Sim stāstiņam esmu pasmēlies
Mūsu žurnālos vielu.
Pusnakti, kūju klabinot,
Vilkās vecis pa ielu.
Pretī panāca jauneklis
(Miermīlīgs katrā ziņā)
Un teica: «Vecais, dod uzpīpēt!»
Bet vecais nedeva viņam.
Būtu jel teicis, ka smēķa nav,
Vai parādījis ar zīmi.
Jauneklis, dziļi aizvainots,
Noglauda viņam ģīmi.
Vecais zaudēja līdzsvaru
(Droši vien slīdēja kāja,
Nevar tak pakrist garšļaukus
No pieskāriena tik vāja).
Vēl daži zobi tam izbira.
(Paskat, nelaime kāda!
Vai tad šis taisās precēties?
Vai tad šo filmās rāda?)
Jauneklis itin mierīgi
Gribēja doties mājās,
Bet kas tev deva! Kā tīģeris
Vecais pielēca kājās
Un, štoku no zemes paķēris
(Kāts bija lodēts ar alvu),
Atvēzējās un jauneklim
Blauks! pa sprogaino galvu.
Nogāzās zemē jauneklis,
Zeltainie mati risa,
Gaišajās acīs satumsa
Pēkšņi pasaule visa.
Labi, ka tonakt milicis
Gāja pa ielu pretī.
(Naktīs uz ielām miličus
Redzēt var gaužām reti.)
Vai nu to bezmiegs mocīja,
Vai viņš viesībās bija,
Nav no svara. Bet dauzoņu
Milicis sagūstīja.
Septiņas dienas jauneklis
Baltos spilvenos slīga.
Gauži raudāja līgava,
Sašuta visa Rīga …
Taisnojās vecais nelietis:
Sis sev dzīvību glābis!
Bet vai kauties viņš drīkstēja
Tādu sitamo grābis?
Ja tu glābies vai aizstāvies,
Citam nedari pāri,
Taču gadās vēl vecīši
Ļauni un asinskāri.
Tādēļ, stāstiņu nobeidzot,
Vārdu juristiem dodu:
«Vecais huligāns pārcenties,
Saņems pelnītu sodu!»