tomēr vajadzētu ar viņu parunāt, varbūt pat nopratināt.
- Labi, mans Vatson. Pie pirmās iespējas to darīšu. Vispirms ar Vējzaķi jātiek galā. Ja tā padomā, viņa izskatījās nobijusies, kad ierados kultūras namā apvaicāties par Steiguta dāmām, vai nav uz kādu acis metis. Tas nelikās savādi, dažiem cilvēkiem policista parādīšanās izraisa negatīvas emocijas.
- It sevišķi, ja sirdsapziņa nav tīra, - Zaiga piebilda.
Andra domas pagriezās jaunā virzienā. Līdz šim bija licies, ka Steiguta pazušana kaut kādā veidā saistīta ar zādzību aptiekā, tagad bija skaidrs, ka tie ir divi atsevišķi gadījumi. Vai Jautrītes izprašņāšana dos kādu rezultātu? Ja pieņemtu tādu varbūtību, ka Gustavs paslēpies pie viņas kultūras namā, nav iespējams, ka viņš dzīvotu bez dokumentiem. Tie nodoti policijā ekspertīzei. Atlika vienīgi samierināties, ka Andris nav Serloks Holmss, un cerēt uz laimīgu gadījumu, kas ienesīs skaidrību.
Ne tikai sievietes apsprieda pēdējo satraucošo notikumu, to darīja arī vīri. Tikai viņi nepulcējās veikalā, pasēdēja uz soliņa tā priekšā, runādamies izsūca savu aliņu, īstas skaidrības par notikušo nebija. Vai tiešām Fricis gribēja nošpricēt kazas ar visu Lieni? Kāds ieminējās, ka vajadzētu paņemt pusstopu un aiziet pie jaunā policista, citi šaubījās, vai vērts to darīt. Šņabi varētu izdzert, bet taisnību tikpat neteiks. Pamanījuši abus brāļus no veikala iznākam, piesauca klāt, lai izprašņātu.
- Mute aizkaltusi, visiem vienu un to pašu atkārtojot. Derētu paslapināt, - Tedis noteica. Ludis jau liecās pie somas, lai izvilktu alus pudeli, kad brālis tam uzmina uz kājas, zīmīgi piemiedza vienu aci. Ludis saprata. Tūlīt vienas pakalpīgas rokas sniedza atvērtu pudeli Tedim, otras Ludim. Brāļi malkoja lēnām, kur viņiem jāsteidzas? Tad noslaucīja lūpām pielipušās baltās putas un ņēmās vēlreiz pārstāstīt notikumu ar kazām un Vējzaķi. Kad pateica, sākumā domājuši, ka Fricis ar kazām meņģēsies, vīri sāka smieties.
- Ar kazu tas joks neies cauri, - noteica Ernests, vecākais gatera strādnieks. - Griezīs ragus pretī. Nav nekāda lēnprātīga aita.
- Tad tāpēc vispirms gribēja šprici iegrūst. Nu man vienreiz pielēca! - iesaucās Tedis. - Lai nespēj pretī turēties, ha, ha, ha.
Sarauktu pieri Jānis to visu klausījās. Kādas muļķības tas Trimpliņš gvelž un tie nav gudrāki, kas par tām smējās. Brāļus viņš nevarēja ciest. Kas cits pagrabus izložņā, kas pērnā rudenī trīs pašas labākās dējējas aizstiepa? Pat
- Vai es nevarētu būt tavs Vatsons? Padomāsim kopīgi. Kabatas portfeliti atrada Jautrīte. Kādēļ tieši viņa?
spalviņas pāri nepalika. Bija silts laiks, smacīgajā kūtī vēl vistas neturēja, tās dzīvoja šķūnītī. Līdz vienā naktī trīs pazuda. Labi, ka otras trīs un gailis palika. Šajā vasarā no akas pazuda dzesēšanai ielaistais piens ar visu kannu. Spriedums bija īss - Trimpliņi vainīgi. Gāja pie šiem lamāties. Lai to pienu rij, ja pie bada, bet kannu lai atdod. Bet abi liedzās, nav viņa sētai pat tuvumā bijuši. Maitas gabali tādi, riebjas klausīties, ko šie tagad par Frici gvelž. Varbūt paši Fricim uzklupa, kūtiņā ierāva, sasēja, tad apgalvoja, ka pie šā nāves zāles atraduši. Varbūt paši dakterim nozaga? Eh, ja zinātu patiesību, kā viss noticis. Vienīgais cilvēks, kurš to varētu pateikt, bija Fredis. Jaunais policists ienācējs, vēl pārāk svešs, lai varētu draudzīgi parunāties. Viņš bija izlēmis, aizkāps pievakarē pie Freda, tikai pusstops jāpaņem. Nevis prasts šņabis, bet konjaks, lai nedomā, ka kāds gauners.
Fredis ar visu ģimeni tikko bija atgriezies no rudens gadatirgus pilsētā. Sieva gribēja iepirkties, bet puikas tos tin- geļtangeļus skatīties, paši arī dabūjuši krietni izlēkāties. Tagad iedzinis istabā, lai tiek galā ar rītdienas skolas darbiem.
Astrīda salika galdā dažādas uzkodas, šķīvīšus, glāzītes, dakšiņas, pati aizgāja lopiņus sakopt.
- Pagājusī nakts tev laikam gan bija traka, - Jānis sāka aplinkus. - Kamēr to Frici nogādājāt policijā.
- Jā, tāda jezga bija gan, - Fredis piekrita. - Negribējās šorīt agri celties, bet biju savējiem apsolījis braucienu.
- Pastāsti, kas un kā tur īsti notika! Viens runā tā, otrs šitā, Trimpliņu Tedis apgalvo, Fricis ar kazu gribējis meņģēties. Vai tā varētu būt patiesība?
- Šaubos gan. Bet gan izmeklētājs visu noskaidros, pagaidām neko nezinu teikt. Atskrēja Liene kliegdama, brēkdama, ka maniaks viņas kazas špricē nost. Sākumā domājām, večiņai galvā kaut kas sagriezies. Tomēr braucām skatīties, atradām Frici sasietu kazu kūtī. Tedis atdeva zāles un šprices, ko bija no šā savācis.
- Kā tās zāles īsti sauc?
- Nudien neatceros, kaut tiku lasījis uz kastītes uzrakstīto. Tāds garš un svešs vārds. Pirmais burts L, pēc tam y. Kastītes ar ampulām un špricēm palika policijā, rīt Indulis varēs pateikt, vai tieši tās viņam nozagtas.
- Vai tiešām to bija simtiem?
- To gan nezinu. Vispār man negribas par to runāt. Ka nepasaku kaut ko aplam. Gan izmeklētājs visu noskaidros.
- Man gan liekas, ne Fricis, bet Trimpliņi pie vainas. Kā šie tajā kūtiņā varēja gadīties? - Jānis noprasīja, tad izstāstīja savas aizdomas.
- Ko tu tiem Trimpliņiem tā uzēdies? - noprasīja Astrīda, kura bija ienākusi un dzirdējusi Jāņa pēdējos vārdus. - Kādu medus podu šie tev izēduši?
- Ne medus podu, bet kannu, pilnu ar pienu, nospēra.
- Vai tu to vari pierādīt?
- Tur jau tā nelaime, ka nevaru. Pārāk glumi tipi.
- Pietiks par Trimpliņiem. Tūlīt likšu vakariņas galdā. Vai vieni paši to pudeli gribat izsūkt?
