Pašā vasaras sākumā, kad saldi smaržoja ceriņi, pāri Cusnakciemam kā balts, pūkains mākonītis pārslīdēja jaunā, priecīgā ziņa: grāfs fon Hāzenfūss ar visu famīliju brauks Jāņus svinēt uz savu senču dzimteni. Nu bija jāsagatavo augsto viesu saņemšana Eiropas līmenī.
Jukumsona norīkotie ļaudis čakli rosījās parkā. Vīri cirta, raka, kokiem izzāģēja sausos zarus, jaunas puķu dobes sataisīja. Sievas puķītes iestādīja un katru dienu laistīja. Jautrītei bija jārūpējas par Jāņu nakts kulturālu pavadīšanu. Nevarēja tikai alu tempt un kā āži blēt katrs savā balsī. Jautrīte izdiņģēja no pagasta kases latiņus, lai varētu slaveno dziedoni Tālrītu Benķi izrakstīt. Pašlaik pēc garām koncerttūrēm pa svešām zemēm šis atpūtās dzimtajā Rīgā. Kā zināms, māksliniekiem naudas maciņi paplāni, labprāt piepelnīsies. Kūkums atvēlēja vezumu sausas malkas ugunskuram un dažus sveķainus celmus, tikai pašiem tie bija no zemes ārā jādabū. Tedis un Ludis par pusstopu tiem saknes atcirta, ar bomīšiem izcēla, un visi bija apmierināti.
Jautrīte iecerēja teatralizētu uzvedumu: "Jāņi zem Čusnaku dižajiem ozoliem". Visiem, kas dziedās un dancos, vajadzēja tautiskos tērpus. Taču ar tiem, kas Kultūras nama krājumos, nepietika. Puisiešiem vienkāršāk - tie varēja uzvilkt pelēkas bikses, baltu kreklu, ap kaklu apsiet prievīti. Meitieši steigā šuva garus, strīpainus brunčus. Kam vaļas pētīt, cik tie etnogrāfiski pareizi, ka tikai strīpas košas.
Tika domāts ne tikai par garīgo iepriecinājumu. Katrai zemnieku sētai bija jādod pa pusmaisam miežu, lai Žvinguļu Ermanis varētu izbrūvēt alu. Jukumsonu Marta sastādīja sarakstu, kurām saimniecēm jāsien sieri, kam jācep plātsmaizes, sklandu un speķa rauši. Par puķēm un vainagiem rūpēsies jaunās meitas.
Vienu dienu Jautrīte vaicāja Jukumsonam, vai šis ievērojis, cik ļoti ciema izskatu bojā suņu būdas? No dēļu galiem sanaglotas, pelēkas, neglītas. Tādas nekur Eiropā nav redzamas. Ja gribam, lai viss būtu Eiropas līmenī, arī par suņu būdām jāparūpējas. Ko grāfs par mums domās, tādas ieraudzījis?
- Jā, varbūt tev taisnība, - pagastvecis pakasīja aiz auss. Arī viņš sava Rekša būdu bija uztaisījis no lielas kastes. - Bet kā ļaudis pierunāt jaunas būdas taisīt? Aizbildināsies ar materiālu un laika trūkumu.
- Izsludini konkursu! Par labāko un skaistāko suņa būdu pasoli prēmiju. Tās dēļ visi pūlēsies. Soli simts latus.
- Vai tev prāts! Tādu naudu izgrūst! Pagasta kasē liekas naudas tak nav. Skolas direktors čīkst pēc datora, es tā puslīdz apsolīju izlīdzēt.
- Skolas var mazliet pagaidīt. Tagad bērni vasaras brīvlaikā. Ja mācēsim grāfu pēc visiem Eiropas standartiem uzņemt, viņš neatteiks ziedot apaļu summiņu skolas vajadzībām, - Jautrīte noteica, un Jukumsons viņai beidzot piekrita.
