… Es būšu tur, kur pirmsākumi,
Vai kefirs tas vai zilgans kumiss,
Un nespēs nāve mani rast.
… Man neviens darbs par grūtu nebūs —
I goves pups, ir zvaigžņu rēbuss.
… Ja lemts man mirt, tad novakarā.
… Ar nēzdogu mās preču veikals,
Un gaudos dzīvokli kāds suns.
— Nekad vairs nebeigšos, — es teikšu
Un būšu tur, kur piedzimst mīts.
Igors Jakaitis («Četras odas»)
Cik briesmīgi to iedomāties,
Bet fantāzija negrib stāties:
Nav Jakaiša. Kūp sēru sveces,
Un gaudo takšclis kā glups,
Skumst «Apavi» un «Tekstilpreces»,
Raud zvaigžņu rēbuss, goves pups.
No bēdām zils ir kļuvis kumiss,
Un rūgušpiens ir pašvaks tāds,
Vājš kefīrs, kā par draugu skumis:
— Pagalam dzejnieks. Un vēl kādsl —
Jel neskumstiet jūs, goves pupi,
Viņš atstājis jums dzejas upi,
Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,
Kā simbols, etalons un paraugs
It visam, kas ir atšķaidīts.