— Stāsti, mī]o vecmāmiņ,
Vai tu ziedu vainadziņu
Gaujā meti zīlēdama,
Kādu puisi mīlēdama?
— Kas tev, meitiņ, prātā nākl
Viss jau bija vienkāršāk.
Kur ir liela zīlēšana,
Tur nav īsta mīlēšana.
— Stāsti, mī|o vecmāmiņ,
Vai tu manu vectētiņu
Ilgi projām raidīji,
Kautri, bikli smaidīji?
— Kas tev, meitiņ, prātā nākl
Viss jau bija vienkāršāk:
Sienu vedot smaidījām,
Tad to gubu spaidījām.
— Stāsti, mīļo vecmāmiņ,
Kad tu kļuvi līgaviņa,
Cimdus, zeķes adīji,
Tik par pūru domāji?
— Kas tev, meitiņ, prātā nāk!
Viss jau bija vienkāršāk.
Vai nu zeķe padomā,
Kad par puisi jādomā!
— Stāsti, mīļo vecmāmiņ,
Kas gan jums ar vectētiņu
Mīlas mākslu mācīja,
Kas jums darāms, sacīja?
— Kas tev, meitiņ, prātā nāk!
Viss jau bija vienkāršāk:
Jēri brēca sētiņā,
Skola bija klētiņā.
— Stāsti, mīļo vecmāmiņ,
Vai tu manu vectētiņu
Gaujā meti zīlēdama,
Citu puisi mīlēdama?
— Kas tev, meitiņ, prātā nāk!
Viss jau bija vienkāršāk:
Pats viņš bija skurbulī
Un aizgāja pa burbuli!