Čusnaku muižas pils jau otro gadu stāvēja tukša, jo augstie kungi Rīgā bija nosprieduši, ka neatmaksājas zemnieku bērnus izglītot, un nolikvidēja lauksaimniecības skolu, kas ilgus gadus bija pilī darbojusies. Čusnakciema miegaino klusumu vairs netraucēja jauniešu skaļās balsis. Tomēr taciņas cauri muižas parkam neaizauga, jo ļaudīm te bija taisnākais ceļš uz centru. Tur bija pagastnams, pāris bodes un Kultūras nams, tautā saukts par Šķūni.
Pēkšņi vienā rudens dienā ciems sakustējās un sāka ņirbēt kā skudru pūznis, kurā iemesta koka skaidiņa. Tam par iemeslu bija vēstule, ko pagasta vecākais Ansis Jukumsons saņēma no Vāczemes. Nemācēdams vāciski izlasīt, viņš ataicināja Kultūras nama direktori Jautrīti, kura piepelnījās, skolā bērniem vācu mēli mācīdama. Atklājās, ka grāfs Kurts fon Hāzenfūss nolēmis tuvākajā laikā apciemot savu senču dzimteni. Gadu simteņiem ilgi Čusnaku muiža bijusi viņu dzimtas īpašums, šejienes kapsētā, vienā parka stūrī guļ sentēvu un senmāšu pīšļi.
- Nu ir vakars uz ezera! - noklausījies pārtulkoto vēstules saturu, Jukumsons iegrāba abu roku pirkstus paplānajos matos. - Grāfa kungs dabūs trieku, kad ieraudzīs, kā pie mums izskatās. Tie nelieši no daudzdzīvokļu mājām visus savus atkritumus sametuši parkā. Un nekrietnie bebri, lielo apsi nogāzdami, to čuguna krustu pārlauzuši. Labi, ka kopiņām akmens vāki virsū, citādi visi baronu kapi būtu nopostīti.
- Aicināsim visus iedzīvotājus kopā un rīkosim talkas, - Jautrīte tūlīt izlēma. - Pagastam taču nauda sabiedriskajiem darbiem paredzēta. Bet krusts jāatjauno.
- Kas jādara, tas jādara, - Jukumsons viņai piekrita. - Biš- ķīt naudas pagasta kasē ir. Krusta sametināšanu un no jauna uzstādīšanu uzticēšu Ērbeģu Vilim. Dārgi gan, knīp- stanga tāds, plēš, bet par to strādā akurāti. Labi, ar ārpusi tiksim galā, bet, ja grāfs gribēs pili no iekšpuses apskatīt? Jumts tek, trešā stāvā griesti un sienas galīgi melni.
- Pažēlosimies par savu sūro likteni, ka valdība galīgi neatbalsta. Tici man, grāfa sirds atmaigs, piešķirs kādu naudas kušķīti, varēs jumtam caurumus aizlāpīt.
- Tev gan gaiša galviņa, Jautrīt, - Jukumsons uzslavēja, bet pie sevis nodomāja: "Vācu kungi vienmēr bijuši devīgi pret zemnieciņiem, kas prata godu dot un pazemīgi palūgties." Bet skaļi viņš izteica vienīgi raizes, ko ar tiem velna bebriem iesākt? Uzbūvējuši dambi, aizsprostojuši upīti, tur paprāvs dīķis izveidojies, pat pīles dzīvo. Apgrauzuši kociņus krastmalā, pat parkā lien iekšā un visu posta. Varbūt sarunāt ar medniekiem, lai liek slazdus un izķer?
- Tas neies cauri, - Jautrīte atteica. - Vispirms ar mežniecību jāsaskaņo. Bebrs ir viltīgs zvērs, aplam slazdā nelien. Es zinu, tēva brālis ar viņu ķeršanu ņemas. Pie viņiem bebru, ka biezs. Lai paliek, kā ir. Dīķis izskatās tik jauks, pat poētisks, varbūt tas grāfam patiks.
