Bija rēna pavasara pievakare. Pūta silts dienvidrietumu vējš, no jūras nāca tikko dzirdama šalkoņa. Puisiku saimnieks Marģers Dreimanis, padrukns vidēja auguma vīrs apaļīgu, sārtenu seju, ienācis no lauka virtuvē, teica savai sievai Aldonai:
- Kaut kādi dūmi paceļas aiz meža. Ka tikai Vilis nav ielaidis uguni pērnajā kūlā. Viņš vasarā poligonā sienu pļāva, pusi lauka pameta. Teica, pietiekot, neesot vērts pāris lopu dēļ pušu plēsties.
- Rudenī Melisa žēlojās: būtu paturējusi arī teli, bet tas slaists nesagādāja sienu, cik vajag, - piebilda Aldona.
- Nudien nesaprotu, kāpēc viņa ar to Vili sapinās. Jēgas no viņa nekādas.
- Sava jēga laikam ir, - Aldona pasmējās. - Gultā droši vien nav slinks. Jauns, smuks sievišķis, daba prasa savu.
Ka Melisa jauna un smuka, Marģers tīri labi zināja. Viņam patika pamielot acis pie smuidrā, lokanā augumiņa, glītās sejiņas. Bet tikai acis.
- Ka tas pagāns neielaiž uguni mežā, - Marģers turpināja. - Viss sauss. Būtu jāaizbrauc paskatīties. Bet man kaut kas ar aizdedzes svecēm nav kārtībā.
- Tēt, es aizjāšu, - ierunājās Lauma un pastūma uz galda viduci televīzijas programmu, ko bija cītīgi pētījusi. - Dūja trīs dienas stāv stallī neizkustināta.
- Labi, meit. Un saki, lai neiet prom, kamēr vēl deg.
- Bet ja tur sveši ļaudis? - Aldona bažīgi pavaicāja, un Marģers atmeta: kur te svešinieki gadīsies, nav ne ogu, ne sēņu laiks, kabeļu dedzinātāji sen nav manīti.
To pateicis, viņš piecēlās, izgāja laukā un devās uz saimniecības ēku. Bija laiks vakariņu tiesu cūkām sarūpēt. Aldona pa logu noskatījās, kā Lauma no staļļa izved apsegloto zirgu, cik viegli uzsēžas mugurā jaunajai ķēvītei, un neviļus nopūtās. Viņa vairs tā nespēja, locekļi nemanot bija zaudējuši lokanību, augums kļuvis smagnējs. Bet krūtis bija augstas un muguru viņa turēja taisnu. Viņa joprojām bija stalta sieviete. Tā šmaugā meitene, kas kādreiz uz melnā Bajāra auļoja pa kolhoza ceļiem un l akām, vai tā tiešām bija viņa? Cik tas jau sen! Vai mūža dienas jau pagriezušās uz vakara pusi? Nē, viņa strauji papurināja galvu. Piecdesmit gadi ir pats pusdienas laiks, nu, varbūt mazliet tam pāri, kad saule vairs nededzina tik karsti, bet ēnas nav izstiepušās garumā. Līdz vakaram vēl tālu.
Viņas Laumai pašlaik divdesmit gadu. Slaidais, vingrais augums nav tik garš kā mātei. Ar apaļo seju, strupo degunu, zilajām acīm un gaišajiem matiem viņa tik līdzīga savam tēvam. Bērnībā Lauma lepojās, ka esot tēva meita. Aldonas tumšajos matos jau ievijušies sirmi pavedieni, paplata seja plānām lūpām, virs dziļi iegrimušām brūnām acīm biezas uzacis. Pat jaunībā viņu par skaistuli nesauca. Un tomēr dabūja izskatīgo Marģeru, pirms citas kolhoza meitas bija attapušās. Lai arī bija par viņu sešus gadus vecāka! Kaut Laumai arī veiktos labu vīru dabūt! Tas Valdis bija pērn mazliet prātu sajaucis, bet nu viss laimīgā kārtā beidzies. Lauma viņu pat ar pušplēstu vārdiņu nav pieminējusi.
