Mums dzejnieku nekad nav trūcis.
Jau Veidenbaums ir kādreiz rūcis,
Ka lasot žāvas nāk pēc traka.
Bet toreiz dzeja bija švaka,
Un Veidenbaums pat nesapņoja,
Ka reiz mums Rūja būs un Roja,
Ka Juris Helds ar Rokpeļņ Janci
Mums rādīs ekscentrisku danci.
Vairs, dzeju lasot, nenāk snaudiens.
Nāk toties dažam labam raudiens,
Kad jāuzmin, ko dzejnieks paudis.
Bet lai nu raud šie muļķa ļaudis!
Kas gudrs, zin, ka klusēt klājas,
Ja karalim nav bikšu kājās.
Ar kritiku mums viss uz goda.
Kā mīļa māte viņa soda:
Pēc katras rīkstes buča salda.
Kas mīl, tas savas dusmas valda!
Lūk, šādā atmosfērā jaukā
Nāk mūsu parodijas laukā
Ar vienu mērķi, vienu domu:
Nevienam nesamaitāt omu.