Es iesākos tik sen,
… kad vilka bērns bija mans brālis,
kad asfalta četrstūri iežogotā liepiņa
teicās esam mana māsa.
Viņi visi ir aizgājuši katrs par sevi.
Aiz zooloģiskām restēm zooloģiskā dārzā
vilcēns skatās man garām …
Pēteris Zirnītis
(No krājuma «Noktirne un gaiļa dziesma»)
Nevajag bēdāt, Pēter!
Nebrīvē vilki sēri.
Lai viņi lūr tev garām, —
Ir arī citi zvēri.
Staigā pa zoodārzu
Pegazam tuvais rada.
Visiem viņš māj ar ausīm,
Bērnus kad apkārt vadā.
Kūleņo, lec un smejas
Brāļi ar astēm garām.
Ieskaties viņu sejās,
Nepaej būrim garām!
Redzēsi kā pa sapņiem:
Pagātne allaž blakām.
Sveicienus laipni atņem,
Ieklausies, ko tie saka.
Vistai kad garām gāji,
Dzirdēju pats es pirmīt,
Kā viņa teica cāļiem:
— Tas ir tas dzejnieks Zirnīts!
Un, ja būs reibums acis,
Nenesis kājas tāli,
Liepiņa laipni sacīs:
— Turies pie manis, brāli!