Aldona atgāja no loga, sabēra bļodā kartupeļus, nomazgāja un, uz ķeblīša apsēdusies, sāka mizot vakariņām. Uzliks vārīties, tad ies slaukt govis. Viņi bija savus pienākumus sadalījuši - Marģeram cūkas un lauki, viņai - govis, teliņi un virtuve, Laumai - vistas un dārzs. Viņi bija saticīga ģimene, un Aldona apmierināta pasmaidīja. Vēl vajadzēja Laumu izprecināt, mazbērnus sagaidīt, tad savu mūža uzdevumu būs piepildījuši.
Lopi bija sakopti, virtuvē smaržoja cepti sīpoli un gaļas šķēles, plīts stūrītī, ar dvieli pārsegts, stāvēja kastrolis ar vārītiem kartupeļiem, klusiņām sīca tējkanna. Aldona salika šķīvjus, attaisīja marinēto gurķu burku. Marģers, darba drēbes novilcis, nomazgājies, sēdēja galda galā un lasīja avīzi. Viņš pacēla galvu un ierunājās:
- Pirmīt, kad nācu iekšā, dūmus aiz meža vairs nemanīju. Kur meitēns tik ilgi kavējas? Sāk jau satumst.
- Ka tikai kāda liksta nav gadījusies. Man tāds nemierīgs prāts, - Aldonas balsī ieskanējās bažas.
Šajā mirklī viņi izdzirda, ka lielceļš nodun zem zirga kājām, un abi atviegloti uzelpoja. Aldona steigšus lika galdā vakariņas. Drīz vērās durvis un pa tām iespurdza Lauma.
- Ak, kungu māte, ko es redzēju! - viņa smējās, rokas mazgādama. - Jēčos jauni iemītnieki. Tie bija to uguni sakūruši. Visādas čubas no Žaņa šķūņa izgrābuši. Vārīja sev ēdienu čuguna grāpītī, kāsī virs ugunskura pakāruši. Nudien, visīstenākie čigāni. Tikai ratu ar kulbu trūka, toties bija tumšzils žigulītis. Mājā iekšā nevarot iet, tur miljons blusu. Tā dāma teica, visas kājas bijušas raibas no blusām, viņai tādas gaišbrūnas reitūzenes, labi varējusi redzēt. Kā tās ziemā nav nosalušas? Jēčos nav vairs neviena loga.
- Blusām laikam sīksta dzīvība, - pasmējās Aldona. - Ielien spraugās un guļ. Par tām nav ko brīnīties, Žanim diez kāda tīrība nebija. Kad Elziņa nomira, nebija vairs, kas piekopj. Logus droši vien Lūriku Jānis aizstiepis, viņš uz to nadzīgs. Tu saki, dāma? Vai viena pati?
- Nē, kopā ar dēlu. Tāds jauns džekiņš, garš, tievs un bāls kā kartupeļu asns pagrabā. Viņiem līdzi esot telts, tur tā dāma nakšņošot. Dēls gulēšot mašīnā. Viņa sarāvusies nevarot.
- Teltī tagad? - pabrīnījās Aldona. - Vēl tikai aprīļa vidus. Tai gan ir dūša.
- Tā rādās. Pati maza un apaļa kā bumbiņa. Vārdus bēra vienā laidā. Viņi Jēčus pirkšot. Pagasts piešķīris desmit hektārus zemes. Dotu vēl vairāk, kaut visu poligonu, šī nav ņēmusi. Ko ar tādu zemes lērumu iesākšot? Viņi no Rīgas.
- Ak Jēčos dzīvos? Pēc tam, kad vecais Žanis… Vai tu to nepastāstīji?
- Kādēļ stāstīt? Sāks viņiem naktī spoki rādīties.
- Tātad rīdzinieki Jēčos domā apmesties, - Marģers domīgi novilka. - Dzīvosim, redzēsim, kas tie par kukaiņiem.
Viņš pievērsās ēdienam, kas tik kairinoši kutināja nāsis ar savu smaržu. Aldona bija laba saimniece, viss, ko viņa gatavoja, padevās garšīgs.
Pēc vakariņām Aldona savāca netīros traukus, lai vēlāk nomazgātu, sataisīja bļodā ēdienu sunim. Naktīs viņa laida Cēzaru vaļā no ķēdes. Marģers visapkārt Puisiku pagalmam bija uztaisījis žogu. Suns pāri tam nelēca un nelūgtus ciemiņus iekšā nelaida. Lūriku Elmārs pirms pāris gadiem nakts laikā bija žogam pārlīdis, gribējis piegrabināt pie Laumas loga. Viņš dabūja prāvu robu biksēs un brūci ciskā. No tā laika tumsā neviens Puisiku mājai netuvojās.
