Viņos vecos laikos Palestīnas pusē
Valdīja, kā zināms, gudrais Zālamans.
Cik tam bijis sievu, rakstu ruļļi klusē,
Tādas lietas nemēdz zvanīt lielais zvans.
Daži spēlē kārtis, citi dzer un plītē,
Zālamana hobijs bija meitās iet.
Skaistākā no visām bija Sulamīte,
Viņai vienai slavu Augstā dziesma dzied:
Tu esi skaista, skaista, skaista!
Vai tiešām tu vēl nesaproti,
Ka tevi mīlu, mīlu, mīlu,
Ka tevi mīlu ļoti, Joti?
Tu esi skaista, skaista, skaista!
Un, ja man būtu jāatkārto,
Es sauktu: mīlu, mīlu, mīlu,
Vai saule lec vai rietot sārto.
Sulamītes kājas, Sulamītes pleci,
Sulamites acis un šis tas vēl cits
Padarīja traku vispār gudro veci,
Un viņš citām meitām bargi teica: — škic!
— Liekas man, ka būtu sakūris es plīti
Un uz tās bez biksēm tagad jāsēž man! —
Allaž mēdza sacīt, gaidot Sulamlti,
Vecais meitu ģēģers — gudrais Zālamans.
Pasaulē, kā zināms, grozās viss un mainās,
Pasaulē, kā zināms, viss ir relatīvs:
Te tu, cilvēks, dzīvo, nav nekādas vainas,
Te pēc kāda brīža — tev kaut kas jau stīvs!
Stīvumam par spīti, vecumam par spīti,
Kamēr nav vēl sācis zvanīt kapu zvans,
Mīliet katrs savu daiļo Sulamīti,
Dziediet tikai viņai — tā kā Zālamans!