Cauru dienu tupēdams uz ledus,
Pumpiņpapus piesūcās kā maks.
Šņabis viņam garšoja kā medus,
Loms bij visai pieticīgs, pat švaks.
Asarīši sīkie — «zirga zobi»,
Ķīši, ko zem mikroskopa likt…
Gadās reizēm zvejā labi «robi»,
Taču šoreiz paps bij baigi pikts.
BJitkotājs, kā zināms, dzer no priekiem,
Bet vēl vairāk — kad bez copes skumst.
Un, kā allaž gadās makšķerniekiem,
Aizrāvies pat nemana, ka tumst.
Sajūk pēkšņi visas debespuses,
Sazin velns, uz kurieni lai brienl
Pumpiņpapus, lādēdamies klusi,
Klaiņoja kā spoks pa ledu viens.
Pēkšņi redz viņš: vilciens kaut kur krastā
Garš jo garš, viss gaišiem logiem mirdz.
— Dieviņ, dod, lai viņš vēl brīdi pastāvi —
Pumpiņpapus aizlūdza no sirds.
Stampā viņš līdz vēderam pa sniegu,
Vergas galā tukšā kaste klab …
Aizelsies un izsvīdis līdz diegam,
Beidzot klāt pie vilciena ir paps.
Jau pēc brīža, mīkstā guļā kritis,
Nejuzdams, ka gaiss nav visai tīrs,
Gulēja, kā pasažieri citi,
Laimīgais un nogurušais vīrs.
Bet no rīta papus šausmās trūkās:
Kviec pie auss, ar kājām lec uz krūts…
Dieviņ tētiņ: pasažieri — cūkas,
Garais vilciens — jaunā cūku kūts!