- Ieliesim arī tev, mammīt, - Fredis noteica.
Drīz pie galda sēdēja arī abi puikas. Viņi pieaugušo sarunās nejaucās, ēda steigšus, drīz sāksies iecienītā televīzijas spēle Mini mani. Arī Astrīda to gribēja redzēt, izdzēra savu glāzīti, noskurinājās un sekoja bērniem uz otru istabu.
- Ko mēs te sēdēsim kā divi nūģi? - Fredis pasmējās, pustukšo pudeli nolikdams sāņus. - Kā mans vecais tēvs teica: metīsim un brauksim!
Nekur tālu nebija jābrauc, tikai līdz televizoram. Visi sarūmējās uz gara, šaura dīvāna pretī ekrānam. Pēc tam bija jānoskatās arī garā svētdienas Panorāma, bet, kad Lustūžu ģimene sāka vērot komisāra Rekša izdarības, Jānis cēlās kājās un atvadījās. Vieglais skurbulis jau bija izgaisis, palicis tikai tīkams siltums visā augumā, tas neļāva sajust vakara dzestrumu. Jātiek ātrāk mājās, kamēr šis siltumiņš vēl nav izgaisis. Zvaigznēm piebārstītā debess deva pietiekami daudz gaišuma, lai varētu saskatīt celīti zem kājām. Viņš izlēma, ka nekulsies caur ciematu, savā mājā varēja tikt, ja gāja taisni gar centrinieku mazdārziņiem, privātajām kūtiņām, tad caur trīsstāvenes pagalmu varēja nokļūt uz lielceļa. Pa to Jānim vēl kilometrs ejams uz pilsētas pusi.
Viņš naigi soļoja gar dārziņiem. Dažai siltumnīcai, kas ar plānāku plēvi apjumta, vējš to saplēsis, blāvās skrandas plivinājās čabēdamas, tad dārziņi palika aiz muguras. Viņš tuvojās kūtiņām, kuras vientulīgā rindā stāvēja līdzena lauka malā. Neviena spuldze tās neapgaismoja, tumsā ēkas apveidi tikko manāmi. Ja nāsīs neiecirstos asa vircas smaka, varētu paiet garām, pat neievērojot.
Pēkšņi Jānis izdzirda savādu troksni, apstājās, vērīgi ieklausījās. Kaut kas notika kūtiņu rindas pašā malā. Skanēja metāliska šķindoņa, asi spalgi klaudzieni. Jānis pie- plaka grēdā sakrautajiem siena ruļļiem, kas bija novietoti pie ēkas gala sienas, skatiens urbās tumsā. Tur locījās divi tumši stāvi, šķita, ka mēģina atlauzt priekškaramo atslēgu. Nebija šaubu, tur uzdarbojās brāļi Trimpliņi. Bet Fredis ar savu sievu viņus vēl aizstāvēja, gandrīz par varoņiem iztēloja. Parādīs Fredim brāļu īsto seju. Lai nāk un pie rokas noķer tos neliešus. Savu piena kannu mūžam nepiedos!
Filma nebija beigusies, Fredis nelabprāt atrāvās no televizora. Uzklausījis Jāņa teikto, tūlīt žigli sāka rīkoties. Rāva mugurā formas tērpu, iebāza kabatā pistoli, paķēra arī roku dzelžus un žigli sekoja Jānim.
Caur kūtiņas lodziņu spīdēja nespodra gaisma, tātad iekšā tikuši. Varēja saklausīt dažādas skaņas. Atrāvis ārdurvis, Fredis metās kūtiņā, Jānis turējās aizmugurē. Kūtiņā viņi pamanīja divus vīriešus. Vai tiešām brāļi Trim- pliņi, bija grūti saprast, pie pašiem griestiem spīdēja maza, dzeltenīga spuldzīte, zīmēdama salmos blāvas gaismas apli. Kakti grima tumsā. Viens vīrs rāva no laktām vistas un grūda maisā, tās kliedza un sitās spārniem. Kad gailis ķērkdams uzlaidās uz pašas augstākās laktas, vistu saimē sākās īsta panika. Gaisā virmoja putekļi un spalvas.
Otrs vīrs aizgaldā trenkāja sivēnus, otrā rokā turēja nelielu nazīti, ar ko pūlējās kādu sivēnu nodurt. Tie bija savainoti, uz maigās baltās ādas redzamas asiņainas švīkas. Mežonīgi kviekdami, sivēni riņķoja pa aizgaldu.
Šajā troksnī un jezgā neviens nebija dzirdējis Freda uz- kliedzienu: "Rokas augšā!" Pēkšņi vīrs, kurš tvarstīja vistas, pagriezās un ieraudzīja Fredi ar paceltu ieroci. Nelabi iebļāvies, sakampa maisu ar visām vistām, atvēzējās un svieda to Fredim. Maiss atsitās pret Freda roku, tā pasitās sāņus un atskanēja šāviens. Nākamajā mirklī vistu zaglis, maisu pametis, ar lēcienu bija pie durvīm, nospieda elektrības slēdzi un tumsā izdrāzās no kūts. Otrs nepaspēja sekot, viņu notvēra Jānis, kad tas rāpus līda no aizgalda. Fredis, ieslēdzis atkal gaismu, metās viņam klāt, izrāva naželi, kura spals bija netīrām lupatām notīts. Neskatoties uz pretestību, Fredis veikli saslēdza viņa rokas dzelžos, tad uzsauca Jānim, lai steidzas uz lielo māju un noskaidro, kam pieder šie lopiņi. Jāpasaka arī Andrim, lai brauc šurp ar mašīnu, aizturētais būs jānogādā tālāk. Žēl, ka otrs aizmuka, bet gan to noskaidros.
Drīz aizelsusies atskrēja Dainuvīte. Ieraudzījusi savainotos sivēnus, kuri, kopā saspiedušies, smalkās balstiņās dīca, iekliedzās: "Aktu, maitas gabals, nolādētais!", izrāva no zaru slotas kātu un pār zagli nobira spēcīga sitienu krusa. Viņš ierāva galvu plecos un notupās kaktiņā.
- Pietiek, pietiek, Dainuvīt, - Fredis viņai atņēma slotas kātu. - Tā tu viņu sakropļosi. Nomierinies!
- Kāpēc man jānomierinās? Nositīšu to mērgli! - Viņas skatiens skrēja apkārt, kādu citu sitamo meklēdams, bet tāda nebija. Tad Dainuvīte pamanīja kaktā nolikto spaini, iepriekšējā dienā, sivēniem aizgaldu tīrīdama, tajā bija savākusi šķidros mēslus, taču pietrūka laika aiznest tālāk. Nespēja Fredis attapties, kad viņa paķēra spaini un uzmauca to vīrelim galvā. Tas sāka rīstīties, nometās kņū- pus, ar saslēgtajām rokām norāva spaini no galvas. Viņš izskatījās tik nožēlojams - brūna virca tecēja pāri sejai, piedevām vēl briesmīgi smirdēja, - ka Dainuvīte iesmējās. Arī Fredis nespēja novaldīt pēkšņi uznākušo jautrību, smējās viņai līdzi. Viņš apsēdās uz salmu ķīpas. Dainuvīte atkal kļuva nopietna, balsī ietrīcējās asaras. Viņa stāstīja, ka Mazjānīšu saimniece, nevarēdama izmaksāt algu skaidrā naudā, iedevusi šos sivēnus un vājpiena pulveri. Lai baro, audzē lielus un pārdod, tā pie naudas tiks.
