Dienvidpērle, Krimas krasts,
Viss šeit rādās neparasts.
Ar kizilkoka spieķi rokā
Kāpj Marianna mākoņos.
Tā ir Bella, tā ir Bella,
Jaunās dzejas dižais zieds.
Netik man vairs čahohbili —
Acis asara nav tāļa —
Sāļa Melnā jūra, sāļa.
Andrejs Balodis
(No krājuma «Araukārija»)
«Ak tu, Krima, ak tu, Krima,
Melnās jūras melnais krasts …»
Sirds pagalam, māga slima, —
Viss te ir tik neparasts!
Pludmale kā cepešpanna,
Tveice prātu dullina;
Mākoņos stāv Marianna,
Lejā — Ahmaduļina.
Rāpjos kraujā — kurpes pajūk,
Laižos lejā — bikses jūk.
Te pats velns var salauzt kāju!
Ērkšķi dur, un ieži brūk …
Sūrst no spieķa mana delna,
Marianna projām brien,
Un kā kaza aizlec Bella.
Atkal kūkoju es viens.
Kaut jel iedotu kāds pienu!
Nu par ko man šitāds sods?
Cahohbili katru dienu
Bezdievīgi piparots.
Grib man iekšas izsvilināt
Dienvidnieki — sātani!
Apnikuši man, vai zināt,
Jūsu lauri, platāni.
Cik var turēt tādu sauli?
Kaut jel nāktu mākonis!
Grab kā oļi mani kauli,
Dzejā nesanākonis.
Ja vēl dzīvs līdz mājām tikšu,
Saukšu: — Jēzus Marija!
Pilna soma cauru bikšu,
Rokā «Araukārija».