Haralds domīgi aplūkoja savu seju kafejnīcas tualetes spogulī. Dusmas bija norimušas, palicis vienīgi sarūgtinājums. Šitā samaitāt ģīmi! Būtu tikai iepļaukājusi! Bet sieva kā kaķene, kuras bērni apdraudēti, bija metusies virsū, neganti šņākdama, skrāpējusi. Brīnums, ka vēl nespļāva, un labi, ka acis neizplēsa.
It kā viņam nebūtu žēl zapiņal Tik daudzus gadus viņam nokalpojis. Kas to būtu domājis, ka zagļi iekāros arī tādu autiņu. Daudziem vecīšiem, Haraldu veltīgi gaidot, saskābs piens, sapūs plūmes un āboli, olas paliks vecas, un maciņos neieripos daži latiņi. Daudz viņš nevarēja maksāt, bet vecīši bija priecīgi par to pašu. Viņiem ar Lieni arī jādzīvo, meitai, studentei, jāpalīdz. Tagad Lienei būs jāzaudē sava vieta tirgū, jāmeklē abiem, kur iekārtoties darbā. Līdz pensijas gadiem vēl tālu. Ko iesākt?
Pavisam sadudzis viņš atgriezās pie sava galdiņa, izdzēra atdzisušo kafiju un, pārskaitījis sīknaudu, pasūtīja glāzi vīna. Uz mājām viņš vairs nedrīkstēja iet. Kad ar saskrāpēto seju spruka laukā pa durvīm, aiz muguras skanēja histērisks uzbrēciens. Lai bez mašīnas, vienalga, vecās vai jaunas, vairs nerādās. Policijā viņš ziņojumu par zādzību iesniedza. Bet maz cerību, ka zapiņu atradīs. Droši vien jau sadalīts sastāvdaļās vai nobēdzināts. Tālu ar to nevarēja aizbraukt tik īsā laikā. Vēl vakarā stāvēja pie viņu mājas.
Nebija, kur steigties. Brālis, pie kura jāiet lūgt pagaidu apmešanās vieta, vēl darbā. Pāris stundas kaut kā jāpavada. Laukā pūta dzestrs rudens vējš. Viņš pasūtīja vēl vienu glāzi vīna un sāka vērot citus kafejnīcas apmeklētājus. Pie blakus galdiņa sēdēja divas korpulentas dāmas vidējos gados. Tai, kura sēdēja tieši pretī, runājot pamirdzēja zelta zobi. Zelts spīdēja arī ausīs. Abām bija koptas sejas, safrizētas galvas. Kas tādai dāmiņai nekaiš, Haralds skaudīgi domāja. Tāda dzīvi dzer kā pļāvējs spailes galā bērzusulu krūzi - pilniem malkiem.
Dāmas, kafiju dzerdamas un kūciņas ēzdamas, skaļi runājās par saviem bērniem, viņu sekmēm un nerātnībām. Tad zeltzobainā pajautāja otrai, vai nezinot krietnu strādnieku. Viņai to pļēguru Laimoni jātriecot pie visiem velniem. Bet kamēr cita nav, jāpacieš.
- Kārtīgam cilvēkam es varu maksāt kārtīgu algu. Tu tak to zini, mīļā.
Haralds saspicēja ausis. Tad viņš izdzirda otru dāmu sakām:
- Jā, protams. Tev taču Rekets katru mēnesi dod smuku, apaļu summiņu.
Haralds pārsteigumā gandrīz novēlās no krēsla. Bet dāmu tālāko sarunu viņš vairs nedzirdēja. Kafejnīcā ienāca trokšņains pusaudžu bars un iekārtojās pie galdiņa blakus dāmām. Drīz viņas piecēlās un izgāja ārā. Haralds, pie loga sēdēdams, ievēroja, ka viņas iesēžas lepnā sudraba krāsas autiņā. Pie stūres bija zeltzobainā. Pierakstījis uz salvetes malas mašīnas numuru, Haralds ātri iztukšoja glāzi un devās prom. Galvā sāka rosīties kāda doma.