- Asaras neko nelīdzēs, kur te tuvākais telefons? Jāpiezvana vetārstam, varbūt sivēni vēl glābjami. Viņš arī vajadzīgs, lai sastādītu aktu, ko tiesai celt priekšā.
Pa šo laiku ieradās arī Jānis. Policistam visu pateicis, tas drīz būšot klāt. Mēģinājis izpētīt, uz kuru pusi vistu zaglis aizlaidies, tak tumsā tas nav bijis iespējams. Bet viņam rādās, ka nebija kāds no Trimpliņiem.
- Nē, tas nebija ne Tedis, ne Ludis. Kamēr vistas ķerstīja, nedaudz ģīmi redzēju. Izskatījās pēc Desuciema Ritvara. Tas mūždien melniem bārdas rugājiem apaudzis. Bet kā tevi sauc? - viņš pagriezās pret saslēgto. Atbildes vietā atskanēja tikai neartikulēta skaņa.
- Kā tad šis runās, mute sūdu pilna, - pasmējās Jānis.
- Vai tikai tu neesi Ritvara drauģelis Gunārs? Tas, kurš tikai vasarā tika uz brīvām kājām? - Fredis turpināja izprašņāt. Atbilde bija mēms klusums, un vairāk Fredis nepūlējās.
Drīz bija klāt Andris un arī Indulis. Aplūkojis sivēnus, viņš noteica, ka brūces nav pārāk dziļas, trešais vispār pilnīgi vesels, tikai briesmīgi pārbijies.
- Vai viņi vēl būs dzīvotāji? - Dainuvīte asarainā balsī noprasīja.
- Cerēsim, ka būs. Tikai to, kurš vairāk sadurstīts, vajadzēs nošķirt atsevišķi. Ieliksim kādā kastē. Ar ko viņi savainoti?
- Ro, ar šo te naželi, - Fredis parādīja atņemto. - Papriekš dauzīja ar kastroli, laikam gribēja apdullināt.
- Tas taču pats galīgi dulls, - Indulis nicīgi izmeta. Kamēr Indulis, Jānim un Dainuvītei piepalīdzot, apkopa sivēniem brūces, Andris, aplūkojis promvedamo, nepatikā sarauca degunu. Ar smirdoņu tēvainim bija notecējusi ne tikai galva, bet arī pleci un vēl zemāk.
- Tā lopa dēļ neiešu piecūkot mašīnu, - viņš šķendējās.
- Pagaidi mazliet. Tikšu ar tiem cūkas bērniem galā, iedošu tev plēvi. Man mašīnā liels maiss, pārgriezīšu uz pusi, iznāks prāvs gabals.
- Vispirms viņam jāuzgāž spainis ūdens, lai kaut cik noskalotu. Citādi mēs nosmaksim, kamēr līdz pilsētai tiksim. Bet kur ņemt ūdeni?
- Kūts viņā galā ir pumpis, - Dainuvīte īsi pateica. Ja kādam vajag to smerdeli skalot, lai meklē pumpi, viņa tā dēļ savas kājas un rokas nekustinās.
Andris paņēma to pašu vircas spaini, aizgāja līdz pumpim, izskaloja, sapildīja tīru ūdeni, atnesa un uzgāza aizturētajam, ko Fredis bija izvedis laukā. Vīrelis nelabi iebļāvās.
- Ahā, mēms tomēr nav, - Fredis pasmējās. - Varbūt tagad pateiksi, kā tevi sauc?
Atbilde tomēr nesekoja. Tad Fredis nospļāvās, palīdzēja Andrim izklāt golfiņā plēvi, iebīdīja pa aizmuguri zagli, abi nomazgāja rokas spainī palikušajā mazumiņā ūdens un aizrūcināja uz pilsētas pusi. Fredis pavēra sānlodziņu, lai pretīgā smaka nekostu degunā.
- Vēl trakāka nakts nekā iepriekšējā, - Andris noteica, - Paņem no bardačoka cigaretes, aizkūpini arī priekš manis.
Jānis jutās vīlies. Viņš gausi slāja mājup un domāja, kādēļ tie abi nelieši bija no Desuciema, nevis brāļi Trimpli- ņi? Kā viņš būtu priecājies, ja tos noķertu.
8.
Pirmais gājums no rīta Andrim bija līdz kūtiņām, saules gaismā apskatīt vēlā vakara notikuma vietu. Varbūt zagļi atstājuši pēdas, kas nepārprotami liecinātu, no ku-
Andris apgāja apkārt kūtiņām, uzmanīgi pētīdams dubļaino zemi.
ras puses ieradušies? Kur otrs tik žigli aizšmauca? Sivēnu dūrējam dokumentu klāt nebija, vārdu un uzvārdu nosaukt kategoriski atteicās. Atlika vienīgi cerēt, ka rajona policijā viņu piespiedīs runāt. Vai taisnība Freda aizdomām, ka no Desuciema ar velosipēdiem atbraukuši, tad vistu zaglis paķēra savu braucamo un ar to veikli nozuda? Tādā gadījumā otram jābūt tepat tuvumā.
Andris apgāja apkārt kūtiņām, uzmanīgi pētīdams dubļaino zemi. Necik tālu pamanīja iespiestas velosipēda riteņu risēs, tās sākās pie kupla vībotņu krūma un pa taciņu virzījās uz upītes pusi. Viņš piegāja tuvāk un ar roku šķirstīja stublājus. Jā, aiz vībotnēm tiešām zemē gulēja krietni apbružāts vecs vīriešu velosipēds. Lai pagaidām stāv, savāks mazliet vēlāk, vispirms noskaidros, kur zaglis devies. Lielu zābaku iespiestās pēdas liecināja, ka, tumsā neredzēdams braukt, divriteni stūmis pie rokas.
Upītes tuvumā taka sazarojās, viens gals tecēja gar niedrēm apaugušo krastu uz lielā meža pusi, nedaudz tālāk plata taka un aiz tās zils ūdens klajums. Niedres izmīņā- tas, nosliedētas, tur laikam vieta, kur vasarā bērneļi nāca plunčāties. Andris bija dzirdējis, ka upīte gaužām sekla, kā Fredis teica, vardei līdz pupiem. Toreiz bija vaicājis pēc makšķerēšanai piemērotām vietām. Tādas esot patālu, uz lejteces pusi, kur upīte, Desuciemam līkumu apmez- dama, ietekot ezerā.
Nedaudz atstatu sākās augsts stiepļu žogs ar pienaglotu dēļu kārtu gar apakšējo malu. Tas sargāja dārziņus no dažādiem meža zvēriem. Ne buki varēja pārlēkt, ne cūkas ielīst. Vietām žogs biezi noaudzēts vīteņaugiem, kam salnas nosārtinājušas lapas. Raudzīdamies uz meža pusi, Andris iedomājās, ka gājējs, no tā nākdams, varēja nemanīts paslīdēt gar žogu, kad ļaudis savos dārziņos, galvu nepaceldami, nolīkušām mugurām steidza vākt pēdējo ražu. Viņš atcerējās, ka tā sestdiena bija saulaina, vienīgi dzestrais vējš, kas pievakarē norima, vēstīja par salnas tuvošanos.