Jau nākamajā dienā parkā sākās rosīga darbība. Rūca traktors, vezdams drazu uz izgāztuvi, klaudzēja un būkšķēja cirvji, smilkstēja zāģi, dūmoja ugunskuri. Bezdarbnieki priecājās, ka dabūs mazliet nopelnīt. Pat abi brāļi Tedis un Ludis izlīda no savas būdeles un metās strādnieku pūlī, jo Jukumsons bija solījis ne tikai naudiņu samaksāt, bet atgādāt mučeli alus no Žvinguļu Ermaņa, tā izslavētā brūvera. Pēc pabeigtā darba varēs rīkli no putekļiem izskalot. Beidzot arī krusts bija gatavs un no jauna zemē ierakts. Jukumsons solījumu turēja, alus putodams viegli reibināja, un visiem pēc talkas bija priecīgs prāts. Nu grāfs varēja braukt šurp.
Nepagāja ilgs laiks, kad ieradās grāfs Kurts fon Hāzen- fūss, gara auguma stalts vīrs gluži baltiem matiem, bet vēl itin gludu ģīmi. Jukumsons zvanīja Jautrītei, lai steidzas uz pagastnamu pildīt gida un tulka pienākumus. Viņam par lielu izbrīnu grāfs ne tikai sveicināja latviski, bet lauzītā valodā sāka runāt. Šā vecāki līdz trīsdesmit devītajam gadam Rīgā dzīvojuši. Ik vasaras viņš vests uz Meždangām, kur "Grosfater bi jakt pile". Kad ieradās Jautrīte un sāka čakli tulkot, Jukumsons uzzināja, - medību pili Latvijas valdība atņēmusi, piešķīrusi mežsargam dzīvošanai. Tam bijis dēlēns Žanis, ar to barons bijis lielos draugos. Izdzirdis, ka Žanis vēl dzīvo turpat, sveiks un vesels, lika to sveicināt.
Tad viņi caur parku devās uz mazo kapsētiņu. Grāfs brīdi stāvēja pie kopiņām atsegtu galvu, sērīgās domās nogrimis, pēc tam viņi gāja upītes virzienā. Ieraudzījis dambi un dīķa stūrī dižu žagaru čupu, grāfs bija stāvā sajūsmā: "Ah, cik smuk, ah, cik fein! Te dzīv tas Biber, tas smuk zvēr. Ah, so wundercshohn!"
Viņš esot visu Eiropu izbraukājis, bet nekur brīvā dabā nav bebrus redzējis. Stāvēšot dīķa malā un gaidīšot, kamēr kāds parādās. Izdzirdis, ka bebri tikai tumsā nāk no ūdens laukā, grāfs kļuva bēdīgs. Šoreiz tik ilgi kavēties nevarot, jātiekot atpakaļ uz Rīgu. Kādi vēl zvēri te sastopami? Jautrīte stāstīja par briežiem, stirnām, zaķiem, pieminēja meža cūkas un vilkus, kas postu vien sagādājot. Cūkas zemniekiem norok kartupeļus, vilki aiznes aitas. Mežzinis gaidot sniegu, lai varētu uz vilkiem medības sarīkot.
To izdzirdis, grāfs varen satraucās. Viņš esot Zaļās partijas biedrs, tā aizstāv visu radību, kas virs un apakš zemes dzīvo. Vilkus nedrīkstot šaut. No Eiropas mežiem neapdomīgie cilvēki tos izdeldējuši, cik labi, ka šeit tie vēl patvērušies.
Jukumsons izrādīja tukšo pili, nokaunējies uzveda trešajā stāvā. Grāfs teica, lai neraizējoties, došot naudu jaunam jumtam, viņam radusies laba doma. Pilī viņš ierik- tēs viesnīcu tūristiem. Tie bariem plūdīs šurp no visas
"Ah, cik smuk, ah, cik fein! Te dzīv tas Biber, tas smuk zvēr.
Ah, so wundercshohn!"
Eiropas neskarto dabu skatīties. Gaišās mēness naktīs bebru dzīvi vēros un vilku gaudulīgās dziesmas klausīsies.
