Savu mīlestību piekaru
pie griestiem lampas vietā —
ar kājām gaisā un ar galvu uz leju.
… Pēc tam savu mīlestību, sprigu
un spraigu, nolieku ar kājām uz zemi.
Mīlestība kļūst līdzīga cilvēkam —
mīņājas un griņājas, un klusē.
Gaidu, gaidu. Mīļu vārdu nesagaidu.
Un tad es jūtu — nav jēgas.
Uga Rismane
Mana mīlestība spīva,
Spriga, spraiga, īdzīga.
Reizēm drusku detektīva,
Manai dzejai līdzīga.
Bāžu maisā, karu gaisā
Un ar koku piedauzu.
Mīlestība neatraisās,
Nesaka ne «bē», ne «mū».
Ienāk kaimiņš, dusmas valdot
(Mietpilsonis, vecis baiss).
Ko es mājā malku skaldot?
Kādēļ man pie griestiem maiss?
— Ja jūs spēj tas interesēt,
Jūs to maisu pataustiet!
Mācos mīlestību dresēt. —
Vecim tūdaļ mute ciet.
Es jau neesmu no vājām,
Pietiks spēka cīnīties …
Gan jau vēl uz pakaļkājām
Mana mīlestība ies!