Divriteņa riepu nospiedumi un zābaku pēdas veda pretējā virzienā. Taciņa aiz sīkiem brikšņiem ielīkumoja muižas parkā zem vareniem veciem kokiem. Ar vieglu čaboņu zemē laidās dzeltensārtas kļavu lapas, paukšķēdami krita kastaņi. No kritušajām lapām, kas jau sākušas trunēt, gaisā virmoja viegla arbūzu smarža. Aiz kokiem pavīdēja gaišums, taka ieveda plašā laukumā, ko apņēma ēku puduri. Viņš bija nokļuvis Čusnakciema centrā. Zābaku iespiestās pēdas pazuda, tātad šeit uzsēdies savam braucamrīkam un pazudis, no kurienes nācis.
Tālāk sekot nebija nozīmes. Jāiet savākt pamesto velosipēdu. Taču doma, kas iekrita prātā upmalā uz augsto žogu skatoties, Andrim lika griezties apkārt, doties gabaliņu atpakaļ, līdz atkal nokļuva upītes tuvumā. Arī šeit taciņa, tikai pavisam sīka un drīz tā izzuda augstu krūmu biežņā. Apskatījies vērīgāk, saprata, ka tie veci ceriņi. Apsūnojušo līko zaru galos vietām varēja redzēt sakaltušu ziedu čemurus, tātad vēl šajā pavasarī ceriņi ziedējuši un jauki smaržojuši. Laikam tādēļ neviena roka nespēja pacelt cirvi, lai tos novāktu un šo parka stūri attīrītu.
Izlauzies caur ceriņu džungļiem, Andris nonāca kultūras nama aizmugurē, kur šķūnis malkai un liela zaļa koka atkritumu kaste. Viņam tuvojoties, gaisā pacēlās dažas vārnas. Visapkārt valdīja klusums. Tāds droši vien bija arī aizpagājušā sestdienā ap pusdienas laiku, kad pēc trokšņainās nakts diskotēkas visi vēl snauduļoja. Steiguts varēja nemanīts atnākt līdz šai vietai un tikt uz lielceļa. Vecajam divstāvu akmens mūra namam sētas pusē bija daži pakāpieni līdz šaurām, brūnām durvīm.
Apgājis kultūras namam apkārt, Andris pa taisnāko ceļu caur centru devās savākt pamesto velosipēdu. Pagaidām novietos savā garāžā, gan vēlāk noskaidros, kam tas jāatdod. Tad iedarbināja golfiņu un aizbrauca līdz pagastmājai. Savā mašīnā gaidīja Indulis kopā ar abiem brāļiem Trimpliņiem. Drīz ieradās Jānis un ietrausās Andrim blakus. Bet kur Fredis vēl kavējas? Laika vairs nebija daudz, tuvojās stunda, kad jāierodas pie inspektora. Andris piezvanīja un saņēma nīgru atbildi, ka policijā viņam nav ko darīt, savu liecību nodeva, kad smerdeli tur nogādāja. Darba pāri galvai, pasūtījums steidzīgi jāizpilda.
- It kā šim vien būtu darbs, - Jānis nopukojās, kad ma- šīnīte jau ripoja uz pilsētas pusi. - Būtu es zinājis, ka tie zagļi nezin no kurienes uzklīduši, nebūtu iepiņķerējies šajā lietā. Varēju vakarā mierīgi iet garām. Vecene nikna bija, kad tik vēlu atvilkos mājā.
- Vai tiešām ļautu zagļiem aiznest Dainuvītes vistas un sivēnus? - Andris dusmīgi noprasīja.
- Kad manas vistiņas un piena kannu nozaga, pagrabu atlauza un izlaupīja, neviens policists zagļus neķēra. - Jānis atcirta.
Andris palika atbildi parādā, ar šo paštaisno cilvēku strīdēties nebija vērts.
Inspektora Alberta Vāverēna darba telpa atradās otrajā stāvā, šaurajā gaitenītī sēdēja vairāki cilvēki, gaidīdami savu kārtu. Pirmo aicināja Induli. Tedis un Ludis tūlīt trūkās kājās, lai ietu līdzi, bet viņiem lika mazliet uzgaidīt. Jāni, kuram ar nozagtajām zālēm nebija nekādas saistības, iesauca kā pieaicināto personu, arī kādu svešu padzīvojušu sievieti, kura turpat koridorā sēdēja.
Ieraudzījis Vāverēnu, Indulis juta pārsteigumu un vilšanos. Viņš bija domājis, spriežot pēc uzvārda, sastapt neliela auguma veiklu rudmati, bet aiz galda sēdēja dūšīgs, smagnējs vīrs, kam pelēcīgie mati bija tālu atkāpušies no augstās pieres, kas spīdēja kā nolakota.
Indulis tūlīt ieraudzīja uz galda kārbiņas ar listenona ampulām un šļirces. Kad bija uzstādīti protokolam nepieciešamie jautājumi un saņemtas atbildes, inspektors vaicāja, vai tieši šīs kārbiņas nozagtas.
- Nevaru apgalvot, kamēr nav salīdzināti reģistrācijas numuri. No aptiekas nozaga trīs kārbiņas, katrā 5 ampulas, 30 šļirces un pudeli ar apmēram litru 96° spirta. Te inventarizācijas akts ar konstatēto iztrūkumu.
- Diemžēl spirta starp atgūtajiem priekšmetiem nav.
- Tas jau bija paredzams, - Indulis pasmīnēja.
Brīdis pagāja, kamēr noskaidroja, ka tieši šīs kārbiņas
ar listenona ampulām tikušas nozagtas. Tikai vienai atplēsts iesaiņojums, taču ampulas aiztiktas nebija.
Pēc tam kabinetā aicināja Tedi un Ludi, inspektors gribēja zināt, vai tieši šīs zāles viņi izņēmuši no aizdomās turamā kabatām.
- Viņš pats tās izvilka un sakrāmēja uz beņķīša. Kad ieraudzīju, ko grasās darīt, žigli savācu, - Tedis paskaidroja. - Viņš tak gribēja kazas nošpricēt.
- Kā jūs tur abi gadījāties? - inspektors gribēja zināt.
- Nu tā… manījām, ka Fricis ielien pie kazām. Domājām, ka šis ir zoofāgs. Gribējām caur lodziņu nolūrēt, kā ar kazām meņģēsies, - Ludis vientiesīgi stāstīja.
- Stulbeni, es tak teicu, ne zoofāgs, bet zoofils. - Tedis viņu apsauca. Vāverēnam noraustījās lūpu kaktiņi, pārējie griezās sāņus, smieklus valdīdami. Tad Indulis, nopietns kļuvis, apvaicājās, vai listenonu un šļirces drīkst paņemt.
- Nē, pagaidām paliks kā lietiskie pierādījumi. Saņemsiet atpakaļ pēc tiesas.
- Cik gadu viņam piespriedīs? - piepeši ieprasījās Ludis.
- Tā nav mana, bet tiesas kompetence, - strupi pateica Vāverēns, tad pievērsās Jānim. - Jūs palieciet, pārējie var būt brīvi.
Jāni izprašņāja par zādzību Dainuvītes kūtiņā. Jānis stāstīja, kā sivēnu durstītājs gribējis laisties lapās, turējis viņu ciet, kamēr zemessargs uzliek roku dzelžus. Joki bijuši, kad Dainuvīte šmuces spanni uzgāza.
- Pēc tam veda šurp. It kā policijā būtu cūku kūts, - Vā- verēns dusmīgi noteica.
- Policis tak viņu apskaloja, - Jānis iebilda.
- Bet otru zagli palaidāt.
- Tas bija glumš zellis. Uguni nodzēsa un pa tumsu izgaisa, - Jānis mēģināja taisnoties, taču, redzēdams inspektora nīgro seju, aprāvās. Vairāk viņam nebija ko teikt, varēja doties projām. Pēc viņa kabinetā iegāja Andris.