Brāļa sieva, savilkusi skābu seju, virtuvē mazgāja traukus. Trešais ēdājs nebija paredzēts, un vakariņas iznāca trūcīgākas nekā parasti. Haralds un Kārlis sēdēja istabā un ilgi klusēja, cigarešu dūmos ietinušies. Noklausījies Haralda stāstījumu, Kārlis bija teicis, ka viņam viss jāapsma- dzeņo. Pēc brīža viņš ierunājās:
- Tava ideja nav slikta. Ja tu salīgtu darbā pie tās zeltzobainās, varētu tur visu izošņāt. Zinātu, kas ir ar to reketu.
- Ja mēs abi sadarbotos, arī tev kā policistam būtu savs labums, - atteica Haralds. - Kāda atzinība no priekšniecības. Bet man varbūt reketa upuri atlīdzinātu. Tiktu pie cita zapiņa. Ripojošu zapiņu var nopirkt par 50 latiem, zinu vecīti, kas pārdod. Nebūtu naudu izgrūdis par saldētavu, varētu nopirkt. Tagad, kur produktus glabāt, man ir, bet nav, ko iekšā likt. Tu tikai noskaidro, kas tā par dāmu.
Otrā rītā Kārlis devās uz darbu, bet Haralds palika gaidot viņa tālruņa zvanu. Pēc stundas viņam visi dati bija rokā. Tā bija Mazjānīšu īpašniece Aldona Meldere no Cusnakciema. Brālis novēlēja nopelnīt citu zapiņu, un Haralds devās ceļā.
Haralds labi pazina tikai Ventas kreiso krastu. Uz Cus- nakciemu viņš brauca pirmoreiz. Autobuss aizvizināja gandrīz līdz rajona robežai. Haralds vēlreiz aplūkoja karti, ko bija nopircis autoostas kioskā. Līdz Mazjānīšiem nieka kilometrs ejams. Viņš naski soļoja, līdz atdūrās pret blīvu žogu, kuru greznoja plāksnīte ar uzrakstu par nikniem suņiem sētā. Turpat blakus, šķiet, bērna roka greiziem burtiem bija uzvilkusi ar krītu: "MŪC!"
Aiz žoga bija balta ķieģeļu māja. Tajā un pagalmā valdīja klusums. Ievērojis blakus vārtiņiem zvana pogu, Haralds to piespieda. Spalgi ietrinkšējās zvans, un piepeši sacēlās troksnis. Nožvadzēja ķēdes, suņiem no būdām izlienot, atskanēja dobja divbalsīga riešana. Tad noblākšķēja mājas durvis.
Nācēja bija pati saimniece. Uzklausījusi Haraldu, viņa to uzmanīgi aplūkoja, tad noprasīja:
- Kur es tevi esmu redzējusi?
- Vakar kafejnīcā, - Haralds atzinās. - Tur es neviļus dzirdēju, ka jums vajadzīgs strādnieks. Pašlaik esmu bez darba.
Viņa gribēja zināt, kas Haraldu apstrādājis. Uzzinājusi, ka tā bijusi paša sieva, sāka garšīgi smieties. Laikam pie citiem sieviešiem līdis? Bet, ja dzeršanas dēļ, tad lai aizmirstot ceļu uz Mazjānīšiem. Haralds apgalvoja, ka dzerot ļoti reti un maz. Ar sievu sanākušas ģimenes nesaskaņas cita iemesla dēļ. Kāda, to viņš neteica.
- Labi, paskatīsimies, kas tu par fruktu, - zelta zobiem nospīdot, saimniece atvēra vārtiņus. Bet viņa neveda mājā.
- Tas ir Reno-Rekets. Izcilākais vaislas kuilis mūsu novadā. Tev būs viņu cienīt un godāt, sili pilnu turēt, ik dienas pastaigās vest, ar suku pucēt un dušā mazgāt!
Runādama gāja pa taciņu pāri pagalmam, un Haralds sekoja. Aiz otra tikpat augsta žoga pacēlās citas ēkas.
- Mēnesis būs pārbaudes laiks. Pagaidām maksāšu divi lati dienā. Došu brīvu uzturu un darba apģērbu. Darba .grāmatiņu tūlīt nevajag, pēc mēneša paskatīsimies. Strādāt jāsāk jau šodien. Tev nekādas pendeles nav? - viņa paskatījās uz Haralda tukšajām rokām.
- Nē, nezināju, ka tūlīt jāpaliek, - Haralds sastomījās.
