Mans krusttēvs bija lepns,
Kaut vīrs viņš gods kam gods.
Bet lepnību, kā zināms,
Skar bargi dieva sods.
Viņš šampanieti vēra
Un meitām sauca — čau!
Bet korķis acī spēra,
Un vienas acs vairs nav.
— Es dzeru tikai šņabi, —
Nu atzīstas viņš pats,
— Jo nevaru vairs riskēt.
Man tikai viena acs. —
Un jūtas viņš pa pirmo
Un meitām saka — čau!
Un nedomā pat sirmot,
Jo matu viņam nav.
Ar tanti cita bēda,
Kas iesākās jau sen:
Tā dzēra daudz un ēda
Un tagad vaid un sten.
Tai miesa izspiež garu
Un sviedri straumēm plūst.
Kad pārbaudīt grib svaru,
Tad visi svari lūst.
Ārsts diētu jo stingru
Tai ievērot nu spiež,
Lai tante vairāk vingro
Un biežāk badu cieš.
Raud tantiņa no raizēm,
Pie galda drūmi sēd
Un tikai sausu maizi
Trīs klaipus dienā ēd.
*
Vēl krustdēls man ir slīpēts,
Ko pieminēt te der.
No pieciem gadiem pīpē,
No desmit gadiem dzer.
Ar mācībām iet grūti,
Vēl pirmā klasē tup,
Bet apcēlis jau brūti.
Nu sakiet vēl, ka glupsl
Ar tādiem pašiem tipiem
Viņš kafejnīcā nīkst
Un kjūtu sen par hipī,
Bet bārda negrib dīgt.
Daudz puikam Jaunu dziņu,
Bet tomēr ticam mēs,
Ka skolotāji viņu
Vēl pāraudzināt spēs.