Kad Jautrīte pieminēja mazo varžupīšu melodiskās balsis pavasaros, grāfam elpa aizrāvās no sajūsmas. Vēl tikai mazs sīkums palicis - viņam jāatjauno īpašuma tiesības uz Čusnaku muižu. Viņa vecāki pirms kara bijuši Latvijas pavalstnieki. Atvadoties grāfs ilgi un sirsnīgi spieda Ju- kumsonam roku, bet Jautrītei to eleganti noskūpstīja.
Nauda drīz vien tika atsūtīta un Čusnakciemā atsākās rosība. Darbs bija ne tikai jumiķiem. Jukumsons bezdarbniekiem lika telpas pamatīgi iztīrīt un izšrubēt, pagrabus izmēzt. Rožkalnu Dzidra savu vecāko puiku aizsūtīja uz Rīgu par viesmīli mācīties, kurš katrs pāķis nemācēs ārzemniekus apdienēt. Skuķes pervēja matus un nagus, sacenzdamās smukumā, jo čučalas viesnīcā par apteksnēm nepieņems. Mazputniņu Frīdis, aktīvs zaļais, ik pārdienām piegādāja bebriem svaigus kārklu un apšu zarus, lai tie nepostītu kociņus parkā.
Nelaime, kā aizvien, uzkrīt negaidīta. Kas bebriem bija uznācis, vai zobi pārāk gari izauguši un tos vajadzēja notrīt pret bērza cieto stumbru vai sakārojās mīkstos, smalkos zariņus, to neviens nezināja. Tikai resnais bērzs parka malā blakus garāžām vienā naktī bija gar zemi. Gāzdamies koks uzkrita virsū malējai garāžai, bleķa jumts neizturēja triecienu, ielūza un apskādēja Jukumsona jauno Audi, kas tur apakšā stāvēja. Jukumsons pārskaitās, lamāja bebrus nelabiem vārdiem, draudēja meklēt slazdus un pašrocīgi tos sātana radījumus izķert. Tikai ar grūtībām paša sieva Marta viņu nomierināja. Ja nebūs vairs bebru, vai grāfs te gribēs viesnīcu ierīkot? Labāk lai aizrakstot grāfam un pastāstot, kāda skāde šim bebru dēļ izcēlusies. Viņš aprunājās ar Jautrīti, kura labprāt tā arī izdarīja. Nepagāja ilgs laiks, kad pienāca naudiņa mašīnas remontam, arī vēstule. Pils pārbūve un labiekārtošana sākšoties pavasarī, pašlaik izstrādājot projektu, sastādot tāmi.
Pamazām rudeni nomainīja ziema. Bebri savā mājā bija savilkuši barības krājumus, viņu klātbūtne Cusnakciemā vairs nebija manāma. Kādu dienu pie Jukumsona ieradās mežzinis Jānis Kūkums. Viņš teica, zemi klāj sniegs, pienācis laiks rīkot vilku medības. Mednieku pietiekot, bet vajagot arī dzinējus, lai iesakot vīrus ar žiglām kājām.
- Nē, nē! - iekliedzās Jukumsons tādā balsī, it kā nazis viņam pie rīkles būtu pielikts. - Mana pagasta teritorijā nekādas vilku medības nenotiks. Arī vilciņš ir dzīvās dabas daļa. Ko mēs ārzemju tūristiem rādīsim? Vai saproti, mums nebūs jāskrien uz Eiropu, mēles izkārušiem kā citiem, Eiropa pati pie mums ieradīsies.
Mežzinis atcirta, lai tie tūristi, kam vilki patīk, samaksā par nokostiem teļiem, aitām, saplosītām stirnām un, durvis ar blākšķi aizcirzdams, izgāja laukā.
Jukumsons pavisam bēdīgs nopūtās. Kā lai visiem pa prātam izdara? Taču naudiņa, ko tūristi ienesīs pagasta kasē un atstās vietējās bodēs, vairāk vērta nekā pāris zemnieku aitas.