Lauma lielajā istabā apsēdās pretī televizoram, bet Marģers, uzmetis paviršu skatienu programmai un norūcis, ka nekā prātīga nav, tūlīt pēc "Panorāmas" nozuda guļamistabā. Viņš jutās noguris, garā darba diena izsmēla spēkus. Un rīt būs tāda pati. Bet savādāk dzīvot nevarēja, ja gribēja noturēt savu saimniecību. Viņš vienu brīdi iedomājās Melisu un Rudzīšus. Viņa tur ieradās ar četrām govīm, tagad tikai divas palikušas un laikam kāds jaunlops. Vilis Melisas saimniecību krietni paputinājis. Kā viņa to spēja paciest? Nebija taču pielaulāts. Tas puika viņai no cita, pilsētā dzīvojot, dabūts. Brūtgāns it kā cietumā nokļuvis. Kā īsti bija, Puisiķciemā neviens nezināja, un Melisa pati nestāstīja. Viņa nemēdza daudz runāt, bet kā mācēja pasmaidīt… Melisa. Glīta un sprauna. Aldona domā, bez vīrieša nevar iztikt. Iespējams. Būtu Melisa te blakus, viņš negāztos gultā smags kā piemircis ozola bluķis. Viņa rokas vēl prot glāstīt. Arī Aldona vēl nenāk, abas ar meitu droši vien pielipušas televizora ekrānam, no otras istabas dzirdama neskaidra balsu murdoņa. Marģers pagriezās uz otru sānu un drīz iemiga. Viņš pat nejuta, ka Aldona noliekas blakus.
Aldona ilgi gulēja vaļējām acīm. Domas bija sākušas vīties ap svešajiem cilvēkiem, kuri ieradušies, lai dzīvotu Jēčos. Kādēļ lielu pilsētu mainījuši pret Puisiķciemu, kur pastniece un autobuss tikai divreiz nedēļā un produktus autoveikals pieved vienīgi ceturtdienās? Kā viņi te dzīvos, no kā pārtiks? Kādēļ tikai māte un dēls, vai vīra viņai nav? Gan ar laiku dabūs zināt. Doties pašai uz Jēčiem ar jaunajiem kaimiņiem iepazīties? Viņa nespēja tā uzbāzties. Starp kurzemniekiem izaugusi, viņa bija iemantojusi šīs puses ļaužu atturību.
Labi, ka poligonā atkal apmetas cilvēki. Cerams, viņi te iedzīvosies. Par jauno puisi Lauma izteicās ironiski, bet tāda jau meiteņu daba.
Aldona un Marģers vēl sēdēja pie nenovākta brokast- galda, kad Cēzars dobji ierējās. Agrais rīta cēliens abiem bija aiz muguras, viņi nesteigdamies malkoja kafiju. Pametusi ašu skatienu logā, Aldona iesaucās, ka laikam jaunie kaimiņi ieradušies. Uz ceļa aiz vārtiem stāvēja tumši zils žigulis, divi cilvēki nāca šurp - garš jauneklis un maza, apaļīga sieviete. Aldona žigli novāca traukus, noslaucīja maizes drupačas. Drīz pie ārdurvīm atskanēja skaļš klauvējiens, un Aldona laipni atsaucās: "Lūdzu, lūdzu."
- Labdien! Mani sauc Zigrīda Apogs, - sacīja svešā sieviete balsī, kas šķita pārāk skaļa un sparīga viņas augumam. - Šis ir mans dēls Indulis. Mēs no Jēču mājām.
Marģers steigšus paslēpa pussmēķēto cigareti kreisajā saujā, un viņi sarokojās. Zigrīdas spiediens bija ciešs un stingrs, Indulis pasniedza mīkstu, ļenganu plaukstu.
