šajā mežā vilks man jāsatiek.
Es par vilku sapņoju ikbrīd.
… Vilks nāks preti stalts,
Kam spoži acis gail.
Tāds ja mani apēd, nebūs bail.
Zinu, tik uz mani acis spidēs viņam,
Neēdis viņš manu vecmāmiņu.
Rūta Venta
(No krājuma «Slāņojums»)
Galvā sārta micīte,
Bizē sārta lenta …
Es no vilka nebaidos,
Esmu Rūta Venta.
Kur tu esi, pelēci?
Es tev pretī eju!
Palasīsim divatā
Manu jauno dzeju.
Būs it labi kopā mums,
Tev tak manis trūka!
Man ir līdzi «Slāņojums».
(Krājumiņš kā kūka!)
Kādēļ vecmāmiņu ēst,
Ja šis tas ir svaigāks?
Ne jau katra dzejniece
Mežā viena staigā.
Tu man sapņos rādījies.
Sārti deg man vaigi…
Kādēļ acis nekvēlo
Tev uz mani baigi?
Saki, — ko tu žāvājies?
Vai tu snaudā slīgi?
Vilki tagad kļuvuši
Pārāk izvēlīgi.