Iet nosalusi savas rotās,
Iet sieviete un it kā mokās.
Viz lāstekas caur tērpa krokām,
Un neredz cauri apledotām rokām …
Viktors Avotiņš
(No krājuma *Apiet loku»)
Ar greizsirdīgām sievām nevar jokot, —
Dažs mīļāko ir bāzis ledusskapī.
Ja lāstekas jau viz caur tērpa krokām,
Tad dzīvība tai dāmā turas knapi.
Bet kas to īsto iemeslu lai zina,
Kad ledus kārta rokas klāj un seju.
Varbūt ka viņa krāsni nekurina,
Varbūt ka lasa Avotiņa dzeju.