- Nu, ko labu pateiksi? Varbūt vēl kādu smerdeli atvedi? - Vāverēns indīgi noprasīja.
- Pagaidām nevienu neesmu atvedis. Nākamais smaržos kā rožu dārzs, - Andris atteica pasmīnēdams. Viņš zināja, ka notvertais zaglis ar savu smirdoņu bija sagādājis pamatīgas neērtības ne tikai viņam, - Mani pašlaik visvairāk interesē Gustava Steiguta lieta. Atrasto kabatas portfeli ar dokumentiem un naudu nodevu ekspertam, lai veiktu ekspertīzi. Viņš teica, tas esot pie jums.
- Jā, man atnesa eksperta slēdzienu, - Vāverēns no rakstāmgalda atvilktnes izņēma kādu papīra lapu, ieskatījās tajā. - Portfelis glabāts sausā vietā. Virspusē uz vāciņiem triju cilvēku pirkstu nospiedumi. Iekšpusē uz dokumentiem viena. Divdesmit astoņi lati papīrnaudā, pase uz Gustava Steiguta vārda, autovadītāja apliecība, tehniskā pase 1984. gada izlaiduma žigulim, neliels piezīmju blociņš ar dažiem telefona numuriem.
- Telefona numuri? - Andris pat salēcās no prieka. - Tieši tie man vajadzīgi. Esmu noskaidrojis, ka viņš daudz zvanījis, tikai nezinu, kam īsti.
- Apskaties, ja tas tik svarīgi, - Vāverēns piecēlās, piegāja seifam, atslēdza, izņēma nelielu zilu blociņu un padeva Andrim. Viņš žigli šķīra nedaudzas pierakstītas lapiņas. Dažādu iestāžu nosaukumi, pāris uzvārdu, kurus atzīmēja, tad viens numurs bez jebkādas norādes. Pēc koda saprata, ka tas turpat Cusnakciemā. Jāsāk ar šo.
- Vai varētu noskaidrot šā telefona abonentu? - viņš parādīja to Vāverēnam.
- Jā, piezvanīšu sekretārei, pēc dažām minūtēm uzzināsim.
Brīdi telpā valdīja saspringts klusums, tad telefons ieskanējās, Vāverēns noklausījās, pateica paldies par pūlēm, tad pievērsās Andrim.
- Šis ir Cusnakciema kultūras nama numurs.
- Vai patiešām? - Andris iesaucās pārsteigts. Varbūt Steiguts tajā dienā nemanīts nepagāja garām kultūras namam? Sastapa Jautrīti? Pavisam neviļus? Iegāja viņai līdzi un vairs neiznāca? Kādēļ? Krita grēkā un nobijās no sievas? Zaiga izteica savādas aizdomas. Jautrīte ir skaista sieviete, viņa spēj savaldzināt.
- Vai apstāklis, ka Steiguts zvanījis uz kultūras namu, ko dod? - vērodams Andra sejas izteiksmi, noprasīja Vāverēns.
- Pagaidām nevaru pasacīt. Ir man viena versija, bet tā jāpārbauda, - viņš izvairīgi atteica. Acumirklī bija radies kāds plāns, ko pagaidām negribēja atklāt.
Kaut Jānim nepatika sēsties Induļa mašīnā aizmugurē blakus Ludim, jo Tedis bija iekārtojies priekšā, Andris strikti pateica, ka viņu mājās nevedīs, vēl citas darīšanas pilsētā, atgriezīsies varbūt vēlu. Jānis nopukstēja, ka viņam nav jāsteidzas, gan Valija lopus sakops. Andris neklausījās, atslēdza mašīnu, un žigli aizbrauca. Viņa gaitām lieciniekus nevajadzēja.
Pēcpusdienā pagasta vecākā Anša Jukumsona kabinetā ieskanējās tālrunis.^ Ar viņu vēlējās runāt rajona ugunsdzēsēju priekšnieks. Šodien ieradies policists Andris Rā- cenājs un iesniedzis ziņojumu, ka Cusnakciema kultūras namā nav kārtībā krāsnis un dūmvadi, bet pēc dažām dienām sākas apkures sezona. Rīt ieradīsies inspektors, kas visu pārbaudīs uz vietas, arī dūmvadu tīrītājs. Viņiem vajadzīgs oficiāls iesniegums no pagasta valdes, lai varētu noslēgt līgumu un apmaksāt darbu. Viņš cerot, ka pagasta budžetā nauda ieplānota. Jaunais policists esot varen acīgs, pat izdrupušus ķieģeļus ievērojis.
- Kas jādara, tas jādara, - Jukumsons piekrita. - Tūlīt teikšu sekretārei, lai visu noformē. Jā, arī man liekas, mūsu policists ir acīgs. Divas zādzības īsā laikā atklāja.
Sallijai, kura bija dzirdējusi pēdējos vārdus, bija savi iebildumi, viņa noteica, ka ar visu acīgumu nav varējis Steigutu atrast.
- Vai, tavuprāt, viņam visi purva akači būtu jāpārmeklē? - Jukumsons noprasīja. - Cilvēks darīja, kas viņa spēkos.
Jukumsons jutās apmierināts. Pietiekami daudz Vējza- ķu Fricis ar savām izdarībām viņam nervus bendējis. Pašvaldības vēlēšanām tuvojoties, Jukumsons nodibināja partiju. Viņam bija vislabākie nodomi, par cilvēku labklājību gribēja rūpēties, apgaismot tiem prātus, lai ņem kredītus, attīsta dažādas ražotnes. Tikai vienīgi Fredis un Aldona to ņēma vērā, pārējie baidījās riskēt. Viņa partija izvirzīja deputātu kandidatūras, un vēlāk tie tika ievēlēti ar lielu balsu skaitu.
Arī Fricis sarosījās, drīz viņam bija sava partija. Viņš rīkojās varen aktīvi, izvērsa plašu priekšvēlēšanu kampaņu. Sauca ļautiņus kopā kultūras namā, kur solīja visādus labumus, ja viņa kandidātu ievēlēs. Atkal autobuss uz pilsētu kursēs trīsreiz dienā kā senāk, pensionāriem braukšana par puscenu, tāpat arī zāles viņiem apmaksās no pagasta kases. Kāpēc pils stāv pustukša? Otrajā stāvā varēja iekārtot viesnīcu, svešzemju bagātnieki brauks strīpām vien, kad uzzinās par Cusnakciema brīnumiem. Bet tie būs šādi: viņš liks aizdambēt Cusnakupīti, uzpludinās kārtīgu dīķi un tajā ielaidīs astoņkājus. Nevienam vairs nevajadzēs dzīties līdz Klusajam okeānam, lai tos apbrīnotu. Astoņkāju gaļa esot ļoti vērtīga, tīrs olbaltums bez taukiem un pats galvenais - kad kāju tam nokniebj, pēc laiciņa izaug no jauna. Tikai viesnīcā vajadzēs ķīniešu pavāru, kas tos mācēs sagatavot.
