… Vīd veceņu pulkā kads pusaizmirsts vaigs
Pie kapsētas klusajiem vārtiem.
Un acis arvien vēl kā turcietei spīd
Ar skatienu dzedru un slīpu.
Bet krustu spocīgās ēnas krīt
Pār mirušu mīlestību.
Vai tiešām šai vietā jau pulcēties sāk
Pa vienai jau meitenes manas?
Laimonis Vāczemnieks («Pie vārtiem»)
Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk
Tādi kā redzēti skuķi.
Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,
Bet daža pat velkas ar kruķi.
Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods
Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!
Šīs dāmas reiz pavest bija man gods.
(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)
Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,
Dur sirdi cauri kā īlens.
Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:
— Mēt, Laimonīt, glibam vēl mīlēt! —