Zaķis vilku pārbiedēja,
Vilks palēca spļaudīdams:
— Vei, ku traks, ar kramenīcu
Iet pa mežu šaudīdams!
— Ko tu, vecīt, muti plāti,
Vai tad tev kāds ķeras klāt?
Es ar savu sievasmāti
Gribu mīļi parunāt! —
Medniekam kad greizas acis,
Izcelties var baigais tracis:
Kādam var pa biksēm trāpīt
Tā, ka nebūs vairs ko lāpīt.
Seskis Jergu izbrūvējis,
Zvēriem dzira laba tā.
Zaķu tēvam kortelītis,
Vilkam pusstops kabatā.
Abi gāja dziedādami,
Kramenīcu blīkšķinot.
Visiem Šie pa sprandu došot,
Lai tik drusku uzgaidot!
V 32