Nav skaidri zināms, Fricis sasolīja par maz vai par daudz, taču viņa izraudzītie kandidāti par deputātiem nekļuva. No tā laika viņš pārvērtās par visniknāko opozicionāru, uz visām debess pusēm sūtīja sūdzības par Jukumsonu. Te viņš naudu, ko grāfs Hāzenfūss bija devis, lai uzliktu viņa dzimtas muižas pilij jaunu jumtu, savā kabatā iebāzis, te citas žuļicības pastrādājis. Pārbaudes neko nelikumīgu neatklāja, bet uz Jukumsona galvas parādījās vēl daži sirmi mati. Viņš pašlaik prātoja, ka laikam Liene nebija par Frici balsojusi, ja tās kazas gribēja no- špricēt. Tagad varēs pasēdēt drošā vietā un pārdomāt savas nelietības.
Nākamajā rītā Andris ieradās pie Freda, atkal bija vajadzīga viņa palīdzība. Aizdomām, ka Steiguts varētu slēpties kultūras namā, Fredis negribēja lāgā piekrist. Tas, ka uzturējis telefoniskus sakarus ar Jautrīti, vēl nebija pierādījums.
- Gaida izdevīgu brīdi, kad līst laukā un ziņot, ka dokumenti pazuduši. Varbūt Jautrīte viņu šantažē? Sievietes ir neizdibināmi radījumi. It sevišķi tāda skaistule.
- Tu varētu panākt oficiālu kultūras nama pārmeklēšanu. Kādēļ vajadzīga maskarāde ar pažarniekiem?
- Pirmkārt, tā nav maskarāde. Viņi savu darbu darīs pa īstam. Otrkārt, nav nekāda pamata kultūras namā sarīkot kratīšanu. Jautrīte neko noziedzīgu līdz šim nav izdarījusi.
- Labi jau labi, pārliecināji, - Fredis pasmējās. - Uzdošu tikai puišiem darbu un brauksim turp. Vajadzēs man pieņemt vēl pāris strādniekus, vairs netiekam ar darbiem galā.
Jautrīti viņi sastapa tās darba kabinetā. Ieslēgusi elektrisko sildītāju, žigli klabināja rakstāmmašīnu.
- Teica, ka pie padomju varas ir papīru laikmets. Tagad nav nekas labāks. Tāpat visādas atskaites jāraksta, - viņa pažēlojās.
- Citādi birokrātiem nebūtu ko darīt, - nosmējās Fredis. - Tavas atskaites taču kāds apstrādās tālāk. Kādēļ neiegādājies datoru?
- Nav tik biezs naudas maks. Bet pagasts nedod. Sallijai vairāk vajadzēja. Ko kārtības sargātāji šodien vēlas? - beidzot tieši noprasīja.
- Neko sevišķu, - Fredis atteica. - Tāpat parunāties. Vai jaunu kurinātāju esi sarunājusi? Vakar Ernests teica, viņa sieva varētu to darbiņu veikt.
- Tu domā, Mirdza paliks pie Baibas dzīvot? Iespējams tas ir. Es labāk par kurinātāju ņemtu vīrieti, taču vairāk spēka smagās pagales izcilāt. Ja dabūšu kādu, kas pārāk dziļi šņabja glāzē neskatās. Uzlikšu ūdeni kafijai, - Jautrīte paņēma tukšu kanniņu un izgāja pa durvīm.
- Ka tikai neaizskrēja Steigutu brīdināt, - Andris pačukstēja. Viņš bija ievērojis Jautrītes šaudīgo, nemierīgo skatienu. - Tu noej lejā, pastāvi drošības dēļ pie sētas durvīm. Ja šis sprūk laukā un laižas uz krūmiem, aizturi.
Pēc neilga laika atgriezās Jautrīte, no baltās kannas pacēlās smaržīgi garaiņi, kas tūlīt sāka kairināt nāsis. Nolikusi kanniņu uz galda, Jautrīte sekcijā salūkoja tasītes, karotītes, cukura trauku, apvaicājās, kur Fricis palicis?
- Viņš teica, ka iešot laukā uzpīpēt.
- Vai, cik pieklājīgs! To varēja darīt tepat.
Viņi lēnām malkoja karsto kafiju. Jautrīte pavaicāja, kā Andris domā, cik lielu sodu Vējzaķis saņems par savām izdarībām. Ne viņam izdevās nozagto paturēt, ne kazas no- špricēt. Viņš atteica tāpat kā inspektors policijā, kaut nebija to dzirdējis, ka visu izlems tiesa. Jautrīte sāka stāstīt anekdotisku gadījumu par Vēj zaķa un Jukumsona ķildām, kad izdzirda piebraucam kādu mašīnu un aprāvās pusvārdā. Paraudzījušies pa logu, viņi redzēja, ka pieripojis tumšsarkans busiņš. Jautrīte tik strauji nolika tasīti, ka tā iz- šļakstījās, jaunā sieviete pēkšņi bija nobālusi.
No busiņa izkāpa divi vīri un tuvojās parādes durvīm. Vienam mugurā virs uzvalka gaišpelēka vējjaka, otrs ģērbies viscaur melnās drēbēs, arī berete galvā melna. Jostai piestiprinātās sukas, plecam pārliktā smalkā trosīte. ar stiepļu pušķi galā liecināja, ka ieradies dūmvadu tīrītājs ar visiem amata rīkiem. Pie rokas, uz vienu pusi nedaudz saliecies, nesa pasmagu spaini. Andris atvieglots uzelpoja, tērzēšana ar kultūras nama direktori šimbrīžam prieku nesagādāja.
- Atvainojiet mani, - Jautrīte teica pieceldamās. - Ieradušies skursteņu slaucītāji. Iešu pasaukt apkopēju.
- Tātad šajā namā sastopama vēl kāda sieviete, - Andris nodomāja, sekodams Jautrītei gaitenī, vajadzēs izjautāt. Tūlīt atskanēja viņas skanīgā balss:
- Zelma! Zelmiņ, kur tu esi?
Pēc īsa brīža parādījās sīka žigla sieviņa pāri pusmūža gadiem. Ieraugot abus vīrus, kuri jau bija ienākuši, viņas sejā atplauka plats smaids.
- Labdieniņ, labdieniņ, - viņa priecīgi atņēma sveicienu. - Nu gan būs laime, kad skursteņslauķi dabū redzēt!
- Droši vien nelaime jums paies garām, nekas nedegs, - atteica vīrs pelēkajā jakā, tad pievērsās Jautrītei:
- Esmu ugunsdzēsības inspektors Varis Krastiņš. Ierados pārbaudīt, kādā kārtībā apkures ierīces.
- Lūdzu, tas jūsu pienākums, pārbaudiet. Pērn bija cits inspektors.
- Iespējams. Parādiet, lūdzu, ko viņš ierakstījis aktā!
Uz galda vēl stāvēja tukšā Fredim noliktā tasīte. Jautrīte ielēja tajā kafiju, piedāvāja inspektoram, tad salūkoja vajadzīgos vākus. Pāršķirstījis aktus, viņš aplūkoja pašu pēdējo. Trūkumi nebija konstatēti, krāsnis un dūmvadi kārtībā, tikai aizrādījums, ka bēniņi jāatbrīvo no liekiem krāmiem, kas var radīt aizdegšanos. Andris ievēroja, ka direktorei, papīrus sniedzot, drebēja pirksti, viņa bija uztraukusies. Vai tas kāds brīnums? Šādas pēkšņas pārbaudes nevienam iestādes vadītājam nav patīkamas.
- Vai tagad tur viss kārtībā? - inspektors apvaicājās.
- Jā, visu kas lieks, abas ar apkopēju izvācām. Bēniņus turu vienmēr aizslēgtus, lai apmeklētāji tur nevarētu iekļūt. Sāks pīpēt un ugunsnelaime būs klāt.