- Tā jaunkundze, kas mūs vakar apciemoja, laikam jūsu meita? - mazā sieviete jautāja un, saņēmusi apstiprinājumu, turpināja tikpat skaļi. - Man daži lūgumi, neko te nezinu, apkārtne sveša, varbūt jūs palīdzēsiet ar padomu…
- Vispirms, lūdzu, sēstieties, - Aldona viņu pārtrauca. - Man vēl kannā karsts ūdens, uzlikšu tīras tasītes…
Kamēr Aldona rosījās, Marģers izslīdēja laukā. Neciešami gribējās smēķēt. Viņš nebija liels pīpmanis, taču cigarete pēc pabeigta darba cēliena un ēdienreizes bija kļuvusi par nepieciešamību. Marģers pūta gaisā sīkas dūmu strūkliņas un domāja, ka jāiet apskatīt tīrumus, varbūt zeme jau apžuvuši, varēs nokultivēt. Cik vairs tālu miežu sējamais laiks!
No tīksmās bezdarbības pēc brīža iztraucēja Aldonas balss. Kopā ar jaunajiem kaimiņiem viņa bija iznākusi laukā:
- Marģer, lūdzu, aizbrauc Apogiem līdzi! Viņi grib tikt uz gateri, bet nezina ceļu.
- To pavisam viegli atrast, - Marģers noņurdēja, tad pagriezās pret Zigrīdu, - laidiet taisni pa lielo ceļu Lūžna- vas virzienā. Pēc kādiem pieciem kilometriem būs pagrieziens uz labo pusi. Tur, aiz mežiņa, būs Māliņciems, lopkopības komplekss un gateris. Apmaldīties nav iespējams.
- Paldies par ceļa pastāstlšanu, - Zigrīda priecīga tencināja, tad pievērsās Aldonai: - Kur tā smukā jaunkundze? Kādēļ viņu šorīt neredzam?
- Lauma aizbrauca pēc cālīšiem. Šodien pārdod. Avīzē bija sludinājums. Paši pirmie šajā pavasari.
- Mums arī derētu cālīšus iegādāties. Kā tu domā, In- dul? - viņa pievērsās dēlam.
- Jums taču Jēčos nav telpu, kur turēt, - Aldona iebilda. - Tādi cālīši, kas bez klukstes jāaudzina, ir ļoti vārīgi. Lauma ar tiem noņemas kā ar maziem bērniņiem. Zem sildītāja tur.
- Jā, jums taisnība. Mums vēl daudz kā Jēčos nav. Pats pirmais - mājai logi jāieliek, - Zigrīda noteica, un viņi devās pie savas mašīnas. Drīz tā aizdūca prom.
- Rādās tīri normāli cilvēki, - sprieda Marģers, bet Aldona bija citās domās:
- Tā māte pārāk enerģiska. Dēls nemaz pie vārda netiek.
- Un labi, ka enerģiska. Tāda varbūt Jēčos nepazudīs. Veco Vidiņu laikā tur viss paputējis. Nebija viņiem, dēļ kā censties. Cilvēki bez bērniem tikpat kā koki bez atvasēm. Nocērt, un pagalam, jaunais vietā nepaliek.
- To tu pareizi pateici, - Aldona apstiprināja un devās uz saimniecības ēku, lai ķertos pie sava darba - piena iz- malšanas. Marģers aizgāja apskatīt tīrumus. Dienas vidus viņam brīvs, cūkas ēdināja divreiz dienā. Vienīgi pie mazajiem sivēniņiem jāpiestaigā biežāk.
Savu darbu beigusi, traukus nokopusi, Aldona gāja pāri pagalmam, kad atkal uz ceļa piestāja Apogu mašīna. Zigrīda piesteigusies stāstīja, cik labi viņiem veicies. Pasūtījuši galdniecībā logus, pāris ķeblīšus, plauktus virtuvei, tie vecie esot galīgi ķirmju sagrauzti. Noskaidrojusi, ka gaterī var dabūt sausus nomaļus, viņiem tie ļoti, ļoti vajadzīgi. Jau šodien pat. Ja Puisiku saimnieks varētu vienu kravu atvest? Viņa redzot, šajā mājā traktors ar visu piekabi. Indulis brauktu līdzi, lai iekrautu. Kad Aldona vilcinājās atbildēt, viņa teica, par velti jau negribot, viņa samaksās.
- Jā, degviela dārga, viss sējas laiks priekšā, - Aldona gausi novilka. - Naudas mums pašlaik nav. Pēdējo šorīt iedevu Laumai priekš cālīšiem. Pēc pāris nedēļām pārdosim sivēnus un tad - kuru latu ieņemsim, tas tūlīt jāizdod. Sēkla, minerālmēsli, degviela, kombikorms, transports. Smagās mašīnas mums nav.
