Vilks ar aitiņu dzīro krodziņā,
Vilka ķepā guļ viņas rociņa.
Veldze dzirkstošā baltām putām zied,
Sirdis plosīdams, lapsa kūmiņš dzied:
— Neskumsti, neskumsti, neskumsti,
Dienas, ko pašreiz tu vadi,
Tās tavas skaistākās dienas ir,
Tie tavi labākie gadi!
Nežēlo bijušo, nežēlo,
Kamēr vēl varam, lai darām.
Paskaties, laime tev pretī nāk,
Nepalaid, nepalaid garām!
Vilks to aitiņu ilgi dejā griež,
Mājup vadīdams, sev pie krūtīm spiež.
Kopš tā vakara, ļaudis runā tā,
Skaistā aitiņa vairs nav manīta.
Vilks ar aitiņu atkal krodziņā,
Tikai šoreiz tā — cita aitiņa.
Veldze dzirkstošā baltām putām zied,
Sirdis plosīdams, lapsa kūmiņš dzied.
Vilks to aitiņu ilgi dejā griež,
Mājup vadīdams, sev pie krūtīm spiež.
Katrai aitiņai nevar skriet vis līdz, —
Kopš tā vakara vilks nav pamanīts!