- Pilnīgi pareizi, - Krastiņš piekrita.
- Mēs kurinām tikai pirmā stāva krāsnis, te arī mans dzīvoklis. Otrā stāva krāšņu podiņiem, kas saglabājušies vēl no muižas laikiem, ir mākslinieciska vērtība, bet tie vairs labi nesilda. Pirmajā stāvā krāsnis jaunākas, balto podiņu, virtuvē, kur apkopēja ūdeni silda, ķieģeļu plīts. Nāciet, es jums visu izrādīšu.
Jautrīte centās runāt skaļi, droši, gāja pirmā, inspektors un Andris viņai sekoja. Ieraudzījis plītij dažu ķieģeļu starpā plaisas un apdrupušus stūrus, Andris piepeši izjuta atvieglojumu. Neviens nevarēs teikt, ka viņš savā ziņojumā samelojies. Apkopēja grīdu ap plīti jau bija noklājusi vecām avīzēm, pašlaik melnais vīrs tīrīja sodrējus. Pēc tam visu samūrēs, spainī bija java.
Pašķindinājusi prāvo atslēgu saišķi, direktore aicināja inspektoru uz otro stāvu, slēdza vaļā vienas durvis pēc otrām, rādīja krāsnis, kur zaļi un brūni podiņi izrotāti reljefiem rakstiem. Inspektors atvēra krāšņu durtiņas. Pat pelnus tajās nemanīja, tikai kāds iztraucēts zirneklis žigli aizskrēja.
- Šādām krāsnīm būtu vieta muzejā. Vai arī pilī, kura atvērta apmeklētājiem, - noteica Krastiņš.
- Ar laiku iekārtosim paši savu muzeju. Nu jūs pats re-
Jautrīte paņēma tukšu kanniņu un izgāja pa durvīm. - Ka tikai neaizskrēja Steigutu brīdināt, - Andris pačukstēja
Fredim.
dzējāt, šīs krāsnis nav kurinātas, nekādu tīrīšanu nevajag. Arī tās, kas lejas stāvā deg labi, nedūmo.
- Es vēl neesmu redzējis bēniņus, - Andrim par iepriecinājumu, inspektors noteica. Viņš jau bija gribējis to atgādināt. Nevienā telpā, ko Jautrīte parādīja, Steiguts neslēpās. Atlika vienīgi bēniņi. Vai tiešām viņa nojauta bijusi aplama?
- Bēniņus? - Jautrīte pārprasīja, un viņas balss nedaudz iedrebējās. - Bēniņus? Kur bēniņu atslēga? - viņa žigli pārlūkoja visu saišķi, kur bija gredzenā salocītai stieplei uzvērtas dažādas atslēgas, tad sāka brīnīties, kur palikusi tā, ar ko bēniņi slēdzami. Varbūt atkabinājusies no saiš- ķa, nokritusi un pazudusi?
- Vai apkopējai nav otras atslēgas? - inspektors noprasīja. Jautrīte gāja vaicāt, pēc brīža bija atpakaļ un viņai sekoja ļoti izbrīnītā Zelma.
- Nevaru atrast bēniņu atslēgu, - viņa pavisam nelaimīga teica. - Vainīga mana caurā galva, pati nezinu, kur esmu nogrūdusi. Tik sen tur neesmu kāpusi. Tās šaurās trepes nav manām vecajām kājām.
- Ļoti savādi, ka pazudušas abas atslēgas, - beidzot arī Andris iebilda kādu vārdu.
- Kas tur savāds? - Jautrīte nozibsnīja pret viņu brūnas dusmīgas acis. - Visādi var gadīties. Es pat neatceros, kad tur pēdējo reizi biju. Ticiet man, tur nav vairs ugunsnedrošu priekšmetu.
- Vismaz parādiet, pa kurieni var nokļūt bēniņos. Varbūt kāda no zudušajām atslēgām aizmirsusies slēdzenē, - Andris pagriezās pret Zelmu.
- Jā, jā, nāciet man līdzi! Tepat pa šo koridoru līdz viņam galam, - Zelma labprāt rādīja ceļu.
- Vai jūs līdzi nenāksiet? - Andris noprasīja, redzēdams, ka Jautrīte palikusi stāvam.
- Nesaskatu šai kāpelēšanai nekādu jēgu, mēs durvis atvērt nevarēsim, - viņa atteica, tomēr gausi sekoja.
Uz bēniņiem veda šauras kāpnes, to galā nekrāsotas koka durvis. Paņēmis no Jautrītes saišķi, Krastiņš izmēģināja vienu atslēgu pēc otras, ja arī ielīda caurumā, tad pagriezt nebija iespējams.
- Cits neatliek kā durvis uzlauzt, - viņš nosprieda.
- Jums nav tiesību to darīt! - Jautrīte iekliedzās.
- Man varbūt nav, bet policistam gan, cik labi, ka tepat tuvumā. Jūs, tante, - viņš pievērsās Zelmai, - aizejiet, lūdzu, līdz mašīnai un sakiet šoferim, lai nāk šurp ar visiem atslēdznieka rīkiem. Mums tie dažu labu reizi vajadzīgi, kad jātiek aizslēgtā dzīvoklī, no kura nāk dūmi.
- Bēniņos nekādu dūmu nav, - Jautrīte nikni iebilda.
- Varbūt tur kaut kas cits, - Andris izgrūda un tūlīt iekoda sev mēlē. Kā tāds zeņķis vai tenku kāra vecene, sāks pirms laika izpļāpāties.
Šoferis ar instrumentiem ātri bija klāt, viņš strādāja veikli, bet brīdī, kad durvis iečīkstēdamās vērās vaļā, Andris manīja, ka Jautrīte kāpjas atpakaļ.
- Uz kurieni? - viņš iesaucās, spēcīgi satvēris sievieti pie rokas. - Bez saimnieces mēs nedrīkstam iet iekšā. Vēlāk apgalvosiet, mēs tur kaut ko ienesuši, jums vainu uzvēluši.
Jautrīte vairs nebilda ne vārda, apstājās kā zemē iemie- ta, ne soli nespēra tālāk. Andris juta, ka plauksta, ko viņš turēja, kļūst auksta un mikla.
Bēniņus apgaismoja divi nelieli logi tuvu jumta čukuram, katrs savā plašās telpas galā. Pašā viducī plats ķieģeļu skurstenis, ap to nobērti smalki, apaļi keramzīta oļi. Tālāk grīdai bija dēļu klājums. Inspektors ielūkojās vienā tumšajā pažobelē, otrā. Nekā daudz tur nebija, daži salauzīti krēsli, kaste no kuras izvilka vecus žurnālus.
- Vai te īstā vieta makulatūrai? - viņš dusmīgi uzsauca Jautrītei. - Jūs taču apgalvojāt, ka nekā ugunsnedroša bēniņos nav.
Jautrīte neatbildēja. Viņa joprojām turējās vaļējo durvju tuvumā tāpat kā Andris. Pēkšņi šoferis, kurš arī izložņāja pažobeles un bija nokļuvis pašā tālākajā kaktā, skaļi iesaucās:
- Priekšniek, nāc šurp! Skaties, ko es te atradu.
Arī Andrim vajadzēja redzēt atradumu. Viņš atlaida jaunās sievietes roku, paspēra pāris soļus, tad pamanīja, ka viņa žigli metas uz durvīm. Kāpnēs noklikstēja soļi. Gariem stiepieniem Andris šāvās viņai pakaļ. Jautrīte pa garo gaiteni joņoja uz sētas kāpņu pusi. Kaut Fricis nebūtu atstājis posteni un pagūtu saķert!
