Nav svaiga tā, nedz neparasta doma,
Ka mežam mūsu dzīvē milzu loma.
Var droši teikt, ka vairumam no mums
Ir tieši mežā bijis aizsākums.
Jo kāpēc mežā mīlētāji zogas?
Vai tikai sēnes palasīt un ogas?
Mežs visu labo dzīvē mums ir sniedzis,
Ne siltumu, ne pajumti nav liedzis,
Un dos mums visiem arī mūža mājas,
Kad pārcentušies atstiepsim reiz kājas.
Mežs glāba mūs un izauklēja zaros,
Kad mēs pa kokiem lēkājām vēl baros.
Un, kad par homo sapieniem mēs kļuvām,
Mēs daudz ko zaudējām, lai arī šo to guvām.
Ne katrreiz tagad varam mežā doties,
Nav skaistās astes, kurā pašūpoties,
Nav slaiduma, kas piestāvēja jauki
(Pa kokiem lecot, neuzkrājās tauki!),
Un galvenais, pie kā man jāpieskaras:
Nav stiprākie un niknākie pie varas
Vai kavētu mēs darbu kādu rītu,
Ja priekšnieks katru slaistu saplosītu?
Vai zaros būdu šķobīgu mēs liktu,
Ja nokrituši lauvam rīklē tiktu?
Lai kā mēs senčus izsmejam vai peļam,
Ar haltūru tiem nebija pa ceļam.
Salc zajais mežs… Viņš daudz ko jauš un zina.
Mežs jaunību mums allaž atgādina,
Ar meiteni kad gājām roku rokā,
Lai rādītu tai vāverīti kokā.
Un, jūsmojot par kuplastīti brūnu,
Mēs novērtējām apkārtējo sūnu.
Salc zajais mežs, un gadi projām steidzas,
Ar mežu dzīvē sākas viss un beidzas!