Tik daudz ūdens ir manās vēnās,
ka varu
noņemt un nolikt uz zemes roku,
un no tās izplūdis upe lēnām …
Divi koki
iet gar ceja malu,
un tur, kur viņi krustosies viens otrā, —
būs vakars.
Atstājiet mani un neaprociet,
lai redzu, kāda debess pār mani…
Leons Briedis
(No krājuma «Laiks mest ēnu»)
Apkārt kopiņas, krāšņi ziedi…
Nedod dievs tādu bēdīgu faktu:
Uziet cilvēki Leonu Briedi
Kapos atstātu, neapraktul
Guļ viņš tādā sapņainā pozā,
It kā vērodams debess tāli…
Tā ir dzeja un nevis proza.
Tiešām izskatās oriģināli!
Visi izbrīnā līķi pēta:
Kaut kas pietrūkst pie viena sāna.
Viena roka jau noskrūvēta,
Ūdens burbuļo kā no krāna.
Vai nu dzejniekos ūdens trūcis!
Šis it sevišķi pludo, rakars.
Ej nu sazini, ko viņš sūcis?
Koki nākuši, — pēkšņi vakars.
Divas versijas nāves ziņā,
Kā viņš nokļuvis mūžības lokā:
Pirmā — koks ir ieskrējis viņā,
Otrā — pats viņš ieskrējis kokā.