Zigrīda, kabatā pagramstījusies, izvilka naudaszīmi un iespieda Aldonai saujā. Viņa gāja pasaukt Marģeru.
Kad Aldona kāpa pāri slieksnim, Zigrīda, nokomandējusi Induli, žigli ietecēja līdzi. Viņa gribēja zināt, vai Lauma dabūjusi cālīšus. Jā, pārveda trīsdesmit pūkainīšus, Aldona strupi atteica. Zigrīda vēlējās tos apskatīt.
- Nē, Laumai netīk, ka viņas bērniņus traucē, - Aldona papurināja galvu. - Mums saimniecības ēkā ir lopu virtuve, kur viņa iekārtojusi apsildāmu kasti. Tur tie zem lampām atpūšas no tālā ceļa.
- Jā, jā, tā laikam ir, - Zigrīda piekrita. - Bet, kad paaugsies, tad gan labi būtu redzēt, kā viss iekārtots. Man ļoti gribas savas vistiņas. Lauku olas ir tik diētiskas.
Aldona pasmīnēja un paņēma grozu, kurā bija samestas izmazgātas, cauras zeķes, salūkoja kamolu dzijas, lāpāmo adatu un apsēdās pie loga. Nekad šim darbiņam neatlika laika. Nu bija brīdis, kad varēja kustināt reizē pirkstus un mēli. Zigrīda ar savu krēslu iekārtojās blakus.
- Kā jūs, pilsētniece, iedomājāties nākt uz laukiem? - Aldona pavaicāja. - Pašlaik te ir ļoti grūti. Ja gribi virs ūdens noturēties, sūri, grūti jāstrādā. Ja es mācētu kaut ko citu kā tikai lopus kopt, meklētu darbu pilsētā. Kāpēc jūs to pamētāt?
- Tas tāds garš un bēdīgs stāsts. Bet visumā, kas es par pilsētnieci? Rīgas nomalē piedzimu, izaugu Ziepniekkal- nā. Bija tur vecākiem neliela mājiņa, savs dārziņš. No bērnu dienām man patika tajā rušināties. Pašiem savas zemenes, cukurzirņi, puķes. Tad sāka būvēt tās dzelzsbetona bluķa mājas. Mūsu mājiņu noplēsa, dārziņu, visu, visu. Par to iedeva dzīvokli. Akmens sprostā, kā Brigade- re kādreiz rakstīja. Es vasarās, atvaļinājuma laikā, braucu pie māsīcas uz laukiem, tur bija skaisti. Iemācījos pat govi slaukt. Jūs sakāt, būs grūti jāstrādā? No darba nebaidos. Visu mūžu esmu strādājusi. Tiesa, ne smagi. Vairāk ar pirkstiem. Mācīju meitenēm proftehniskajā skolā šūšanu un apģērbu modelēšanu.
- Tad jau jums lielisks amats! - Aldona iesaucās. - Ar tādu var krietni nopelnīt. Visos laikos.
- Kādreiz tiešām varēja, ne tagad. Nabagi par santīmiem savas drēbes nopērk humpalu bodēs, bet bagātās dāmas… Tām vajag glaunos salonus. Nesūdzos, bija man savas kundes. Bet tolaik, kad man vēl piederēja sava istaba. Ak, Dreimaņa kundze, ja jūs zinātu, kādu cūcību nostrādāja mans vīrs, nu jāsaka, bijušais. Viņš vienā rūpnīcā bija inženieris normētājs. Ko tur normēja, vēl šodien nezinu. Pārstrādājies neizskatījās. Kā tika pensijā, paziņoja - šis baudīšot saulainās vecumdienas. Augām dienām uz dīvāna gulšņāja, televizorā blenzdams, pa reizei kādu krimiķi palasīja. Es, pensionāre būdama, vēl trīs gadus nostrādāju, naudiņu iekrāju, tagad tā noder. Bet Jānis tikai zināja pūst par grūtiem laikiem. Kad tie vieglie bijuši? Vai toreiz, kad cukuru un ziepes uz taloniem deva? Kad es pusi nakts rindā stāvēju, lai bleķa vāciņus kompota burkām dabūtu? Jūs tak atceraties tos laikus?
- Jā, atceros gan, - Aldona piekrita. - Bija vēl trakāk.