- Nav ko stiept garumā. Sieva, cerams, tevi šovakar negaida? - viņa indīgi noprasīja.
Kad Haralds apstiprināja, ka sieva tiešām negaida mājās, saimniece ieveda garā, zemā ēkā, no kuras plūda raksturīgais kūtsmēslu smārds. Koridorā viņi saskrējās ar kādu smirdīgās drēbēs ģērbušos vīrieti, kura plānos vaigus klāja tumši bārdas rugāji.
- Tā, Laimon, diezgan esi manus nervus bendējis. Te ir jaunais strādnieks. Savāc savus pamparus un atbrīvo istabu!
- Saimniec, mīļā, labā, žēlīgā! - vīrs saļima ceļgalos. - Nedzen mani prom. Es labošos, zvēru pie visiem svētajiem! Ne lāsīties mutē neņemšu!
- Nē, Laimon, pietiek tavu kumēdiņu un melu, - stingru roku saimniece parāva vīru aiz apkakles. - Lai pēc pusstundas te nebūtu ne smakas no tevis. Ja ne, atlaidīšu suņus no ķēdes.
Tik tālu viss ritēja, kā Haralds bija iecerējis. Priecīgu prātu viņš sekoja saimniecei, kura atgrūda kādas durvis. Viņš ieraudzīja plašu, gaišu telpu. Aizgaldos tusnīja barokļi, spiedza sivēni.
Pievedusi jauno strādnieku aizgaldam, kurā pacēlās balts, kustīgs kalns, Aldona Meldere balsī, kura bija dzirdams īsts lepnums, pateica:
- Tas ir Reno-Rekets. Izcilākais vaislas kuilis mūsu novadā. Tev būs viņu cienīt un godāt, sili pilnu turēt, ik dienas pastaigās vest, ar suku pucēt un dušā mazgāt! Cūkas pēc viņa stāv garā rindā, pat no kaimiņu rajona.
Sveicināts, Pēter!
Šogad negaidi mani uz līgošanu Pēterdienā pie sevis, neņem ļaunā, ka nebūšu. Ģīmis tā samaitāts, ka nevaru ļaudīs rādīties. Un viss tā pusvācieša Zīgerista dēļ, lai rauj viņu jods!
Stāstīšu Tev visu pēc kārtas. Mūsu Cusnakciems jau labu laiciņu dūca kā satramdīta bišu mājiņa - kāds bija palaidis klaču, ka Jāņkalniņā šogad līgošot pats Joahims Zīgerists, braukšot šurp ar savu Rūpju auto. Kas pie šīm runām vainīgs, nudien nezinām, laikam žagatas. Arī līdz mūsmājām atklīda tādas ziņas, bet es neņēmu galvā, vienā mierā noraudzēju medaļu, kā jau bitenieks. Te īsi pirms Jāņiem atskrien pie mums no centra Bormaņu Emīlija un saka manai Amildai, lai šī ne sierus sien, ne raušus un plātsmaizes cep, uz Jāņkalniņu šogad jāejot tukšām rokām, tikai prāvāka kuļķene jāņemot līdz. Zīgerista autiņš būšot piepildīts līdz jumtam ar visādiem labumiem - sieriem, desām, baltmaizi, banāniem, alus bundžām. Viņas brāļa sievas māsa pērn no Zīgerista tādus saiņus ar produktiem dabūjusi, ka veselu mēnesi pieticis ko ēst pašiem, bērniem un vēl sunim. Amilda paklausījās gan, tak vērā neņēma, - kas par Jāņiem bez pašas sieta siera, ja trīs govis kūtī.
Jāņu vakarā mūsu sētā ieripoja kaimiņienes Vilmas droška. Priecīgs cēlu iekšā savu kannu un Amildas piepildīto grozu. Mana sieviņa līdzi braukt nevarēja, Zīmaļa sadomājusi taisni pa Jāņiem teļu laist pasaulē, Amildai tas pienācīgi jāsaņem. Vilmas Laucis mūs aizrāva rikšiem vien, jau laikus bijām Jāņkalniņā.