Garā ziema pamazām gāja uz pavasara pusi. Upītē un dīķī izkusa ledus, bebri naktīs sāka rāpties laukā no ūdens un smagi, neveikli ar īsajām kājiņām šļūkāja pēc barības. Ēdamā krājumi bija izsīkuši. Parku viņi vairs nepostīja, iesliedēja taku uz apsīšu jaunaudzi upītes otrā krastā.
Kādā rītā Mazputniņu Frīdis nāca uz centru. Viņš jau tuvojās tiltiņam, kad krastā čaganajā sniegā ieraudzīja kaut ko aizdomīgu un pameta mazu līkumiņu. Zemē gulēja asiņaina bebra aste un varēja samanīt iemītas liela suņa pēdas. Kam te tuvumā tāds suns? Vienīgi Jukumsonu Rek- sis. Ak, nezvērs!
Frīdis aizmirsa, kas viņam centrā darāms, drāzās tam cauri pie Vējzaķu Friča. Kopš iepriekšējām pašvaldības vēlēšanām izbijušais kolhoza zootehniķis, liels, drukns vīrs ar sarkanīgu seju, bija ieņēmis stingru opozīciju. Mazputniņš to labi zināja.
- Frici, nāc skatīties tos Jukumsona suņa asinsdarbus! - viņš aizelsies uzsauca. - Bebru saplosījis. Vai atminies, kā šis ārdījās, kad tas koks uzgāzās autiņam? Bebriņi vainīgi, nīdēšot šos laukā. Laikam slazdus nedabūja, tagad uzrīdījis savu suni.
Vējzaķis pat neskrēja to nelaimes vietu skatīties, viņš ticot Frīdim uz vārda. Jāziņo policijai un mežzinim, lai to zvēru šauj nost. Bet vispirms jāpasaka Jukumsonam daži biezi vārdi.
Reksis nikni rēja, ķēdi raustīdams, kad abi vīri pārskaitušies ieklupa Jukumsona pagalmā. Nelielā mājiņa atradās parka malā, tūlīt aiz garāžām. Marta gluži satrūkusies izsteidzās laukā, vaicāja, kas noticis, kādēļ viņi tā kliedz pēc Anša? Viņš nesen aizgājis uz pagastnamu.
- Dabūsim viņu rokā, lai tad atbild likuma priekšā. Jūs abi atbildēsiet. Tad zināsiet, kā ir, kad šitādu zvēru laiž pa naktīm vaļā! - Vējzaķis pakratīja dūri uz suņa pusi.
- Kādu zvēru? - Marta brīnījās, uzlūkodama lielo, tumšbrūno suni. - Tu domā Rēksi? Viņu no ķēdes atlaiž tikai dienā, un vienmēr uzpurnis galvā. Bet pagājušā naktī tā sāka gaudot, ka savācām koridorā, gulēt neļāva.
- Nepūt pīlītes! - Mazputniņš noteica. - Gan mēs savu panāksim. Dzīvās dabas postītājs jālikvidē.
Ko viņš vēl sacīja, Marta neklausījās. Iegāja mājā, divreiz apgrieza durvju atslēgu un piezvanīja vīram. Pastāstīja, ka opozīcija ārdījusies, nezin kādēļ klupuši virsū Rēksim. Jukumsons tikai norūca, lai neņem galvā. Bet pēc stundas viņš, caur logu ieraudzījis laukumiņā pie pagastmājas paprāvu ļaužu pūli un izdzirdis skaļas klaigas, pats piezvanīja policistam Andrim, lai brauc šurp un ievieš kārtību. Nekāds mītiņš nav pieteikts.