Fredim bija apnicis stāvēt pie durvīm, muguru tām atspiedušam, nesteidzīgi cigareti kūpinot. Veltīga nīkšana, tās tikai Andra iedomas, meklēt kultūras namā Steigutu. Viņš pagāja nedaudz sāņus. Pēkšņi saklausīja soļu troksni. Varbūt tomēr? Viņš saspringa, reizē ar durvju vēršanos strauji metās uz priekšu. Nākamā mirklī izstiepto roku tvērienā iekrita Jautrīte.
- Uz kurieni, drostaliņ? - izbrīnēts viņš iesaucās, sievieti ciešāk piespiezdams sev klāt.
- Laid mani! Fredi, laid! - viņa nikni kliedza, cenzdamās izrauties. Kad tas neizdevās, strauji nolieca galvu un iecirta zobus viņa plaukstā.
Blākšķēdamas atsitās durvis, blakus jau bija Andris.
- Uzmanies. Šitā kaķene kož, - Fredis brīdināja. Andris paskatījās uz viņa roku, no kuras sūcās sārtas asins lāsītes, iesmējās:
- Nu gan neraža, tev būs jāiet uz potēm. Joku nav, kad traka kaķene sakož. Jautrīt, beidz raustīties! Tu nāksi man līdzi un visu sakarīgi izstāstīsi. Fredi, laid viņu vaļā, bet pats uzkāp augšā un noskaidro, ko vīri bēniņos atrada.
Jautrīte vairs nepretojās un paklausīgi gāja Andrim līdzi, kad viņš stingri saņēma pie rokas. Jautrīti ieveda kabinetā, atsēdināja uz šaurā dīvāniņa, kur viņa ievilkās stūrītī un saguma. Pats nometās krēslā viņai pretī. Jautrīte klusiņām raudāja, pēkšņi izskatījās ļoti nelaimīga. Viņš brīdi pagaidīja, tad paklusu ierunājās:
- Nomierinies un pasaki godīgi, vai zini, kur atrodas Gustavs Steiguts? - Viņa mēmi pamāja galvu.
- Vai tu noliki mežā viņa dokumentus?
- Jā, es - neskanīgā, aizžņaugtā balsī viņa izmocīja.
- Kādēļ tā darīji?
- Lai meklētāji domātu…mežā apmaldījies, purva aka- cī noslīcis.
- Tā patiešām daudzi domā. Tikai ne es.
- Es neesmu vainīga! - pēkšņi Jautrīte bija atguvusi balsi, iekliedzās skaļi, izmisīgi, tad atkal sāka šņukstēt. Ne vēsts no krāšņās valdzinošās sievietes, acis apsarkušas, deguns pietūcis. Viņam kļuva sievietes žēl.
- Jautrīt, saņem dūšu un visu izstāsti! - viņš laipni mudināja.
- Labi, pateikšu visu, - salūkojusi kabatas lakatiņu, noslaucījusi acis un degunu, Jautrīte klusiņām sāka runāt:
- Es negribēju Mirdzai vīru atņemt, goda vārds. Man patīk kalsni vīrieši, ne tādi mīkstmieši kā Gustavs. Bet viņš sāka zvanīt. No slimnīcas, vēlāk arī no mājām. Apgalvoja, ka es viņam briesmīgi patīkot, esot manī iemīlējies. Kurai sievietei netīk tādus vārdus dzirdēt? Es neesmu izņēmums. No manas puses bija tikai flirts, amiziera dzīšana, nekas vairāk. Vienreiz prasīja, kad varētu atnākt pie manis ciemos, gribot ko svarīgu pateikt. Man tobrīd bija jautrs prāts, teicu, atnāc sestdien. Pēc iepriekšējās nakts diskotēkas te būs klusums, varēsim, neviena netraucēti, parunāties. Kādēļ vajadzēja tā sacīt? Es nezināju, ka viņš visu ņēmis nopietni.
Jautrīte pieklusa, viņas skatiens klīda Andrim garām. Pagāja krietns brīdis, līdz viņa saņēmās un turpināja:
- Tas notika aizpagājušajā sestdienā. Viņš ieradās ap pusdienlaiku. Pasmējās, ka veikli no Mirdzas aizmanījies. Bija nopircis balzamu, kafiju, vēl ko. Kopīgi ieturējām pusdienas, tad uzvārīju kafiju. Man patīk stipra, Gustavs apgalvoja, ka viņam arī. Bet Mirdza tikai ar pliekanām sus-
- Uz kurieni, drostaliņ? - izbrīnēts Fredis iesaucās, Jautrīti
ciešāk piespiezdams sev klāt. - Laid mani! Fredi, laid! - viņa nikni kliedza, cenzdamās
izrauties.
lām dzirdinot. Izturoties kā pret vārguli. Bet viņš vīrs pašos spēka gados. Iebaudījām kafiju kopā ar balzamu, tas uzkarsēja asinis. Sāka mani bučot, glāstīt. Par mīlestību runāja. Ka gribot no Mirdzas šķirties un mani precēt. Es vēl teicu, lai visu labi apdomā. Negribēju jaukt viņa ģimeni, tici man, Andri! Neesmu no tādām. Bet viņš tik neatlaidīgs, un man galvā skurbulītis… Vēl nodomāju, ne man, ne viņam gabals nenokritīs. Vai es varēju paredzēt….
Viņa abām plaukstām aizklāja seju, saduga vēl vairāk, ierāvās dīvāna pašā kaktiņā, tad klusiņām pateica:
- Andri, es nevaru… tādas lietas stāsta tikai pie bikts. Tu neesi baznīckungs, bet policists. Pie tam tik jauns.
- Domā ja jauns, es neko nesapratīšu? Jautrīt, uzticies man! - Saņēmis viņas rokas, tās atvilka no sejas, viņa grieza galvu sāņus, skatienu vairīdamās, tad ātri izgrūda:
- Dzīvs un karsts viņš sāka… tad jutu, kā noplūst sviedriem, sirds sāk auļot un… piepeši noraustījās un palika tik briesmīgi smags, tikai ar pūlēm spēju pavelt sāņus, atbrīvoties. Elpu vairs nedzirdēju. Mani pārņēma briesmīgas bailes. Varbūt vajadzēja saukt ātros, bet man bija kauns. Paķēru savas drēbes, balzama pudeli, metos prom. Gulēju uz šā dīvāniņa un dzēru, tad aizmigu. Neiedrošinājos iet savā istabā. Otrā rītā viņš bija stīvs un auksts. Saģērbt nespēju, man metās nelabi. Satinu palagā un stīvēju uz bēniņiem. Vēlāk uznesu viņa drēbes, noglabāju abas atslēgas. Nu tu visu zini.
Šajā brīdī pavērās durvis, iesteidzās Fredis kopā ar inspektoru un šoferi, stāstīja, ka bēniņos plika vīrieša līķis, tikai ar palagu pārsegts, virsū uzmests apģērbs.
- Es visu policistam izteicu, - Jautrīte, nedaudz nomierinājusies, raudzījās viņiem pretī. - Gustavs nomira dabiskā nāvē.
- Spriežot pēc tā, ko dzirdēju, tas bijis infarkts, - Andris apstiprināja. - No fiziskas un emocionālas pārslodzes.
- Tik skaistā nāvē katrs vīrietis gribētu mirt, - noteica Fredis, kad bija visu noklausījies.