Bija gan tur ko redzēt! Danču placim grīda noberzta balta kā ķēķa galds, visi beņķi gar malām un galdiņi stūros nokrāsoti smuki dzelteni, nātres un vībotnes nopļautas, taciņas smalkām baltām smiltiņām nokaisītas. No bērzu meijām uzslieti goda vārti, tos greznoja uz sarkanas drānas uztriepts sauklis: Latviešu draugam Joahimam Zīgeris- tam - urrā! Turpat tuvumā grozījās ļaužu pulciņš, pašā vidū tam - kluba vadītāja Jautrīte. Visiem sieviešiem bija strīpaini tautiski brunči mugurā, margrietiņu vainagi galvā. Puisiešiem balti krekli, ap kaklu apsieta raiba prievīte. Anitai piedevām uz rokas uzkārts ozollapu vainags, to laikam mauks Zīgeristam galvā. Visiem manīju padusē iežmiegtus tukšus maišeļus.
Gājām tai placī iekšā. Satiku labu draugu Mazvērsīšu Jāni, šis bija atvedis alus mučeli un noguldījis viena galdiņa galā. Es savu kannu noliku blakus. Sasveicinājāmies, un es sāku Jāni izprašņāt, viņš, centram tuvāk dzīvodams, vairāk zinās pastāstīt par augstā viesa sagaidīšanu. Zināja arī. Ciemā tagad esot divas partijas - Zīgerista Piekritēju Vienotā un Cusnakciema savrupceļš. Simpējot viens otru tāpat kā lielajā politikā. Tie pirmie nav tērējušies, alu brūvējot un sieru sienot, viņiem visu atvedīšot Rūpju auto. Tie te visu posuši. Jautrīte gājusi ar slotu rokā, un tie citi nopakaļ ar cirvjiem, lāpstām, izkaptīm, dakšām un grābekļiem. Pat lielie slaisti Tedis un Ludis čakli rāvušies, uz Bavārijas alu cerēdami.
Bet ko līdzējis teritoriju spodrināt, ja Jāņkalniņā nekad nav bijis sirdsmājiņas? Līdz šim, ja kādam uznāca vajadzība, aizlīda aiz kuplajām ievām vai nokāpa lejā uz krūmiņiem gravas malā. Bet, ja augstajam viesim apsāpas vēders? Ko tad? Nesūtīsi tak uz krūmiem ar dadžu lapu rokā. Tā mēs Eiropā netiksim. Pat melno moru zemēs zina, kas ir vaterklozets. Steigšus devuši pasūtījumu SIA Cus- nakmūžamežs un raug', kas par lepnu būdiņu no pulierē- tiem dēļiem uztaisīta. Virs tās ar puķītēm appušķota muca uzstādīta, bet tur iekšā ne vīns, ne miestiņš, bet siltens dīķa ūdentiņš - i rociņas nomazgāt varēs. Gribēju iet to Eiropas iestādījumu apskatīties, bet Jānis teica, ka iekšā netikšot, durvis pagaidām ciet un atslēga pie Anitas. Mums, tiem prastajiem ļautiņiem, tāpat būšot jāskrien uz krūmiem.
Metās jau tumsiņa, Jāņkalniņš bija ļaužu pilns. Bija sanākuši un sabraukuši vai visi čusnakciemnieki. Savrupceļa gājēji krāva galdos sieru, raušus, aukstās gaļas bļodiņas, tukšoja alus krūželes. Es biju attaisījis kannai vāku, Jānis savai mučelei izsitis spundi. Bet latvietim, ja drusku ieēsts un iedzerts, nāk virsū dziediens, un it sevišķi Jāņos. Vilma rāva vaļā pilnā kaklā, un mēs viņai piebalsojām: Trīs dieniņas gavējām, Zīgeristu gaidīdami, Tiks mums ceptas vārnu kājas, Apsālīti gliemezīši, līgo, līgo!
Tie vienotie pie vārtiem nobolīja baltas acis, bet pretī nedziedāja. Laikam ar tukšiem vēderiem dukas nebija. Ģīmji gan viņiem sāka stiepties arvien garāki, gluži kā siltumnīcas gurķi. Tas gaidītais auto joprojām nerādījās.
