Cik dusmu Laika birojs raisa,
Kad ir par matu kļūdījies!
Bet vai tad viņš to laiku taisa?
Viņš pareģo, bet taisa dies.
Un nevar zināt, kas tur sanāks
Pēc vārdiem: «Šodien vietām līs …»
Vai mākonis līdz Rīgai panāks
Vai Slokā sevi izlaistīs.
Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt
Par pārpratumu niecīgo
Un allaž labu laiku gaidīt,
Kā Laika birojs gaida to!
Cik sašutuma reizēm rodas,
Kad dzīvoklis pusizkrāsots,
Bet meistars pēkšņi projām dodas,
Un, kad viņš atnāks, sazin jods!
Lai remonts sabeidzis jums aknas,
Bet ko te jūsu dusmas līdz?
Kas zināja, ka draugi atnāks
Un vienam pudele būs līdz?
Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt
Par pārtraukumu niecīgo
Un meistaru joprojām gaidīt,
Kā viņa sieva gaida to!
Cik kašķīgi mēs pēkšņi kļūstam,
Kad ēdnīcā ir ēdiens liess.
Par maz to kaloriju gūstam!
Bet kādēļ svarā pieņemties?
Varbūt par mums tas pavārs gādā,
Kad nost tos lielos taukus smeļ.
Varbūt, ka upes malā kādā
Viņš arī vasarnīcu ceļ.
Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt,
Prom aizdomas un šaubas dzīt
Un nevis treknu viru gaidīt,
Bet pateicību ierakstīt!
Cik skaudīgi, cik saīguši
Ir daži papuči nudien:
Lūk, draugiem dvīņi atskrējuši,
Bet manai sievai tikai viens!
Tā, protams, tīrā laimes spēle,
Kaut arī šis ir ražens gads.
Mums atliek tikai laimes vēlēt,
Bet laimi katrs izkaļ pats.
Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt,
Gan sievas iepriecinās jūs,
Un pacietīgi dvīņus gaidīt.
Ja šoreiz nav, tad citreiz būs!