Tiklīdz pie ziņu dēļa parādījās afiša ar konkursa noteikumiem un solītās prēmijas lielumu, Cusnakciemā sākās īsta rosība. Gaterim bija tik daudz ēvelētu un spundētu dēļu pasūtījumu, ka tikko spēja tos izpildīt. Pie vienģimeņu mājām drīz izauga miniatūras pilis, cita ar tornīti, cita ar balkoniņu. Veikalā izpirka visas krāsu bundžas. Tikai daudzdzīvokļu māju iemītnieki, kuriem nebija lemts šajā konkursā piedalīties, pukstēja par nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu.
Kad komisija apstaigāja visas jaunceltās būdas, tā atzina, ka vislabākā, Eiropas līmenim atbilstošākā izdevusies Vējzaķu Fricim. Viņš ne tikai divus lodziņus ar zili krāsotiem slēģiem ielicis, bet grīdu izklājis ar baltu porolonu. Tādā nedzīvo blusas. Vējzaķis priecīgs bāza kabatā simts latus un teicās no opozīcijas pāriet uz pozīciju. Bet vakarā Friča sieva Lūcija ievēroja, ka Rembo negrib līst jaunajā būdā. Kad viņa tur suni ar varu ievilka, tas piepeši uzbruka paklājiņam, nikni ņurdēdams, plēsa un purināja to. Lūcija baltos gabaliņus salasīja, izslaucīja, sabēra atkritumu kastē, tad aizgāja uz šķūnīti un atnesa klēpīti salmu, ko bija taupījusi sivēnam. Kad tos sabāza būdā, suns pa- luncināja asti un likās guļus.
Paskatījusies uz ceļa pusi, Lūcija ieraudzīja, ka ļaužu pūlīši plūst uz parku un attapās, ka Jāņu vakars jau klāt. Netālu no pils bija iekārtots laukumiņš mašīnām, un policists Andris modri vēroja, lai ļaudis savus braucamos atstāj tur. Grozus ar labumiem, ko likt uz garā galda, sievas stiepa rokās, vīri ripināja alus muciņas. Parka viducī, kur paredzēta vieta ugunskuram, bija sakrauts sausās malkas strēķis, nolikti sveķainie celmi. Arī dziedonis jau bija at- vizināts un pacienāts, lai netrūktu spēka, kad īstajā brīdī jālaiž vaļā sava balss.
Piepeši no lielā ceļa puses atskanēja neparasta rīboņa, parādījās divu zirgu vilkta liela droška. Meždangu Žanis turēja grožus. Andris metās pretī saukdams, ka te nedrīkst
Kad komisija apstaigāja visas jaunceltās būdas, tā atzina, ka vislabākā, Eiropas līmenim atbilstošākā izdevusies Vēj zaķu Fricim. apstāties, šī vieta tikai autiņiem paredzēta. Beigās žēlīgi atļāva pajūgu novietot pašā parka maliņā.
Saule vēl nebija noslīdējusi aiz meža galiem, kad parkam tuvojās divi tumši automobiļi ar ārzemju numuriem. Andris pakalpīgi rādīja, kur tos piebraukt. Jukumsons palēcās, it kā papēdī nagla iedūrusies un sauca pēc Jautrītes. Grāfs bija klāt! No mašīnām, savā starpā vāciski buldurēdami, kāpa laukā dažāda vecuma cilvēki, dāmas, kungi, pat divas jaunas freilenītes. Dāmām bija rokās puķu pušķi.
Benķis jau pleta vaļā muti, lai sāktu apsveicināšanas dziesmu, bet Jautrīte viņam uzšņāca: "Pagaidiet! Vai neredzat, uz kapu pusi šie virzās!" Nezinādams, kad īsti jādzied, Benķis klusēja, bet lai balss saites neiekaistu, salēja rīklē vēl pāris kausus alus. Jautrīte teciņiem metās pie Jukumsona grāfa teikto tulkot. Grāfs tikai paspieda Ju- kumsonam roku un kopā ar pavadoņiem cierēja pa taciņu cauri parkam. Bija vēl gaišs, un gaspaža no spokiem nebaidījās. Piepeši visi ieraudzīja, ka grāfam piesteidzas vecais Žanis, abi ilgi un sirsnīgi krata viens otram rokas. Jukumsons atcerējās grāfa pērnruden teikto par medību pili un mežsarga puiku. Laikam bijis šis pats Žanis. Lai vecītim tiek prieks grāfa kungu apsveicināt. Bet ko viņš grāfam saka un tas, kā piekrizdams, loka galvu? Ak, vecais muļķi, tu domā, grāfs tavu murmulēšanu sapratis?
