(No kādas dziednīcas pacientu
literārā žurnāla)
Pēc hlora ož un skābiem kāpostiem,
skumst Maharadža, ziloņus tam atņēma,
bet viens ir noglabāts zem gultas
(sāksies valodas), raud Bonaparts
par sakāvi pie Vaterlo (jel klusē, nelga,
sāksies valodas!), kāds lasa Uldi Bērziņu,
verd speltē pods, brauc ratos tēvs,
tārps rokā nedodas, krīt lāse Daugavā,
kliedz sanitāri, ka uz grīdas nedrīkst!
mēs kāpjam ābelē un lecam baseinā,
tur ūdens nav (būs atkal valodas)
un ābelē ir tāds, kas piespiež novērst
acis, plok rāva, lēni ceļas apakš zemes
kalns, tam pretī puns, tad atnāk ārsts,
guldz mīlestība kaklā, cienī dzeju un
personīgi pazīst visus tos, kas dīdzē
dzīvi un drukā jaunos, zvēriem htoniskiem
par spīti, viņš mierina, ka būšot ziloņi
un uzvara pie Vaterlo, un jaunas dzejas,
bet purvi gruzd un leviatāns grozās miegā,
to nokaut nevaid šķēpa un tādēļ visiem
jāiet gulēt (un paliek kluss —
ko gaidi, valoda?)