Vējzaķim un Mazputniņam īsā laikā bija izdevies saorganizēt savus piekritējus. Izdzirduši par Jukumsona suņa nedarbiem, tie devās piketēt. Mazputniņa meita Mārīte nesa ātrumā uzkrāsotu plakātu: "Kauns bebru bendem Ju- kumsonam! Bargu sodu slepkavam Rēksim!" Lejasmeijeru Liene brēca: "Rakstīsim uz Saeimu, lai ātrāk pieņem likumu, kas ļauj atsaukt nelietīgus deputātus!". Meždangu Žanis, kas bija atbraucis uz bodi iepirkties un tīras ziņkāres dēļ iemaisījies pūlī, nosmējās, ka nekas viņai nesanākšot. Pirmkārt, ja tādu likumu pieņemtu, augstais nams Jēkaba ielā paliktu galīgi tukšs, un, otrkārt, vainīgs tak suns, bet to neviens par deputātu nav vēlējis. Taču viņa paklusos iebildumus pārskanēja niknas balsis.
Ja nebūs Čusnaku upītē bebru, grāfs te viesnīcu nerik- tēs, izputēs labās peļņas izredzes viesmīļiem, apteksnēm un citiem kalpojošiem gariem. Viņi jau gribēja gāzties pagastnamā iekšā, jo Jukumsons pie tautas neiznāca, kad parādījās policists Andris pilnā apbruņojumā.
- Izklīst, izklīst! - viņš sauca, steku pa gaisu vicinādams. - Par nesankcionēta mītiņa rīkošanu jums visiem protokolu sastādīšu.
Andra jaunā sieviņa Zaiga bija dārzniecībā nopirkusi pērnos skābētos gurķīšus un piestājusi pavērot, kas te notiek. Izdzirdusi, ka Andris ar sodu piedraud, viņa izrāva no spainīša vienu gurķi, un tas, slaidu loku apmezdams, ielidoja Andra atplestajā mutē. Brīdi spļaudījies, beidzot valodu atguvis, viņš kliedza pēc vainīgā. Tas subjekts par policijas apvainošanu, dienesta pienākumus pildot, aiz restēm sēdināms. Kur viņš ir? Andra vārdus noslāpēja skaļi smiekli, un Zaiga ar visu spainīti žigli manījās prom.
Negaidot iestājās klusums. Blakus policistam bija nostājies mežzinis. Pret šo paveco vīru Čusnakciems juta cienību. Kopš centrā nedarbojās lielā katlu māja, visiem vajadzēja malciņu, un ar mežkungu bija jāprot sadzīvot pa draugam. Noprasījis Andrim un Mazputniņam, kādēļ ļaudis sapulcējušies, Kūkums salika plaukstas kā ruporu un uzsauca: - Nevainojiet Jukumsonu un viņa suni. Bebru apēdis vilks. Palieciet klusu, pastāstīšu.
Kņada pierima, un Kūkums stāstīja, ka arī viņš redzējis to posta darbu. Sekojis pēdām, tās vedušas uz mežu. Viņš nekad nesajaukšot vilka un liela suņa pēdas. Sāka stāstīt atšķirības, bet viņā uzmanīgi klausījās vienīgi Mazputniņš. Pārējie vīlušies izklīda.
- Paši vainīgi, kādēļ neļāvāt ziemā vilku medības rīkot, - mežzinis dusmīgs noteica un devās tālāk savās gaitās.
Dienām ritot uz priekšu, Jukumsons aizvien biežāk meta bažīgus skatienus uz upītes pusi. Neviens kociņš tās krastos nebija nograuzts. Veltīgi pāris naktis viņš nosēdēja pie dīķa, neatskanēja neviens ūdens plunkšķis. Bebri bija pazuduši. Vai visus izmedījuši vilki vai pārcēlušies uz citu, drošāku vietu, viņš nezināja. Atcerējies par Jautrītes tēvoci, kurš prot ķert bebrus, viņš lūdza aizrakstīt, lai pagādā vienu pārīti, solīja lielu naudu maksāt. Jautrīte aizrakstīja, un pēc laiciņa ziņoja, ka saņēmusi atbildi. Palīdzēt tēvocis nevarot, bebriem sadzimuši mazuļi, līdz vēlam rudenim tiem saudzēšanas laiks. Ko nu iesākt? Pavasaris jau klāt, drīz ieradīsies grāfs. Vai tiešām lielās cerības uz Cusnakciema labklājību izputēs? Kaut kas jāizdomā! Un viņš patiešām izdomāja. Mājupiedams pameta līkumu un iegriezās pie brāļiem Graudiņiem. Tedis un Ludis jutās varen pagodināti, ka pats pagastvecis viņus personiski apciemojis. Uzklausījuši priekšlikumu, abi māja ar galvām un teica: "Viss būs uz Ūsiņu."