Pēc brīža vāciešu bars, senču dvēseles pieminējuši, puķes nolikuši, nāca atpakaļ. Dziedonis sāka: "Par gadskārtu Jānīt's nāca"… un viņam piebalsoja vietējais, tautiski ģērbtais koris. Vācieši uzmanīgi klausījās, bet tad atskanēja gara, žēlabaina skaņa, gaudoja kāds suns. Jautrīte nobālēja, taču centās nezaudēt savaldību, uzplāja sejai vismīlīgāko smaidu un steidzās pie grāfa, lai aicinātu pie klātajiem galdiem. Grāfs papurināja galvu un teica latviski: - Paldēs, paldēs! Aber te draugs Žan. Mēs brauks pie vin.
To pasacījis, viņš pagriezās un devās uz mašīnu pusi. Nu nobālēja Jukumsons:
- Jautrīt, - viņš izdvesa drebošā balsī. - Saki viņam, ka uz Meždangām nevar tikt, tur nav ceļa.
- Nav ceļš? - grāfs brīnījās. - Kā tu atbrauc, Žan?
-Ar zirgiem. Aizvedīšu visu tavu famīliju, droškā vietas
pietiks. Veltīgi lūdzu pagastam ceļu salabot. Tikai dažas kravas grants vajadzēja, ko bedrēs iebērt, ar greideri izbraukt. Tas būtu izmaksājis ne vairāk kā simts latus. Pagasta kasē tādas naudas neesot. Konkurss jārīko, prēmija jāpiešķir… Paskaties sāņus, vai redzi ar ko atbraucu pretī? Tur, aiz tā krūmiņa parka malā! - pietvīkusi sarkana kā biete, Jautrīte tulkoja Žaņa vārdus, ne jau visus, tikai, viņasprāt, svarīgāko. Viņa nepabeidza teikumu, kad grāfa skatiens pāri mašīnu jumtiem slīdēja uz parka stūri, kur piesieti dižājās abi zirgi.
- Aber tā tokš mana tēva droška! - grāfs iesaucās tik skaidrā latviešu valodā, ka Jautrītei aukstas skudriņas pārskrēja mugurai, bet Jukumsons sagrozījās tā, it kā miljons blusu būtu kreklā salēkušas.
- Kā redzi, Kurt. Daudzus gadus stāvēja ratnīcā aiz visādām grabažām. Tikai zirgs man viens pats. Otru aizņēmos no kaimiņienes Vilmas. Vai vēl atminies to skuķi? Aicini savu famīliju šurp! Es redzu, vārdnīca, ko lūdzi aizsūtīt, tev derējusi, valodas zināšanas esi atsvaidzinājis. Par autiņiem neraizējies, lai stāv tepat. Mums ziķerīgs policists, nosargās.
Žanis palīdzēja vāciešiem somas aiznest līdz droškai. Grāfs iespieda Andrim saujā naudas zīmi un šis apgalvoja, ne skrūvītes mašīnām nenokritīs, novēlēja lustīgu līgošanu Meždangās.
Jukumsons un Jautrīte vilkās atpakaļ pie saviem līgotājiem, kuri rāva vaļā vienu dziesmu pēc otras, pa starpām uzkozdami un iedzerdami. Vējzaķis pusi prēmijas bija atstājis vienā un pusi - otrā veikalā. Viņš bija tālredzīgs cilvēks, zināja, nāks kādreiz atkal vēlēšanas.
Tikai pa brīžam žēli iegaudojās kāds suns. Satumsa, bet suņi negribēja līst jaunajās, pēc krāsas asi smakojošās būdās. Vienīgi Rembo apmierināts snauda, kaut viņa būda vairs nebija Eiropas līmenī.