Ar melnu suni baltās kāpās
Šī diena laimiga ir mums,
Un kas par to, ka divas ķēdes
Pēc saviem valkātājiem skumst?
Olafs Gūtmanis
(No krājuma «Disonanse»)
Kas mājās nekustīgi sēdēs.
Ja ārā laiciņš gluži jauks!
Es reizēm noraujos no ķēdes,
Tāpat kā četrkājainais draugs.
Un tā mēs ejam, smiltis vandot,
Kā divi labi draugi prot:
Es — savu bārdu vējā plandot,
Viņš — vējā asti plivinot.
Gar jūrmalu, starp kāpu priedēm
Mums citi biedri garām jož,
Kā tikko sprukuši no ķēdēm,
Un, kaut ko meklēdami, ož.
Dažs bēg no sievas, cits pēc trauka,
Cits meklē bodēs to, kas nav …
No ķēdēm norāvušies braukā
Un garās rindu ķēdēs stāv.
Kad skriets ir velti pakaļ priekam,
Nav bijis meklēt vērts un ost,
Mēs rāmi ķēdes kaklā liekam,
Lai rītā atkal rautos nost.
Un domāju es, glāstot Duksi:
— Ir jauki bēgt, bet kur tu spruksi?