Pēc neilga laika nāca ziņa, ka arī grāfa kundze gribot apskatīt viņa senču mitekli. Īpašumtiesības vēl nav izdevies atjaunot, dubultpilsonību arī nedodot, taču grāfam esot lielas cerības, ka viss nokārtosies. Jaunnedēļ viņi ieradīsies, lai sagatavojot pilī pāris istabas.
Nu atkal ciema ļaudīm bija darbu pilnas rokas un rūpestu bez gala. No skolas kopmītnes laikiem vēl bija saglabājies inventārs, bija kur augstos viesus guldināt un sēdināt, segas un palagus saorganizēja Jautrīte no savu dziedātāju mājām, bet Lejasmeijeru Liene aizdeva galdautu, ko jaunībā izšuvusi.
Grāfu pāris bija ļoti apmierināts ar laipno sagaidīšanu un uzņemšanu. Vakarā grāfs vedināja savu gaspažu pastaigāties pa parku, paklausīties, kā dīķmalā dzied putniņi, kas patiesībā esot mazas vardītes, un pats galvenais - viņš tai parādīšot dzīvu bebru!
Mēness slēpās aiz tumšiem mākoņiem, tikai rāmais ūdens spogulis spīdēja. Piepeši atskanēja skaļš: plunkš, plunkš, kaut kas vēl melnāks par vakara tumsu izslīdēja no dīķa un nozuda krūmājā. Laulātie draugi stāvēja kā sastinguši un gaidīja, taču viss bija noklusis. Kaut nebija izdevies bebru savām acīm saskatīt tā pa īstam, taču dzirdējuši to bija, un pagaidām ar to bija jāsamierinās. Nesteidzīgā solī viņi devās atpakaļ uz pili. Taciņa veda garām kapiņiem un piepeši kundze šausmās iekliedzās - kur pirmīt bija manījusi tikai pelēkas, iezaļganas sūnu apaugušas kopiņas, plīvoja kaut kas balts, tas kustējās, nāca tuvāk… un nākamajā mirklī grāfs tikko paguva satvert kundzes ļengano augumu. Viņa bija zaudējusi samaņu. Saukdams palīgus, grāfs tenterēja ar savu smago nešļavu uz pili. Kā no zemes izlīduši uzradās divi jaunekļi, kas viņam palīdzēja, tikai tie ne vārda nesaprata vāciski, bet grāfs uztraukumā latvju mēli bija pazaudējis. Par laimi, pilī bija Jautrīte, kas tālāk parūpējās par kundzi.
Otrā rītā grāfs devās projām. Viņa kundze teikusi, ka tādā vietā, kur sentēvu gari spokojas, viņa savu kāju vairs nesperšot. Uz to lai viņas vīrs necerot.
Kad Jukumsons rāja brāļus, ka tie visas lielās cerības izpostījuši, viņi taisnojās, ka nejūtoties vainīgi. Visu izdarījuši, kā šis licis - pusķieģeļus dīķī iemetuši, vecu filca zābaku izpeldinājuši un krastā izvilkuši. Vai viņi tiešām nedrīkstēja apsēsties pie baronu kapiem un godīgi nopelnīto pusstopu iztukšot? Kāpēc plivinājušies baltos kreklos? Tāpēc, ka garas stundas zem krūmiem stāvot un grāfus gaidot, zem biezām jakām bija pārkarsuši. Kad grāfs sācis bļaut, atkal rāvuši mugurā un metušies šim palīgā.
Jukumsonam vairs nebija, ko teikt, atlika vienīgi gari nopūsties.