Trīs runči kādā krogā
Par Rīgas jumtiem dzied,
Par jaunību, kas garām
Un arī šķērsām iet;
Cik meiteņu ir mīlēts,
Cik pelīšu ir ķerts,
No priekiem un no bēdām
Cik baldriāna dzerts.
Un saka pirmais runcis,
Kam donžuāna skats:
— Kad es vēl puika biju,
Man bija baiga acs!
Pa kilometru tumsā,
Pa trim, kad gaisma svīst,
Es manīju, kur kaķes
Pa jumta kori klīst. —
Un saka otrais runcis:
— Kad cs vēl biju jauns,
Ak vai, cik skaists es biju,
Cik elegants un glauns!
Ja ne nu Harijs Liepiņš,
Tad Jakovļevs, jā gan,
Un visas Rīgas kaķes
Tad pakaļ skrēja man. —
Un saka trešais runcis
To garo runča «mjaū!»
— Es biju pirmais tenors,
Vairs kaķiem tāda nav!
Uz jumta dāmu bariņš
Man allaž bija klāt.
Nudien, pat Kārlis Zariņš
Tā nespēj uzdziedāt. —
Trīs runči kādā krogā
Vēl ilgi maļ un mal
Par jaunību, kas paiet
Un nenāks atpakaļ…
Te pienāk jaunais runčuks
Un saka: — Veči, čau!
Man nav, kas jums reiz bija
Bet ir, kas jums vairs nav.