- Bet nu nāks tas galvenais, - Zigrīda turpināja stāstīt. - Rudenī saņēmu no māsīcas vēstuli. Lūdza, lai braucot palīgā. Viņi izaudzējuši un nokopuši milzīgu kartupeļu lauku. Nu darbs pie pārlasīšanas un safasēšanas maisos. Nevarot strādniekus dabūt. Tie ļautiņi brēc, ka laukos bezdarbs, bet strādāt paši negribot. Kaut kādus dzērājus un klenderus māsīca neņemot. Pateicu Jānim. Šis ar rokām, kājām pretī. Neiešot lauku budžiem kalpot. Padomājiet, cik tas sociālisms šim dziļi kaulos iesēdies! Meitai pašai sava dzīve, tai pat neteicu. Bet Indulim tolaik nebija pastāvīga darba. Viņš inženieris pa elektrības līniju. Tā mēs abi aizbraucām. Pateicu vecajam, ka atgriezīsimies pēc divām nedēļām. Bet iznāca tā, ka visu paveicām un pārbraucām ātrāk. Es vēl paguvu māsīcai no divām vecām kleitām vienu jaunu uzšūt. Sadeva mums produktus, no autobusa izkāpām, apkrāvušies kā ēzeļi. Zvanīju Jānim, lai atbrauc pretī. Telefons klusēja. Nodomājām, laikam nav mājā, ņēmām taksi. Bet dzīvoklī netiku iekšā, kaut man sava atslēga. Otra bija iekšpusē. Zvanījām, dauzījām durvis. Tikai, kad sāku kliegt, iešu pie sētnieka, lai uzlauž, vecais durvis atslēdza. Bet kāds viņš izskatījās, ka tu, mī un žē! Neaizpogātu bikšu priekšu, sapinkātiem matiem, zili riņķi zem acīm, dzeltens kā nebalināts
audekls. Man tūlīt bija nelabas aizdomas. Pagrūdu šo sānus un metos savā istabā. Kā tad - manā gultā, līdz nejēdzībai savandītā, pliks sievišķis. Sakiet, ko jūs darītu maini vietā?
Grūti iedomāties. Tāda situācija manā dzīvē nav bi- liisi. Un laikam arī nebūs, lai nedod Dievs. Bet, ja tā, ja Marģers ko tamlīdzīgu - laikam izsviestu viņus abus lau- kli, Aldona domīgi runāja.
Es gāzu pa purnu. Vienam un otram. Šī bimbodama vāca kopā lanckarus, aizvilkās prom. Indulis, viņš tāds jutīgs, no tās dienas ar tēvu vairs nerunāja. Savas man- tas ienesu Induļa istabā. Iesniedzu tiesā prasību. Izšķīra, mantu sadalīja. Jānim palika dzīvoklis, man - mašīna. Drīz pie viņa ievācās tā šļuha. Man virtuvē vairs vietas nebija. Vecais ērms, seksa filmas pa naktīm skatīdamies, bija galīgi nojūdzies. Šai klāt vien spiedās. Man pateica - es vairs asinis uzsist nespējot. Kas man atlika? Tikt prom. Par Jēču mājām uzzināju nejauši. Satiku bijušo darbabiedreni Rasmu, izstāstīju savas bēdas. Viņai vecāki šajā pagastā, vai pazīstat Bormaņus, Ilzi un Pēteri?
Kad Aldona noteica, jā, zinot, Zigrīda turpināja stāstīt. ' Rasma teikusi - jūras tuvumā stāvot tukša māja, vecītis nomiris, mantinieku laikam neesot. Viņš tādā savādā nā- > vē miris, kā tur īsti bija?
- Nebija nekā savāda, - Aldona atteica. - Vecs cilvēks, pienāca mirstamā reize. Viens pats dzīvoja, tādēļ atrada tikai pēc dažām dienām. - Viņa nolika salāpītos zeķu pārus grozā, piecēlās, paskatījās pulkstenī un iesaucās:
- Vai, cik jau vēls! Man jāiet sivēniņus pabarot. Parasti to dara vīrs, bet, ja viņa nav…
- Man arī laiks uz mājām. Sakiet, kaimiņien, vai no jums varēsim pienu pirkt?
- Diemžēl pašlaik nav. Visu izmalu, sivēniem vajadzīgs vājpiens. Krējumu vīrs pārdos pilsētā. Jūs aizejiet uz Ģī- gām. No Elvjras pienu vienmēr var dabūt, viņai divas govis. Ģīgas jums paši tuvākie kaimiņi, tās mājas, kas pie lielā meža, lielceļa šajā pusē.