Muzikanti sāka pūst govs ragos, līgojām un dancojām kā katros Jāņos. Kad ar Vilmu izgriezu vienu valceri, laukuma stūrī iedegās muciņa, kas bija uzslieta garā kārtī. Bija gluži satumsis, cik nu vispār tumsas Jāņu naktī var būt. Un tad tikai sākās! Tie vienotie bija pieslānījuši muciņu ar raķetēm, laikam gribēja ar uguņošanu neatpalikt no Zīgerista. Nudien žēl, ka šis neatbrauca un pats to skatu neredzēja. Zilas, zaļas, sarkanas raķetes šāvās ārā no muciņas un, apmetušas loku gaisā, sakrita varžu dīķī graviņas galā. Viena paskrēja sāņus un trāpīja taisni pa glauno sirdsmājiņu. Sausie priežu dēļi aizsvilās vienā mirklī. Nu visi skrējām glābt, bet ko saglābsi, ja ne spaiņu, ne ķekšu nav pie rokas? Meždangu Žanis attapa pārgriezt to šļauku appušķotajai mucai. Ūdens ar joni gāzās uz jumta, liesmas gandrīz noslāpēja, bet piepeši noštopējās. Kā vēlāk atklājās - tajā šļaukā bija iesprūdusi varde. Būdiņa tomēr nosvila. Mēs spriedām - cik žēl, ka augstais viesis neatbrauca. Ne tos svešzemju labumus mums vajadzēja, mēs tikai gribētu redzēt, kādu ģīmi šis rādītu, pedāli nospiedis un podā vardi ieraudzījis. Tūlīt saprastu, ka Eiropai esam jau garām.
Krietni izsmējušies un izpriecājušies par krāšņo uguņošanu, devāmies atpakaļ pie saviem galdiem. Bet tavu trakumu - manai kannai bija pieaugušas kājas, arī Jāņa mučelei un Vilmas grozam ar visiem pīrāgiem. Kārkliene brēca, ka aizlidojuši žāvētie cāļi, bet Jēkabs nevarēja atrast savu siera rituli. Kāds jau sauca pēc policistiem, bet Jānis zināja pateikt, ka tos veltīgi meklēt, abi divi, Andris un Fredis, aizšāvušies uz pilsētu ziņģēt kopā ar Paulu. Nu taisījām paši to pārmeklēšanu, un visi barā devāmies uz gravas pusi. Kā tad, vienā sausākā placītī bija apmetušies vienotie un lielā vienprātībā iznīcināja savrupceļnieku pārtikas krājumus. Pārskaitušies par šito nekaunību, gāzā- mies tiem rīmām virsū.
Jānis sagrāba Tedi, kas pašlaik locījās pie viņa muciņas, es saķēru aiz čupra un sapurināju kā pelavu maisu Ludi, kas patrāpījās tuvumā. Tad kāds no sāna ieblieza man, un kautiņš gāja vaļā. Tālāko vairs neatminos, pamodos no tā, ka dikti sāpēja galva. Saulīte karsēja, pavilkos zem kārklu krūma. Ar vienu aci (otra bija aizpampuši) sāku pārlūkot apkārtni. Graviņas dziļumā redzēju vīrus guļam, cits pakritis uz sāniem, dažs sarāvies čokurā. Tā rādījās, ka tur ir abu partiju pārstāvji. Ap viņiem locījās policisti, cilāja rokas, taustīja pulsu, dažam uzmauca cepuri dziļāk uz acīm, citam, kam kaila galva, uzklāja lielu dadža lapu, Jāņa seju paslēpa zem nokritušā vainaga. Pamanījuši mani, viņi noprasīja, vai es dzīvs. Kad to apstiprināju, viņi pārliecinājās, ka man rokas un kājas veselas, apsēdās blakus, un mēs sapīpējām. Abi bija priecīgi, ka viss laimīgi beidzies, neviena līķa, ne arī nopietni savainota neesot. Pat ne- sanākšot kārtīga sensācija pagasta avīzei Pēcpusdienas ziņas.
Amilda tagad man liek kompreses uz ģīmja, bet tie zilumi vēl negrib nozust. Tādēļ arī pie Tevis netieku. Gaidīšu tevi ciemos Miķeļdienā, vasarā jau Tev nebūs vaļas. Tad paspriedīsim, kā sagaidīt un pavadīt Mārtiņus. Viena žagata jau nēsā ziņu, ka uz to laiku Rubiks tikšot brīvībā un taisnā ceļā braukšot šurp uz Cusnakciemu.
Tavs vecais draugs Miķelis Podiņš