- Paldies par laipnību! Uz redzēšanos! - Zigrīda atkal runāja skaļā balsī, tikai par savas ģimenes likstām bija stāstījusi nedaudz pie klusināti. ___________
Aldona noskatījās, kā viņa iesēžas mašīnā, iedarbina un tā nozūd aiz ceļa līkuma. Tad viņa devās uz saimniecības ēku.
- Es domāju, tevi mani bērniņi neinteresē, - Lauma teica pārmezdama. - Tik ilgi varēji klačoties. Mazos ruk- sīšus pabaroju, - viņa piebilda, redzēdama, ka Aldona raugās pēc vājpiena kannas.
- Labi, meit. Bet es patiešām ātrāk netiku. Tā ciemene kratīja savu sirdi kā vecu tabakmaku. Vismaz trīs pārus zeķu tēvam pa to laiku salāpīju. Vai, ir gan smukiņi tādi brūni pūkainīši, - viņa bija pacēlusi vienu segas stūri un ielūkojās gaišajā kastē, no kurienes atskanēja sīka čiep- stoņa.
Pusdienas tajā dienā ēda pavēlu, kad beidzot pārradās Marģers. Pārmija dažus vārdus par jaunajiem kaimiņiem. Aldona pazobojās: ja Zigrīdai rokas strādās tikpat veikli kā mēle, tad viņi tālu tiks.
- Bet dēls rādās īstens mīkstmiesis, - noteica Marģers, tad ievaicājās: - Vai varat iedomāties, ko gaterī satiku? Kadegu Valdi. Krauzes Imants šo atkal darbā pieņēmis. Atradis vērtīgo kadru! It kā godīgu cilvēku trūktu.
Lauma noliecās pār savu šķīvi zemāk, taču Aldonas vērīgās acis pamanīja meitenes vaigos spēju pietvīkumu. Viņai tas nepatika.
Arī šajā vakarā Aldona ilgi nespēja iemigt. Par jaunajiem Jēču iemītniekiem bija radies savs spriedums, un domas pie tiem vairs nesaistījās. Viņu raizīgu darīja Laumas pietvīkums, Valda vārdu izdzirdot. Vai tiešām muļķa meitene nav izmetusi no sirds to razbainieku? Citādā vārdā Aldona viņu nespēja dēvēt.
Vēl nesen viņa bija jutusies apmierināta ar savu dzīvi, pat laimīga. Šie astoņi sūrā darbā aizvadītie gadi Puisi- kos bija devuši pirmos ieguvumus - viņai modernu piena dzesēšanas iekārtu, Marģeram - ārzemju traktoru, par kuru viņš teica, ka darbs ar to tik viegls, patīkams un ātri veicams. Tiesa, par to vēl bija parāds bankai, taču Marģeram līdz rudenim būs ne mazāk par simts barokļu pārdodami.
Bet kādēļ radusies tāda savāda nelaimes nojausma? Kā tumšs mākonis pamalē skaidrā vasaras dienā, negaisu vēstīdams, mācās virsū bažas. Māte aizvien Aldonu bija
Vai varat iedomāties, ko gaterī satiku? Kadegu Valdi. Krauzes Imants šo atkal darbā pieņēmis. Atradis vērtīgo kadru! It kā godīgu cilvēku trūktu.
brīdinājusi: nedrīkst cilvēks kļūt augstprātīgs, priecāties par savām veiksmēm. Nelabais to vien tīko, tūlīt nometīs tavā ceļā vislielāko sprunguli, tu kritīsi uz tā, un grūti būs kājās tikt. Kamēr labi klājas, neaizmirsti ik dienas pateikties Dievam par viņa žēlastību. Mūžīgajā darbu steigā un nevaļā viņa patiešām to bija piemirsusi. Aldona sakrustoja pirkstus un klusiņām sāka murmināt: "Mūsu Tēvs debesīs…"
Bija nočukstēts "āmen", tomēr cerēto mieru un paļāvību viņa nejuta. Vai tiešām liktenis gatavo kādu smagu triecienu? Viņa pagriezās sāņus, piespiedās ciešāk Marģera platajai mugurai, aiz tās būs patvērums vienmēr.